Pirmais jautājums, ko par atkāpšanos no valdības vadītājas amata paziņojušajai Laimdotai Straujumai vaicājis viens no partijas «Vienotība» līderiem Kārlis Šadurskis, bijis — kādēļ viņa tik negaidīti viņam sabojājusi Adventa noskaņu un Ziemassvētku gaidīšanas prieku. Tas nu droši vien sabojāts būs arī citiem politiķiem, kas jau bija saplānojuši ar popularitātes celšanas dāvanu maisiem būt par Ziemassvētku vecīšiem pie savu vēlētāju eglītēm.
Būtībā šajā noklausītajā sarunā smieklīgā bija maz, bet pats runātāja azarts lika pasmaidīt. Īsumā: gados jaunāks puisis nedaudz vecākam kolēģim stāsta par kādu neražu, kas gadījusies. Latvieši jau zina, ka tik daudz un kolorītu lamu vārdu, kādi rodami krievu valodā, mums neatrast.
Šī gada nogale iezīmējusies ar divām valstij nozīmīgām aktualitātēm — budžeta apstiprināšanu un valdības krīzi, kas beidzot novedusi pie nepieciešamības pēc jaunas valdības. Nenoliedzami šie notikumi tieši vai netieši ietekmē arī, ja tā var teikt, Latvijas vienkāršos iedzīvotājus. Kāds ir Valmieras pašvaldības domes priekšsēdētāja viedoklis par nākamās valdības prioritātēm?
Šīs nedēļas sākumā lielu daļu sabiedrības pārsteidza valsts premjerministre Laimdota Straujuma («Vienotība»), paziņojot par atkāpšanos no amata. Iespēja, par kuru tika runāts tik sen, ka daudzi vairs vienkārši neticēja premjeres demisijai, beigās izrādījās negaidīta un pārsteidza publiku nesagatavotu. Arī amati (vai pareizāk — personālijas) vecajā jaunajā valdībā nav sadalīti, tamdēļ vēl kādu laiciņu premjera krēslam būs iepriekšējā saimniece, kas gan šajā gadījumā nav galvenais.
Latvijā šogad būtiskas pārmaiņas saistītas ar tādām spēcīgākām vēja brāzmām. Tā, protams, tikai sakritība, ka pamatīgs pūtiens bija jaunā Valsts prezidenta vēlēšanu dienā. Arī vakarrīt, kad Ministru prezidente ieradās pie valsts pirmās personas ar savas demisijas paziņojumu, Latvijā šur tur plosījās pamatīgs, ar vētras spēku samērojams pūtiens...
Kad Eiropas prezidentūra sekmīgi novadīta un valsts budžets nākamajam gadam Saeimā apstiprināts, Latvijas tauta kopš vakardienas kādu laiciņu var padzīvot ne tikai Ziemassvētku, Jaunā gada un pirmās bēgļu partijas, bet arī jaunas valdības gaidās, jo, līdzīgi kā pirms pāris gadiem, pēc tikšanās ar Valsts prezidentu premjere jau rīta pusē paziņojusi par savu atkāpšanos.
Rīt notiek «Vienotības» kongress, kurā — tā vismaz politiskajā vidē cer — var rasties skaidrība par šobrīd sāpīgāko jautājumu: vai ir pienācis laiks pārkārtot valdību un «laist pelnītā atpūtā» Laimdotu Straujumu (anno 1951), norakstot uz viņas rēķina, piemēram, aizdevumu «airBaltic»?
Piedaloties Valmieras iedzīvotāju forumā, aizdomājos par to, kas būtu vajadzīgs mūsu pilsētai.
Mūsu kalendāros decembra pirmajā svētdienā ir divi ieraksti — Otrā Advente un atceres diena ar ļoti garu nosaukumu: «Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena». Diena, kas mūsu vēsturiskajā atmiņā nav īpaši iegājusies. Iespējams, tāpēc, ka ar to saistītie traģiskie notikumi skāra lielu daļu latviešu, bet tas notika ārpus Latvijas — Padomju Savienībā.
Esam jau pieraduši, ka aizejošais valdības sastāvs, ar vienu kāju vēl pieturot ciet verošās durvis, paspēj pieņemt ne visai populārus lēmumus. Šāda prakse vērojama arī budžeta apstiprināšanā, katrreiz tā pieņemšanas priekšvakarā uzrodas kādi zili brīnumi. Politiķi ar varas grožiem rīkojas kā centīgākie spekulanti Latgalītē un izmanīgākie kabatzagļi Rīgas dzelzceļa stacijas tuneļos — čiks, un gatavs.
Vakar līdz Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai nonāca Latvijas iedzīvotāju kolektīvais iesniegums par iniciatīvu Par ceļiem bez bedrēm. Reāli tie ir vairāk par 10 tūkstošiem Latvijas pilsoņu parakstu, kas aptuveni divarpus gadu laikā — no 2013. gada 14. aprīļa līdz 2015. gada 5. novembrim — portālā www.manabalss.lv savākti, lai atbalstītu Autoceļa fonda atjaunošanu un degvielas akcīzes un citu jaunieviesto nodokļu novirzīšanu ceļu uzlabošanai.
Paralēli tradicionālajiem ķīviņiem par nākamā gada budžeta apstiprināšanu viens no aktuālākajiem Latvijas politiskās dienaskārtības jautājumiem ir par iespējamo Laimdotas Straujumas («Vienotība») vadītās valdības krišanu. Nekur īpaši zemu nokrist valdība gan nevar — to jebkurā gadījumā nāktos veidot tiem pašiem politiskajiem spēkiem, varbūt vienīgi papildinot savas rindas ar kādu no mazākajiem brāļiem — Saeimas opozicionāriem, tomēr personas daudzos amatos būtu citas.
Ja skatāmies pavisam reāli, tad mašīnbūve un metālapstrāde — tā ir bāze visam, ikvienai tautsaimniecības nozarei! Šie speciālisti vajadzīgi visur: komunālajā saimniecībā, kokapstrādē, vieglajā rūpniecībā, ķīmiskajā rūpniecībā... Tāpēc pašlaik mēs Latvijā izjūtam lielu kvalificēta darbaspēka trūkumu. Valstī kopumā trūkst apmēram 10 procentu kvalificēta darbaspēka. Un tas ir daudz!
Krieviem ir paruna, ko latviski varētu tulkot apmēram tā: lai cik stipra būtu draudzība, tomēr taisnība dārgāka. Tīrās sakritības pēc šo aksiomu nākas lietot viena Latvijas dižuzņēmuma sakarā. Jo Latvijas gāzes akcionāru vidū arī Krievijas kompānija Gazprom.
Viesojoties Kocēnu novada pašvaldībā, Latvijas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece interesējās arī par vietējo izglītības iestāžu problēmām un pedagogu noskaņojumu.
Pēc sasprindzinājuma neizbēgami jānāk atslābuma brīdim, un valdības koalīcijai tāds iestāsies pirmdien Saeimas ārkārtas sēdē — līdz ar deputātu vairākuma atbalstu skarbi un bargi darinātajam valsts nākamā gada budžetam. Partijas, izjūtot atvieglojumu, ka smagā nasta ir nost no pleciem, kārtos savstarpējās saspīlētās attiecības, bet «Vienotībai» nāksies arī pašai sevi iekšēji kārtot un pārkārtot.
Biedrībai «Latvijas Ceļu būvētājs» (LCB), kas apvieno Latvijas lielākos ceļubūves uzņēmumus, nav saprotami Saeimas lēmumi paaugstināt akcīzi benzīnam un dīzeļdegvielai, bet budžeta ieņēmumus no tā izmantot nevis autoceļu remontiem, bet visdažādāko nākamā gada budžeta caurumu lāpīšanai.
Pāris reižu darba dēļ ir nācies būt Briselē. Abās reizēs blakus Eiropas Parlamentam bija kāds streikotāju bariņš. Neviens no mums neiedziļinājās, kādas bija šo streikotāju prasības, bet sekoja komentārs: tā ir gandrīz ikdiena. Piesaka streiku un dodas ielās — lielāks vai mazāks ļaužu pulks. Tātad piedzīvotais nebija sakritība, bet tradīcijām bagāta likumsakarība. Tradīcija, kas vecajā Eiropā kļuvusi tik ierasta, ka to pat nepamana.
Vēl pirms nedēļas pilsētu un pagastu galvenās ielas un alejas bija patriotiski pacilājoši tērpušās Latvijas karogos, bet nu jau tos sākuši nomainīt Ziemassvētku rotājumi. Tā kā Latvijas karogu godinām vien 10 reizes gadā, pērnajā rudenī izveidojusies domubiedru grupa, kas tagad pārtapusi par biedrību Latvijas karogs, kurā apvienojušies skeletona treneris Dainis Dukurs, operdziedātāja Inese Galante, Likteņdārza autors un arhitekts Andris Kronbergs, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis, garo distanču skrējēja Jeļena Prokopčuka, horeogrāfs Agris Daņiļevičs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas radošais direktors Gatis Mūrnieks, olimpiskais vicečempions bobslejā Oskars Melbārdis un Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Rihards Kols, — viņi secinājuši, ka Latvija savu nacionālo simbolu izmantošanā un izcelšanā uz citu pasaules valstu fona ir ļoti pieticīga, un viņiem var tikai piekrist.
Pēdējās nedēļās Latvijā virmo politiskas un arī ekonomiskas kaislības apkārt nacionālajai lidsabiedrībai airBaltic, kuras galvenais akcionārs ir Latvijas valsts ar 99,8% akciju.