Un, kā precīzi piefiksējis visiem zināmais klasiķis, arī ar veco vēlēšanos. Te domāju ministru maiņu Latvijas valdībā — viņi tad nu būtu tie kungi vai dāmas rindiņā cits aiz cita — un viņu kūrēto nozaru nebeidzamo vēlmi attīstīt mūsu valsti arvien vairāk un vairāk. To savukārt varētu saukt par veco vēlēšanos.
Man reizē sarežģīti un viegli runāt par šiem četriem gadiem, kurus esmu nostrādājusi Krievijas Federācijā — mūsu valsts konsulātā Pleskavā. Tieši šajā periodā iekrita arī sankcijas, kas tika ieviestas pret Krieviju attiecīgu politisku pasākumu rezultātā. Protams, tas uzņēmējdarbībai nav veicinošs faktors. Tomēr Pleskavu un Pleskavas apgabalu ar Latviju saista ne tikai uzņēmējdarbība — ir ieviesušās ļoti ciešas kultūras sadarbības formas, sākot no bērniem līdz pat pieaugušajiem, dziedātājiem, amatniekiem, dejotājiem... Ir ļoti ciešas sadarbības formas arī sportistiem, piemēram, es zinu, ka Pleskavas apgabala hokejisti brauc spēlēt uz Valmieru.
Māris Kučinskis dūšīgi iesāka premjerēšanu un pat iedzina nedaudz bijības ministros un ierēdņos, atsviežot atpakaļ pusjēlos ministriju darba plānus. Diemžēl tieši pirms zīmīgo 100 dienu apritēšanas Ministru prezidents uzrāda sabiedrībai savu vājo vietu jeb, poētiski izsakoties, Ahileja papēdi: viņa dusmas par padoto nedarbiem ļoti ierobežo pateicības parāda jūtas.
Kā daļai mūsu sabiedrības zināms, govs ir mājdzīvnieks, kas dod dzīvībai nepieciešamo pienu, simbolizē mātišķo zemi, pārpilnību un drošību. Indijā govi godā kā svēto barotāju. To apliecina arī dzejniece Ieva Nikoleta Dāboliņa:
Bijušais Ministru prezidents, Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis jau labu laiku cenšas sabiedrību pārliecināt, ka Latvijā krīze beigusies, kaut gan tiesībsargs Juris Jansons tam nepiekrīt: «Krīze ir beigusies Dombrovskim personiski. Taču ne mums. Lēmumi, ko pieņēma viņa laikā, joprojām mūs visus negatīvi ietekmē.» Tomēr Valdis Dombrovskis, būdams pārliecināts par savu nemaldīgumu, pagājušajā piektdienā Valmierā notikušajā tautsaimniecības forumā uzsvēris, ka Latvijas mērķim tuvākajos desmit gados jābūt spēcīgas vidusšķiras izveidei.
Valdība šonedēļ akceptēja Veselības ministrijas sagatavoto kārtību noteikumos par maksimāli pieļaujamo transtaukskābju daudzumu pārtikas produktos. Pārtikas produktus, kuros būs pārsniegts noteiktais maksimālais pieļaujamais transtaukskābju daudzums, Latvijā patērētājiem nedrīkstēs izplatīt pēc 2018. gada 1. jūnija. Pēc dažādu līmeņu diskusijām beidzot ir izdevies panākt, ka šīs normas attieksies ne tikai uz Latvijā ražoto pārtiku, bet arī uz ievesto produkciju un produktiem, kas pagatavoti sabiedriskajā ēdināšanā. Bet kādēļ uz jauno kārtību jāgaida vēl tik ilgi — divus gadus? Nozares lobiji apgalvo, ka tieši tik ilgs esot vajadzīgs pārejas periods, lai visi pārtikas ražotāji varētu pielāgoties jaunajām prasībām.
Pēdējā laikā plašu rezonansi sabiedrībā ir izraisījuši likumdošanas panti par bargu sodu noteikšanu visiem un ikvienam, kas īstenos pretvalstiskas darbības, pie tam pašas šīs darbības definētas tik neskaidri, ka, gluži kā laika periodā, kas vēl saglabājies vecākās paaudzes atmiņā, ir iespējama situācija, ka būtu tikai cilvēks, pants atradīsies.
Nesen Valsts prezidents kādā no savām emocionālajām runām dažas personas nosauca par tūtiņdreijeriem. Tūlīt sākās vai starptautiska nesaprašanās, varasvīru uzvedības etiķešu zinātāju satraukums, tikumības aizstāvju sašutums. Vien, kā mēdz teikt, tautā Raimonds Vējonis ieguva kārtējo atzinību, jo bija atļāvies teikt vārdu, kāda nav latviešu literārās valodas vārdnīcās.
Aizvadītajos 25 gados atjaunotās Latvijas Republikas ekonomikā ir gājis dažādi. Ja skatāmies uz pašiem pirmsākumiem, kur mēs bijām, tad mēs bijām komandekonomikas sastāvdaļa, kur ekonomiku vadīja komunistiskā partija un kur to nodrošināja drošības komiteja un PSRS armija. Turklāt šīs komandekonomikas ietvaros mēs strādājām un apgādājām milzīgo PSRS tirgu, un mūsu teritorijā strādāja milzīgi uzņēmumi.
Tā vien šķiet, ka latviešu izcelsmes politiķis, partijas Saskaņa Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs saelpojies plaukstošo ievu un ceriņu tvanīgo aromātu un uz brīdi atgriezies bērnībā, kad skolotāji uzdeva mazajam Jānītim domrakstu par tematu Ko es teiktu Ļeņinam. Tā kā Ļeņins jau kur tas laiks kā rātni dus Mauzolejā, Jānis nolēmis sarakstīties ar kaut ko krietni dzīvāku, nosūtot vēstuli ASV prezidentam Barakam Obamam cerībā, ka pilnvaru termiņa noslēgumā ASV prezidents vēlēsies papildināt paveikto darbu sarakstu ar nepilsoņu problēmas risināšanu Latvijā.
Veiksmīgs politiķis Latvijā pēc definīcijas nevar būt tipāžs, kuru periodiski nomoka sirdsapziņa vai morālie principi. Tieši tāpēc pa uzvaras taku redzam ejot tādus, kuri neatskatoties samīda pazemojumus, neveiksmes, atmaskojumus un pašu melus. Tādus, kuri zina, kurā mirklī izspēlēt kreiča dāmu vai nomainīt maskas.
Vajadzētu it kā priecāties — mūsu valsts iesaistās organizācijā, kas patlaban apvieno 34 pasaules ekonomiski attīstītākās valstis. Taču nav ticības, ka mēs tiešām esam «ekonomiskā lielvara nr. 35»...
Pārfrāzējot visiem labi zināmo teicienu, šādi varētu ne tikai pārnestā nozīmē, bet arī gluži vai burtiski raksturot fizisku personu datu un to aizsardzības arvien pieaugošo nozīmi. Tam, ka šie dati ir aizsargājami, nevajadzētu būt jaunumam un nevajadzētu jau sen nevienu Latvijā nepatīkami, nesagatavotu v.tml. pārsteigt. Apmēram 15 gadus un 1 mēnesi Latvijā ir spēkā Fizisko personu datu aizsardzības likums, un šī likuma un uz tā pamata izdoto Ministru kabineta noteikumu ievērošanu un izpildi uzrauga Datu valsts inspekcija. Pie šī likuma normatīvā regulējuma šoreiz nepakavēšos (ja lasītājiem radīsies jautājumi, labprāt atbildēšu ierastajā rubrikā), jo ir kāds cits jaunums, kuru der zināt un ņemt vērā.
Otrdien valdība, pirms tam pie Ministru kabineta galda krietni vien izmetot verbālu pūciņu, atbalstīja jau 2011. gadā pieņemtās Stambulas konvencijas ratificēšanu un parakstīšanu. Visticamāk, arī Latvija — tāpat kā to izdarījušas Polija un Lietuva — pievienos konvencijai īpašu vienpusēju deklarāciju. Šī nu ir tā unikālā reize, kad Latvija nevis bez ilgas domāšanas un iztapīgi saliektu muguriņu aizskrējusi citām ES valstīm pa priekšu, bet gan palikusi pēdējā ar pildspalvu rokā pie atvērtiem dokumenta vākiem... Pirms mums pēdējās ES valstis, kas parakstīja konvenciju, bija Čehija un Bulgārija.
Runīgs onkulītis, gaidot savu kārtu pieņemšanā pie ģimenes ārsta, nenociešas: Stradiņu Kardioloģijas centrā viņa sirds ķirurgs esot stāstījis, ka vecais vīrs esot pirmais ar nopietnu invaliditāti, kam mediķi veikuši arī sarežģītu sirds operāciju. Bet tas vēl nekas, viņš ir optimists, taču, lūk, talantīgā sirds ķirurga Pētera Stradiņa attieksme un rīcība gan esot pārsteigusi visaugstākajā pakāpē. Onkulītim pēc kāda laika dakterim tā vai tā būtu jāatrādās, bet kādudien negaidīti pārsteidzis daktera zvans: viņš braucot uz Valmieras pusi un lūdz pacienta dzīves vietas adresi, lai auto GPS bez kavēšanās to atrastu. Iemesls vienkāršs — dakteri interesē, kā pacients jūtas.
Nesen Latvijā tika izveidots jauns politiskais spēks ar Saeimas pašu skandalozāko deputātu Artusu Kaimiņu priekšgalā. Partijai dots nosaukums KPV (Kam pieder valsts), un vismaz patlaban nevar izslēgt iespēju, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās tai izdodas pārvarēt piecu procentu barjeru, jo partijas līderis ir gana populārs daļas vēlētāju vidū.
Kā jau katrā publiskā pasākumā, arī Vecpuišu parka koncertzāles atklāšanā neiztika bez sava klepotāja, taču pieredze liecina, ka pret šo sērgu cīnīties ir tikpat bezcerīgi kā mācīt kaķim reizesrēķinu. Neatbildēts vienīgi paliek jautājums — uz kurieni cilvēki devās izklepoties, kad vēl nebija koncertu un teātra izrāžu.
Vīzija par Latviju kā zaļāko valsti pasaulē ir jāstiprina ne tikai reizi gadā, rīkojot Lielo talku, bet arī piemērojot atbalstošu normatīvo bāzi, kas rūpējas par klimatu. Būtiskākais priekšnoteikums, lai valsts varētu plānot energotaupīgus pasākumus, ir attīstīta un stabila ekonomika.
Gluži kā nebijušu pasaule aizvadīja biedējošā Osama bin Ladena nāves gadadienu, ar pieklusinātiem vai skaļiem pasākumiem ir atzīmētas Otrā pasaules kara beigas, arī dižās Eiropas diena. Ja šobrīd lasāt «Liesmu», varu pat droši apgalvot, ka esam pārdzīvojuši arī kārtējo pasaules galu. Tā sākumu prognozēja vakar, 9. maija pēcpusdienā, kad starp Sauli un Zemi vairākas stundas slīdēja pietiekami lielā planēta Merkūrs.
Nu jau vairākus gadus pēc kārtas gan Valmieras, gan tagad arī dažas novadu pašvaldības iedzīvotājiem izpalīdz, rīkojot lielgabarīta atkritumu bezmaksas savākšanas akcijas. Par to, ka šāda palīdzība tiešām nepieciešama, liecināja mājsaimniecību lielā atsaucība — Valmierā ekolaukumos tika savestas kravu kravas ar dažādām savu laiku nodzīvojušām un saimniekiem nevajadzīgām mantām, kas pretējā gadījumā, iespējams, nonāktu kādā pilsētas mežā vai grāvmalā.