Mēs, latvieši, neesam pārāk lutināti ar kalendāra sarkanajiem datumiem, kas dod zaļo gaismu vispārējām dzīrēm. Būsim godīgi, ir tikai Jāņi un Jaunais gads, kuru tuvošanos gaidām ar detalizētu plānojumu — nu nevaram kādu no tiem nogulēt, jo nākamā iespēja būs tikai pēc pusgada.
Vakar Māris Kučinskis «Rīta Panorāmā» pašapzinīgi vērtēja atnākušo gadu kā daudzsološu un garantēti veiksmīgu. Lai saruna neizvērstos pārāk idilliska, žurnālisti pacentās uzmīt politiķim uz sāpīgas «varžacs»: cik drošs viņš esot, ka tiešām vēlēšanu kampaņā būs ZZS kandidāts premjera amatam?
Ar Norvēģiju mēs, Beverīnas novada amatnieki, sadarbojamies jau otro gadu. Arī pagājušajā gadā Latviešu ģimenes dienās Bergenā ciemojāmies ar radošajām darbnīcām — Zanda ar latvisko virtuvi, Jānis ar parka spēlēm, es ar filcēšanu, pērļošanu — no koka pērlītēm gatavoju rokassprādzītes, bija arī sveču liešana.
Pērn Latvijā dažviet tā pamatīgi pasmirdēja. Lielākā šmuce sanāca vasaras viducī, 18. jūnijā, kad izslavētajā kūrortpilsētā Jūrmalā vairāk nekā hektāru lielā platībā aizdegās un krietni ilgi svila nelegāla plastmasas atkritumu glabātava. Jau no pāris plastmasas kanniņām, tās iemetot ugunskurā, degšanas procesā rodas gana daudz smirdīgu un gana indīgu izgarojumu, tad kas vēl sanāk, ja sarkanais gailis tiek klāt plastmasas blāķim, 23 tūkstošiem tonnu, teju futbollaukuma lielumā! Trakākais, ka šie krājumi, kas kalpoja par izejmateriālu paaugstinātas bīstamības ugunsgrēkam, nebija vietējie, bet importēti no tik pareizi simtgadīgā skandināviskā demokrātijā dzīvojošās Zviedrijas...
Palīdzēt līdzcilvēkiem — ar ideju, pleca sajūtu vai līdzekļiem, tāda ir ļoti daudzu nevalstisko organizāciju, biedrību darba ikdiena un tāds arī to darbošanās mērķis.
Viena no gadu mijas neatņemamām sastāvdaļām pašsaprotami ir valsts augstāko amatpersonu svētku apsveikumi. Lai arī atšķirībā no krietnas daļas iepriekšējo gadu miju šogad Latvijas iedzīvotāji palika bez spilgtiem epitetiem un salīdzinājumiem, kopumā svētku uzrunas atstāja labu iespaidu.
Daudz no tā, kas pasaulē, Eiropā, Latvijā ir iesācies aizvadīto 12 mēnešu laikā, turpināsies un attīstīsies arī nākamgad vai vēl tālākā nākotnē.
Ar krietni vien gariem zobiem, tomēr gada nogalē Ekonomikas ministrija sākusi tīrīt savus Augeja staļļus — no obligātās iepirkuma komponentes jeb OIK jau esošo un vēl tikai sacerējušos pelnītāju rindas. Publiskam nicinājumam ministrijā izveidotās Kontroles grupas atrasti un tautas nievām priekšā pasviesti uzreiz veseli trīs grēkāži — SIA E Strenči Strenčos, SIA Elektro Rīdzene Cēsu novadā un SIA Energo Fortis Līvānos. Šiem trim elektroenerģijas ražotājiem, kas savulaik saņēmuši OIK atļaujas, tās tagad anulētas. Ekonomikas ministrs šo faktu pasniedza ar zināmu pompu, tomēr ovācijām viņa vadītās ministrijas virzienā pagaidām nav iemesla: no 400 stacijām, kas patlaban darbojas Latvijā, par problemātiskām atzīta tikai desmitā daļa (39 vai 40), savukārt tikai divdesmitā daļa no tām jeb 20 elektrostacijas esot ar ļoti nopietnām nebūšanām, bet 7 no problēmstacijām pretendējot uz OIK atļaujas saglabāšanu.
Tik zīmīgi gadskārtējā pasākuma «Latvijas Lepnums 2017» svinīgās ceremonijas noslēgumā teica tās vadītājs TV 3 diktors Arnis Krauze. Labāk nepateiksi, jo tieši tādi — mīlestības, labestības un devīguma pilni — ir augstā titula saņēmēji, katrs savā nominācijā, katrs savā devumā līdzcilvēkiem un sabiedrībai kopumā. Ne velti par viņiem teica arī: Latvijas spogulis.
Gausi gan, bet tomēr galu galā tie atnāca: gada nogalē mēs tiekam aplaimoti ar patīkamām ziņām gan par veiksmīgu ekonomikas attīstību līdz šim, gan par ļoti cerīgām prognozēm saredzamai nākotnei. Varbūt vēl īsti ne līdz galam mūsu prātos un instinktos, taču drūmie krīzes laiki ir palikuši pagātnē.
Ziemassvētku priekšvakars ierastā klusā pārdomu laika vietā šogad aiziet pārlieku skaļš gan pasaulē, gan arī Latvijā. It kā jau ir pieņemts, ka netīkamās nastas vajag atstāt pie gada sliekšņa, lai nākamajā iekšā var doties vien ar gaišām domām un apņēmības pārpilni. Pārdomu vērts gan ir jautājums, vai šāda nastu pārkrāmēšana nebija izdarāma jau labu laiku pirms Ziemassvētkiem, varbūt brītiņu pēc tiem.
Reti ir sastopama tāda pārvaldes forma, kuru veido tikai un vienīgi centrālā valdība. Latvijā ir raksturīga vairāku līmeņu pārvalde, kura sastāv no centrālās valdības, kā arī vietējām, viena vai vairāku līmeņu, pašvaldībām. Latvija 2009. gadā pārgāja no divu līmeņu pašvaldībām uz viena līmeņa pašvaldībām — 110 novadiem un 9 republikas pilsētām. Latvijā valdība ir pilnībā atbildīga parlamentam. Tomēr vienlaikus tiek ievērota tradīcija deleģēt pārvaldes jautājumus citām institūcijām. To pieļauj arī Satversme un normatīvie akti. Šīs institūcijas sauc par atvasinātām publiskām personām, kas plašāk pazīstamas kā pašvaldības. Veidojoties Latvijas valstiskumam, pašvaldības bija vieta, kurā mācījās jaunveidojamās valsts izpildvaras darbinieki. Un arī mūsdienās šī pašvaldību paradigma tiek pārmantota. Šobrīd pašvaldību pārvaldības forma, darbības raksturs un diskusiju būtība joprojām saglabā šo diskursu, it īpaši atjaunotās Latvijas Republikas laikā, uzsverot pašvaldību īpašu neatkarību un autonomiju. Šajā tvērumā pašvaldība ir sinonīms demokrātijai, valstiskai neatkarībai un brīvībai. Tā ir vieta, kurā tiek apgūtas visai valsts pārvaldei nepieciešamās administratīvās pārvaldes zināšanas. Pašvaldībās savas iemaņas apgūst arī daudzi politiķi, kuri turpina karjeru Saeimā.
Stāvot pie gadu mijas sliekšņa, parasti mēdzam atskatīties un izvērtēt pagājušo un ar labām domām sagaidīt atnākušo. Ko visbiežāk novēlam saviem tuviniekiem, draugiem un kolēģiem? Nu, protams, to, ko par naudu nedabūt nevienā Ziemassvētku izpārdošanā — veselību! Es vēl katram gadījumam piebilstu — lai jums zinoši un atsaucīgi ģimenes ārsti, bet atcerēsimies, ka arī viņiem nākamgad būs vajadzīga laba veselība, lai pareizi iekļautos veselības aprūpes reformas rāmjos.
Nākamais gads solās būt visai izšķirošs kā Eiropas Savienībai (ES) kopumā, tā Latvijai kā šīs alianses vienai no dalībvalstīm atsevišķi. Runa ir par ES reformēšanas plāniem, padarot savienību par divu ātrumu Eiropu, kur katrs saņems nevis atbilstoši vēlmēm un vajadzībām, bet gan spējām un paša finanšu resursiem.
Jau vairāk nekā desmit gadus esmu Valmieras iedzīvotājs. Varētu teikt, ka Valmiera ir skaista, sakopta, tīra pilsēta, ja vien nebūtu šīs situācijas ar — suņu atstātiem ekskrementiem.
Ir viena aksioma, ko cenšos paturēt prātā, rakstot gandrīz vai katru savu rakstu, — žurnālistam ir jāprot prognozēt savas publikācijas radīto efektu lasītājos. Mana dziļa pārliecība ir gluži vai kā no tās populārās dziesmas — uz tiem pelēkajiem neskatās. Tāpēc cenšos šur un tur pa kādam pipariņam iemest, lai tas virums būtu tāds smeķīgāks, t.i., lasāmviela interesantāka. Te reizēm der kāda sīka epizodīte iz dzīves, arī daža laba nejauši dzirdēta frāze, nu, kaut vai kādas pusnopietnas sarunas sausais atlikums... Tomēr te ir vēl papildu zemūdens akmeņi — vai lasītājs manu domu sapratīs burtiski, vai tomēr samanīs arī kādu zemtekstu, no it kā sīkumiem spēs sabūvēt visu lielo gleznu. Te nu reizēm arī man gadās sagrēkot — nu, nav visi Liesmas lasītāji vienādi, dažs saprot, kur esmu apzināti krāsu sabiezinājis, cits to uztver kā pilnīgi pašsaprotamu un galīgu viedokli. Tad nu reizēm nākas taisnoties un atzīt, ka manai publikācijai veltītā kritika ir konstruktīva un vietā.
Brīžos, kad pasaules vai vietējā sabiedrība atrodas svarīgu izvēļu priekšā, parasti mierinām sevi ar teicienu: cerams, ka uzvarēs veselais saprāts, ar šo jēdzienu domājot variantu, kas visu atstātu ierastajās sliedēs, īpaši nemainot notiekošā būtību. Tāpēc jo sāpīgākas sanāk vilšanās, kad galaiznākums nepavisam neatbilst ekspertu prognozēm un kur nu vēl veselā saprāta postulātiem.
Un kādas ir jūsu domas? Ko jūs par to teiksiet? Mani tiešām izbrīna visi šie jautājumi! Vai tiešām MANAM viedoklim ir kāda nozīme? Vai tiešām nav nekā jēdzīgāka, ar ko piepildīt informatīvo telpu, kā ražot dažādus viedokļus?
Šonedēļ saknē tika apcirsta dažu galvaspilsētas švītu pašpārliecinātības radītā shēma, kā viņiem lepni «iejāt» XIII Saeimā uz naivo reģionālo politiķu kamiešiem. Dažādu partiju apvienošanās uz vēlēšanām, kas vēl nesen tika sludināta kā garantētās veiksmes formula nākamā gada vēlēšanās, pašu politiķu acīs sāk izskatīties pēc arvien šaubīgāka pasākuma.
Jautājums par darbaspēka ievešanu Latvijā vairs nav tikai diskusiju vērta problēma, bet tā jau ir iestājusies robežstāvoklī, kad daudziem uzņēmējiem vienkārši fiziski ir kaut kas jādara, bet nav, kur tos darbiniekus ņemt. Protams, nozaru klāsts, kurās trūkst speciālistu, ir diezgan plašs: būvniecība, zivju pārstāde, arī IKT (informācijas un komunikāciju tehnoloģiju) sektors ar savu specifiku... Nupat pabeidzām aptauju Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedru vidū, jautājot tieši, kāda ir šī problēma, un iezīmējot arī kādus potenciālos risinājumus. Jautājām saviem biedriem, vai viņi redz problēmas risinājumu, piemēram, piesaistot ārvalstu studentus, varbūt arī ārvalstu darbaspēku. Un šobrīd lielākais vairums aptaujāto, apmēram 90% mūsu biedru, to patiešām uzskata par problēmu un iestājas par konkrētu risinājumu pieņemšanu.