Ar betona izstrādājumiem mēdz būt dažādi. Ja savulaik tepat Valmieras centrā pie Karātavu kalniņa skvēra lielajām trepēm pamazām cita pēc citas izkusa lielās betona plātnes, atstājot smilšu putriņā vien pamatīgu aprūsējuša stiepļu režģa karkasu, tad izskaidrojums bija vienkāršs — nu, krievu laikos jau katrs zaga, kā vien mācēja...
Februārī Rīgas domes Pilsētas attīstības komiteja atbalstīja un izlemšanai domes sēdē virzīja ieceri Brīvības bulvāra posmu no Zigfrīda Annas Meierovica bulvāra un Aspazijas bulvāra krustojuma līdz Raiņa bulvārim nosaukt par Brīvības laukumu.
Reizēm tā vienkārši gribētos sākt no baltas lapas, bet pagātne pinas pa kājām kā nepabarots kaķis. Arī atmostoties no padomju laika, tantes un onkuļi domāja, ka viss sāksies no jauna, ka sasniegts zināms nulles punkts. Pārliecība, ka turpmāk paši rakstīsim valsts vēsturi, bija sīksta un dzīvelīga.
Satversmes aizsardzības biroja direktora atkalievēlēšana gluži vai radīja izbrīnu par Saeimas saliedētību. Taču, iespējams, daudzi deputāti par viņu balsoja ar pigu kabatā vai sakostiem zobiem. Nedomāju, ka tik pārliecinošu mandātu vadīt valsts galveno specdienestu likumdevēji dotu Jānim Maizītim pirms gada vai, jo īpaši, gadu vēlāk.
Vairākums jeb 69% Latvijas darba ņēmēju ir apmierināti ar savu darba un personīgās dzīves līdzsvaru viņu pašreizējā darba vietā, atklāj pētījumu un konsultāciju kompānijas Kantar TNS veiktā aptauja. Salīdzinoši biežāk apmierināti ar darba un personīgās dzīves līdzsvaru ir tie strādājošie, kuri savu darba slodzi vērtē kā atbilstošu.
Latviskais darba tikums. Tautas dziesmās apdziedāts un daudzkārt pieminēts kā viena no nācijas pamatiezīmēm citu tautu starpā. Bet vai vienmēr ar to lepojamies pamatoti — tāds ir jautājums. Divdesmit žurnālista gaitās pavadītos gados ir gadījies sastapt tiešām apbrīnas vērtus darbarūķus, kas, lieki nelamājot valdību, čakli strādā savā saimniecībā bez atvaļinājuma un tikpat kā bez izejamām dienām, jo vienkārši citādi neprot. Bet arvien vairāk ir tādu, pat gados jaunu cilvēku, kas tā vietā, lai meklētu iespēju nopelnīt, nekautrējoties uzrunā garāmgājējus, pieprasot — iedod eiro, man gribas ēst, kamēr kāds par viņiem iežēlojas un prasīto mīļā miera labad arī iedod. Protams, iemesli, kāpēc cilvēkam nav darba un iztikšanas līdzekļu, var būt dažādi — štatu samazināšana, uzņēmuma bankrots vai slimība. Tāpat arī zināms, ka vairums strādājošo dzīvo gana pieticīgi, lai neteiktu vairāk, skaitot katru centu no algas līdz algai. Taču vēl ne reizi man naudu nav lūguši sirmgalvji, kam pēc komunālo pakalpojumu nomaksas un zāļu iegādes pārtikai diez kas pāri vis nepaliek.
Daudzviet Rietumu pasaulē populāra ir melnā piektdiena, kad, tirgotāju piedāvāto atlaižu uzrunāti, pircēji pie veikaliem veido iespaidīgas rindas, lai tikai pirmie tiktu iekšā, taču, jāteic, Latvijā situācija ir krietni labāka — mums ir «gaidāmā sestdiena», kurā ļoti liela nācijas daļa ir gatava pavadīt stundām rindā (kā «dzīvajā», tā internetā), lai tiktu nevis pie jaunākā IPhone, bet gan pie Dziesmu svētku biļetēm.
Cik tad nu vairs ilgi, un 20. martā pl. 18.15 pavasaris būs klāt! Vēl viena ziema, vēl viens tumšais laiks būs aizvadīts. Vēl jāiztur pavisam maz. Gaisma jau rītos kā modinātājs pamodina un vakaros ļauj ilgāk izbaudīt dienas garuma pieaugšanu. Prieks redzēt, kā pašlaik braucam, ejam, soļojam, nūjojam, slēpojam un slidojam jaunam pavasarim un saulei pretī. Kolēģe kopā ar vīru aizvadītajās saulainajās brīvdienās bija ar auto nobraukuši līdz jūrmalai Tūjā, un viņiem mute no pārsteigumiem palikusi vaļā — tautas tikpat daudz kā peldu sezonā, bijis pat jāpadomā, kur un kā auto novietot. Ledus krāvumi un glāstošie saules stari aicinājuši izbaudīt spirgto, jau pēc pavasara smaržojošo gaisu un skaisto dabas ainavu. Cita kolēģe savukārt brīvdienās pabijusi slēpotāju iecienītajā Ozolkalnā un Žagarkalnā, vēl kāda kopā ar ģimeni devusies uz Sietiņiezi, un visur priekšā bijuši aktīvi cilvēki, kas panākuši soli tuvāk pavasarim.
Vienlaikus ar pilnā spara ritošo banku un baņķieru skandālu Latvijā turpinās arī ikdienišķie politiskie procesi, partijām turpinot gatavošanos rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām.
Mana pārliecība — runājot par daudzām kompleksām lietām un runājot visu uzreiz, mēs patiesībā pazaudējām mazās lietas, no kurās tās lielās, kompleksās, sastāv. Pirms doties uz Pēcpusdienu ar mēru, es pajautāju saviem darbiniekiem, un skaitļi ir patiešām fantastiski — 80% no VALPRO darbiniekiem nav mācījušies to, ko šodien dara! Mums ir cilvēki ar muzikālo, kultūras izglītību, kā tikai mums tur nav... Līdz ar to secinājums, ka mazdrusciņ kaut kas nav kārtībā.
Mēdz teikt, ka svētku nevarot būt par daudz. Sevišķi jau latviešiem, kam tik daudz sēru dienu kalendārā. Un vēl ir dzirdēts teiciens: svinēt var katru dienu — gan jau iemesls atradīsies. Rīt, 8. martā, daļai sabiedrības, kas šad un tad vēl mīl kavēties pagātnes atmiņās, tāds iemesls būs kādreiz vērienīgi svinētā starptautiskā sieviešu diena. Par tās atzīmēšanu vēl joprojām tiek lauzti šķēpi diskusijās starp zvērinātiem antikomunistiem, kas to uzskata par nežēlīgi izskaužamu padomju ideoloģijas palieku, un mūžīgajiem romantiķiem, kas ir pārliecināti, ka sveikt sievas, mātes, māsas, kolēģes šajā dienā ar puķēm un šampanieti ir jauka tradīcija, ko vairums sieviešu atbalsta ar patiesu sajūsmu, jo saņemt dāvanas allaž ir patīkami.
Bērni un jaunieši mūsdienās ir citādi. Ekonomiskās, politiskās un sociālās pārmaiņas ir kardinālas. Tas nozīmē vienu — mainās arī mūsdienu cilvēkam nepieciešamās prasmes un visa izglītības loma. «Pasaules ekonomikas forumā 2017» vēstīja, ka 65% bērnu, kuri tikai sāks skolu, strādās profesijās, kādu pašlaik vēl nav, tāpēc ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē pārskata pašu būtiskāko skolā — ko mācīt un kā mācīt? Valsts izglītības satura centrs (VISC) uzskata, ka pārmaiņām jābūt mācību saturā, mācīšanas pieejā, mācību darba organizēšanā un vērtēšanā. Tāpēc pašlaik tiek strādāts pie tā, lai izstrādātu, aprobētu un pēctecīgi ieviestu tādu vispārējās izglītības saturu un pieeju mācīšanai, lai skolēnos attīstītu 21. gadsimtam svarīgas zināšanas, prasmes un attieksmes.
Sestdien tika parauts vaļā XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku dažādu koncertu biļešu maiss. Nekādu pārsteigumu nebija, viss notika tieši tā, kā mēdz būt ikvienā ambiciozā projektā, kurā jūtami pieklibo menedžments. Gribējās, kā labāk, sanāca kā parasti... Vainīgi, protams, ir visi citi, izņemot rīkotājus: sākot ar negausīgo Biļešu paradīzi, lēno internetu, zaglīgajām dzīvajām kasierēm, biļešu interneta tirdzniecības jaucējiem — hakeriem, cerams, ne Kremļa sūtītiem, un beidzot ar tirgus sludinājumu portāliem, kuros dārgākās biļetes uz Noslēguma koncertu Mežaparka estrādē jau tirgo par pieckāršu cenu, un Facebook konkursiem, kur biļetes jau parādās kā balvas. Svētku rīkotāji, protams, uz āru rāda, ka visu to monitorē, neatbalsta tādas iniciatīvas, izsaka nožēlu, pat vēršas policijā par signāliem. Kaut iekšēji varbūt ņirdz: par viņu naudu mēs rīkojam svētkus, un viņi vēl stāv rindā pēc biļetēm. Un pērk arī! Jo vienas dienas laikā nopirktas 81309 biļetes jeb 86% no 95250.
Kā zināms, 9. martā Bulduru dārzkopības vidusskolā notiks biedrības «Zemnieku saeima» gadskārtējais kongress. Es biedrības valdē, pārstāvot Vidzemes lauksaimnieku intereses, strādāju jau piecus gadus, un katru gadu, gatavojoties kongresam, galvenā rūpe ir par kādu citu lauksaimnieciskās ražošanas un lauku attīstības tēmu. Šoreiz jau labu laiku nākas uzklausīt zemnieku sašutumu par necerēti lielajiem elektroenerģijas rēķiniem. Arī pats savā saimniecībā, kur nodarbojos arī ar graudkopību un sēklkopību, to izjūtu sāpīgi. Kā zināms, ar šo gadu mainījās obligātās iepirkuma komponentes (OIK) iekasēšanas kārtība. Tagad OIK aprēķina ne tikai par reāli patērēto elektrības daudzumu, bet arī par pieslēguma jaudām. Rezultātā rēķini pieauguši visiem, kam ir lielas pieslēguma jaudas. Mūsu biedrības rīcībā ir fakti, ka lauksaimnieku elektroenerģijas rēķini janvārī salīdzinājumā ar decembri kāpuši par 40 — 60%, un tur pie vainas ir tieši jaunā iedaļa rēķinā — jaudas obligātā iepirkuma komponente par apmēriem.
Tikko uzsāka bērnudārza gaitas, nu jau vidusskolēns. Bērni aug, un ātrums, kā tie izauguši, pat nedaudz šokē.
Grūts ir latvju politikāņa mūžiņš: gribas gan tautas acīs varonim būt, gan ērtā amatkrēslā sēdēt. Nu kāpēc gan dzīve mēdz būt tik nežēlīga, nedodot tautas priekšstāvjiem visus viņu iekārotos priekus vienā reizē? Jo, tiklīdz nākas izvēlēties, tā pazūd cēlo runu un pozu radītais iespaids, publikai uzrādot šo cilvēku klajo savtīgumu.
Nu ko, Olimpiskās spēles noslēgušās, un arī man gribētos nedaudz izteikties par to, kas notika ne tikai Korejā, bet arī tepat — Latvijā. Ziemas sporta veidiem sekoju līdzi ne tikai Olimpisko spēļu laikā, bet arī pārējos trīs gadus, kad tās nenorisinās, un esmu nedaudz iekšā tajā virtuvē, tāpēc gluži uz jūs ar to visu nebūšu.
Laiks, kad daudzi kādreiz izteikti ateisti kļuvuši par it kā dievticīgiem un cītīgi iet baznīcā, acīmredzami pierāda, ka cilvēkiem vismaz kaut kāda ticība allaž ir vajadzīga. Pēdējās dienās šāds ticības jautājums it īpaši attiecināms uz naudas lietām. Esmu pārliecināts, ka lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju ir pilnīgi vienalga, cik tīrus vai netīrus naudas pārskaitījumus veikusi nepatikšanās iekļuvusī un nu pašlikvidēšanos pasludinājusī ABLV Banka vai kādus tiesas darbus pret Latvijas valsti ir iecerējis Norvik bankas īpašnieks Grigorijs Guseļņikovs. Tāpat galvenokārt laikam gan tikai valdības vīrus un sievas, baņķierus un varbūt arī dažu lielāku projektu realizēt iecerējušu uzņēmēju satrauc tas, kādi kredītreitingi, kāda starptautiskā uzticība būs pārējām bankām, kas turpina darboties Latvijā.
Īstas vecmāmiņas uztraucas par visu, kas notiek pašu ģimenē un arī ārpus tās. Laikam pie tām varu pieskaitīt arī sevi. Un, lai arī apzinos, ka lielākā daļa jauniešu vecākās paaudzes pieredzi nopietni vērā neņem, tomēr pastāstīšu, kā tas dažam sešdesmito gadu jaunulim beidzās.
Latviju turpina tricināt divi ar finanšu sektoru saistīti skandāli — aizdomas par Latvijas Bankas ilggadējā prezidenta Ilmāra Rimšēviča korupciju un ABLV Bankas nu jau pašlikvidācijas process. Saistībā ar abiem šiem gadījumiem gana populāras ir kļuvušas arī pat vairākas sazvērestību teorijas, kuras joprojām negrasās pazust no dienas kārtības.