Viedokļi

Vakar, 61 deputātam balsojot «par» un 39 «pret», Latvija teju sešpadsmit nedēļas pēc Saeimas vēlēšanām beidzot ir tikusi pie jaunas, Krišjāņa Kariņa izveidotas valdības. Šajā sakarā vispirms gribas vai apbrīnot jaunā premjerministra izaugsmi kopš 2002. gada, kad viņš ienāca Latvijas politikā kā viens no partijas «Jaunais laiks» dibinātājiem, bet tikpat kā nepamanīts palika Eināra Repšes ēnā. Viņu atceramies arī kā ne īpaši ietekmīgu ekonomikas ministru Aigara Kalvīša valdībā (no 2004. līdz 2006. gadam).

Kāda bija Krišjāņa Kariņa valdības tapšanas virtuve? Pirmā lieta – šoreiz Saeimā iekļuva septiņas partijas. Protams, kā jau vienmēr visvairāk balsu ieguva Saskaņa, taču pārējās sešas bija tā sauktās latviskās partijas. Salīdzinot ar iepriekšējām reizēm, kad kāda no šīm partijām bija ieguvusi stabilu vairākumu Saeimā un tāpēc ap sevi varēja visu veidot, šoreiz tā nebija – no sešnieka stabilu vairākumu 13. Saeimā neieguva neviena partija. Tieši tas sarežģīja valdības veidošanas procesu, jo šīs vēlēšanas bija zīmīgas ar vairāksolīšanu daudzām lietām, cilvēki arī vēlējās ieraudzīt jaunu politiku. Tas viss rezultējās ar to, ka šī jaunā politika ļoti sadalījās pa niansēm.

Manuprāt, nevienu vienaldzīgu neatstāja nesen televīzijā redzētais sižets par ceļu satiksmes negadījumu uz Rīgas apvedceļa netālu no Rīgas Hidroelektrostacijas (HES), kur pārgalvīgas apdzīšanas dēļ avārijā tika iesaistīts kāds degvielas pārvadātājs un militārā tehnika. Abās lieljaudas automašīnās bija bīstamās kravas: vienā degviela, bet otrā – Igaunijas aizsardzības spēku kravas automašīnā cauri Latvijai vestā munīcija. Par laimi šajā negadījumā necieta ne ar konvoju pavadītā bīstamā krava, ne arī degvielas cisterna, nenotika kaitējums ne videi un ne arī stratēģiski svarīgajam īpašumam – HES, avārijā cieta tikai divi cilvēki. Labi, ka tā! – tovakar atviegloti nopūtās ne viens vien pie televizora un arī notikuma vietā, kur notiekošais diemžēl varēja izvērsties par ļoti lielu traģēdiju.

Šajās dienās Latvijā tiek pieminēts Barikāžu laiks – šādu nosaukumu ir ieguvuši pamatā nevardarbīgie 1990. gada 4. maijā pasludinātā Latvijas atjaunotā valstiskuma aizsardzības pasākumi.

Patērētāju pārtikas drošība ražotnēs, veikalos, tirgos un izbraukuma tirdzniecībā, dzīvnieku labturība fermās, novietnēs un aplokos, biodrošības pasākumi, īpaši jau cūku fermās un mājputnu kūtīs, maksimāla antibiotiku ierobežošana veterinārijā un arī visdažādāko mīļdzīvnieku turēšanas noteikumu ievērošana – tās joprojām ir svarīgākās tēmas, kam savās ikdienas pārbaudēs un plānveida kontrolēs uzmanību pievērš Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) inspektori. Un darāmā mums pietiek katrā no nosauktajām jomām. Arī attiecībā uz suņu un kaķu bezatbildīgu turēšanu savās dzīves vietās.

Pēdējos gados Valmierā līdz ar ekonomisko izaugsmi arvien jūtamākas kļuvušas transporta problēmas, kas regulāri izpaužas sastrēgumos pilsētas centrā, beidzoties darba dienai, bet jo īpaši saasinās masu pasākumu – Valmieras maratona, Prāta Vētras koncertu un dažādu gadatirgu – laikā, kad pārpildīti visi iespējamie un neiespējamie stāvlaukumi. Tāpēc arī pirms katrām pašvaldību vēlēšanām deputātu kandidāti zīmē vīzijas par daudzstāvu autostāvvietām, vēl vienu tiltu pār Gauju un tamlīdzīgiem risinājumiem, un nevarētu teikt, ka šajā jomā nekas netiek darīts – ir tapuši stāvlaukumi pie Pārgaujas ģimnāzijas un vājdzirdīgo bērnu internātskolas, labiekārtotas stāvvietas atjaunotajā A. Upīša ielas posmā pie renovētajiem daudzdzīvokļu namiem, bet ar to joprojām ir par maz. Lai turpinātu uzlabot  situāciju, šovakar piecos Valmieras pašvaldība aicina visus interesentus domes sanāksmju zālē uz Valmieras pilsētas transporta infrastruktūras attīstības koncepcijas 2. redakcijas apspriešanu.

Visos iespējamos veidos apskādētie mošķi, kuri Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) kampaņas «Izkāp no telefona!» klipā krampjaini žņaudz mobilos tālruņus pat viņsaules gaitās, nenoliedzami pievērš uzmanību. Pirmā reakcija man un droši vien daudziem ir vainot pašus «nozombētos». Tomēr zombija tēls kampaņai ir trāpīgi piemeklēts ne tikai tāpēc, ka uzskatāmi ilustrē stūres un telefona kombinācijas iespējamās skarbās sekas. Tas mudina domāt par industriju līdzatbildību, mērķtiecīgi konstruējot vidi, kurā indivīds tikai šķietami pats pieņem lēmumus.

Lai kādi arī būtu ministri topošajā Krišjāņa Kariņa valdībā, par ārlietu un aizsardzības resoru vadītājiem šaubas nerodas ne mirkli. Abi ir pieredzējuši vīri, jau no pirmās dienas gatavi gan perfektas runas teikt, gan mūsu valsts nostāju pozicionēt starptautiskā mērogā. Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO šajās pozīcijās abiem ministriem būtiskākais – ieturēt kopējo savienības un alianses kanti, atturoties no brīvdomīgiem izlēcieniem un, nedod Dies, stratēģisko partneru nesankcionētas mutes palaišanas publiskā telpā. Šis Kariņa valdības sāns kā bruņu durvis – ar šīm lietām viss allaž bijis kārtībā gan Edgaram Rinkēvičam, gan Artim Pabrikam.

Katrs aicinājums uz pasākumu tagad beidzas ar brīdinājumu, ka notikumā «var tikt filmēts un fotografēts», katra otrā preses relīze aptver nevis konkrētus cilvēkus un vietas, bet bieži vien ir minēta vien norāde par reģionu.

Politiskā huligāna reputācija – ne tikai krāšņi kolorītā, bet arī pavisam praktiski lietderīgā –, ko sev bija sarūpējusi suņubūdas partija, vienā mirklī sabruka kāršu namiņa vieglumā. Topošās koalīcijas veidotājiem zuda viss respekts pret «trakajiem» – izrādās, daļai no tiem traki vajag tikai iekļūt valdībā. Vairākums būs.

Un tiešām nekrīt. Apstiprināts ir grafiks par skolotāju algu pieaugumu, tomēr intervijā Latvijas Radio izglītības un zinātnes ministra amata kandidāte Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) atklāj, ka iepriekšējā valdība apstiprinājusi, bet finanšu līdzekļi budžetā nav tam paredzēti.

«Rēgs klīst pa Eiropu – populisma rēgs» – tā, pamainot tikai vienu vārdu pirms vairāk nekā pusotra gadsimta publiskotajā «Komunistiskās partijas manifesta» ievaddaļā, vistiešākajā veidā var raksturot notikumus daudzās līdz šim par Eiropas stabilitātes balstiem uzskatītajās valstīs. Pacietīgi, savstarpējus kompromisus meklējot un atrodot, ilgus gadus it kā kopīgu interešu vārdā būvētajā Eiropas Savienības kopīgajā mājā nu pārpārēm saradušies līdzšinējo saistību un līgumu revidētāji, daudzsolītāji un sašķeltības sludinātāji.

Protams, šāds apgalvojums ir nedaudz pārspīlēts, taču tās iespējas, ko piedāvā mūsu pašu mežos augošie kokmateriāli, ir ļoti plašas. Vajag tikai meklēt variantus! Kas meklē cītīgi un arī gatavi vienkāršam dēlim vai jau augstākas kārtas koka pārstrādē radītam pusfabrikātam, piemēram, saplāksnim pielikt klāt arī savu izdomu, tiem sanāk.

Šā gada sākumā bez īpašas ievērības tika atstāta kāda vēsturiska notikuma gadadiena – 1. janvārī apritēja 20 gadi kopš Eiropas Savienības (ES) vienotās valūtas eiro oficiālās ieviešanas brīža un pieci gadi, kopš eirozonai pievienojās Latvija.

Mēs gatavojamies lielajam iepirkumam no valsts puses par starppilsētu un lauku maršrutiem, un šis jautājums mūs ļoti uztrauc. Ar 2020. gadu mainās šie desmitgades līgumi ar valsti. Šogad jau jābūt konkursiem no valsts puses. Vēl īstas skaidrības gan nav, jo īstenībā arī tur ir svarīgi, kāda būs Satiksmes ministrijas un nākamā satiksmes ministra politika un vai saglabāsies esošā kārtība. Autotransporta direkcija jau arī ir tikai viena no valsts iestādēm, nav īsti skaidrs, vai būs jauni vai paliks tie paši noteikumi.

Vakar pirmajā reisā devās pirmais dīzeļvilciens, kurā ierīkota lasītava. Sekojot Imantam Ziedonim svarīgajām vērtībām – ceļot, izzināt pasauli, lasīt un apgūt ko jaunu, Imanta Ziedoņa muzeja bibliotēka radījusi projektu «Ceļā ar grāmatu». Ar trīs grāmatu plauktiem un vairākiem desmitiem grāmatu aprīkotais vilciena sastāvs kursēs visos dīzeļvilcienu maršrutos, dodot iespēju cilvēkiem visos Latvijas reģionos lasīt vilcienā un laiku ceļā pavadīt saturīgi.

13. Saeimas izteikta mazākuma partijas Jaunā Vienotība virzīts premjera kandidāts Krišjānis Kariņš pamazām lipina kopā jauno Latvijas valdību. Uzdevums nebūt ne no vieglajiem, jo dažai valdošās koalīcijas partijai joprojām gan iekšējie kašķi starp gribētājiem un dabūjušajiem (KPV LV), gan arī sen zināmi politiskā cimperlīguma recidīvi (NA). Ļoti iespējams, ka tāpēc no valdošajiem būs arī kāds tīri privāts atkritējs, kura ambīcijas tā arī paliks neapmierinātas, taču pagaidām prognozes liecina, ka Saeimā vajadzētu pietikt balsīm Kariņa valdības apstiprināšanai.

Valmieras Atpūtas parka labiekārtošana padara šo vietu arvien pieejamāku un interesantāku tās apmeklētājiem, pēdējo gadu darbi – aizaugušo Gaujas krastu regulāra kopšana, piknika vietu ierīkošana, soliņu uzstādīšana, klāt tam arī asfaltētās daļas daļēja atjaunošana – Latvijas lielpilsētas (pēc IKP datiem) cienīgi. Ja klāt pieliekam arī Sajūtu parka iekopto teritoriju, kā arī Līgoņa Bečera gadu desmitiem loloto Kazu krāču apkārtni, tad var teikt, ka sen Valmierā nebijušam viesim pastaiga gar Gauju būtu patīkamiem pārsteigumiem pilna. Labi atceramies, kāda šī pilsētas zaļākā daļa bija vēl desmit gadus tālā pagātnē.

Kaimiņos, igauņzemē, jaunais gads sākās ar kaut ko līdzīgu politiskam skandālam. Galu galā, tas bija gluži vai neizbēgami – tuvojas Valsts Domes vēlēšanas. Tur uzjundījās nopietna diskusija par problēmu, par ko «pieklājīgā sabiedrībā nav pieņemts runāt» arī pie mums – par pamatnācijas un krievvalodīgo attiecībām.

Latvijā pašlaik visdažādākajos līmeņos apspriež arī izglītības satura reformu «Skola 2030», kuras idejas autori un virzītāji ir atzinuši, ka skolēniem kopumā visnotaļ labi padodoties uzdevumi, kas prasa atcerēties vai arī rīkoties vairāk vai mazāk pazīstamās situācijās, bet diemžēl viņiem pietrūkstot iemaņu un pieredzes, kā sekmīgāk rīkoties nestandarta situācijās, kā, savstarpēji sadarbojoties, izmantot komandas spēka priekšrocības, kā veidot sakarības starp teorētisko un praktisko. Jaunā izglītības satura īstenošanai rosina skolās vēl vairāk ieviest modernas un pat netradicionālas mācību pieejas. Tā nu arvien biežāk skolu dienaskārtībā ienāk vides mācību nodarbības ar pārgājieniem un ekspedīcijām, izzinošām stundām tā sauktajās zaļajās klasēs, par prioritāti tiek uzskatīta arī globālā izglītība.