Nu neliek man mieru izglītības tēma. Neliek mierā, kaut skatos uz to mazliet no malas. Sen neesmu skolotāju istabā mēles trinis, pa naktīm mājas darbus labojis un skolēnu sasniegumu vērtēšanas formas slīpējis. Diemžēl vai par laimi, skolotājs — tas ir uz mūžu. Kā mentāls stāvoklis, profesionāla slimība, svētība un pienākums, kā iededzināta piederības zīme.
Vakar vismaz līdz pusdienlaikam portālā Delfi viena no galvenajām ziņām bija par 12,5 tūkstošus eiro vērto viedtālruni Vertu for Bentley, kura divi eksemplāri no 2000 pieejamajiem jau atraduši savus saimniekus arī Latvijā. Tālāk uzskaitītas klausules ekstras un priekšrocības salīdzinājumā ar citām radniecīgām ierīcēm, tostarp arī 13 megapikseļu fotokamera.
Uz ko gan cer Veiko Spolītis, tagad tik izmisīgi turēdamies pie Saeimas mandāta? Droši vien uz Latvijas sabiedriskās domas gurdeno remdenumu. Tauta taču ir ik pa laikam samierinājusies ar visādiem «brīnumiem» — vai neizrādīs sapratni arī šoreiz?
Teorētiski par bērna ārstēšanu Eiropas Savienībā maksā Latvijas valsts, ziedojumu nauda būtu vajadzīga vien vecāku ceļa un uzturēšanās izdevumiem. Par pieaugušajiem teorētiski tā īsti nekas nav skaidrs, pat ja viņiem ir kāda no retajām slimībām. Par ļoti dārgu zāļu un atsevišķu izmeklējumu apmaksu, arī par to, cik bērnu un pieaugušo Latvijā slimo ar retajām slimībām, kuras mūsu valstī neārstē, pat teorētiski skaidrības nav nekādas. Turklāt visas šīs teorētiskās zināšanas vispār nekur nav liekamas, ja par veselības aprūpes pakalpojumu ir vajadzīga priekšapmaksa.
Lai pievērstu Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta deputātu uzmanību kritiskajai situācijai piena lopkopības nozarē, kuru izraisīja Krievijas noteiktais pārtikas embargo, kā zināms, 3. un 4. decembrī Briselē ieradās Baltijas valstu un Somijas lauksaimnieku nevalstisko organizāciju pārstāvji. Arī man Briselē, tā teikt, klātienē bija uzticēts pārstāvēt Latvijas piensaimnieku intereses kopā ar LLKA valdes locekli, LPKS «Trikāta KS» valdes priekšsēdētāju Uldi Krievāru, biedrības «Zemnieku saeima» priekšsēdētāja vietnieci Mairu Dzelzkalēju un Latvijas Zemnieku federācijas lauku attīstības eksperti Agnesi Hauku.
Labā ziņa visiem Latvijas iedzīvotājiem ir tā, ka pēc 12. Saeimas vēlēšanām tapušais jauni vecais Ministru kabinets tīri labā tempā sastiķējis nākamā gada valsts budžetu, sabāzis lielajā cūkādas portfelī un jau atdevis vētīšanai parlamentāriešiem. Sliktā, taču jau ierastā ziņa tā, ka, valsts izdevumus un ieņēmumus kopā liekot, valdība atkal iet pa veco taciņu, pošoties tos, no kuriem jau tā tiek slaukts ne pa jokam, slaukt vēl sirsnīgāk. Protams, cēlu mērķu vārdā, taču tas nemaina lietas būtību.
Kamēr Rīgā valsts varas gaiteņos arvien vairāk modē nāk kādam dot vai nedot pielaidi tā saucamajiem valsts noslēpumiem, kas, manuprāt, pēc tādas vietēja mēroga pīļu dīķa šūpošanās vien izskatās, tikmēr augstākajai ierēdniecībai līdzīgi pakaļ māžojas arī krietni zemāka, maznozīmīgāka ranga činavnieki. Arī viņiem gribas savu varu demonstrēt, visu kontrolēt un justies kā maziem ķeizariņiem savā karalistē — lai arī tā ir tikai kādas valsts tautsaimniecības nozares ministrijā vai, vēl ļaunāk, kādā departamentā vai par valsts nodokļu maksātāju naudu uzturētā pārvaldē. Šāda ierēdniecības uzurpēta vara un tās pārspīlētā piesardzība no malas izskatās nožēlojama un smieklīga.
Iepriekšējās nedēļas nogalē bez īpaša trokšņa tika aizvadīts Latvijas galvenās varas partijas «Vienotība» (V) kongress ar patētisku nosaukumu «Augam Latvijas simtgadei». Pirms kongresa troksnis gan tika solīts — pie varas partijā rāvās ekstrēmi liberālo bungu rībinātāju sektors, tomēr kongress jau tādēļ arī ir kongress, ka uz to sabrauc partijas pārstāvji no visas valsts, bet valstī kopumā ekstrēmais liberālisms pavisam noteikti neatrodas pieprasītāko ideoloģiju saraksta augšgalā.
Adventa laikā gauži negribējās rakstīt pārdomas par sāpīgo, bet ko darīt, ja tādas rodas, paklausoties, kā ar cilvēkiem, starp citu, saviem vēlētājiem, sarunājas ministri. Aizvakar Dombura studijā veselības ministra Belēviča un pa daļai arī labklājības ministra Auguļa paustais neļauj nedomāt, liek līdzijust un bažīties, meklējot atbildi uz to jautājumu, kuru pats Domburs jau gadiem uzdevis — kas notiek Latvijā?
Kad dziedam «Mazs bij tēva novadiņis, bet diženi turējās», to ļoti tieši attiecinu arī uz Beverīnas novadu. Tieši tādos mazos novados kā mūsējais viens no pašvaldības pamatuzdevumiem ir pildīt misiju novada popularizēšanā. Mani kreņķē, ka patlaban novadā ir apsīkuši, pat pazuduši tie labie aizsākumi, kas Beverīnas vārdam lika skanēt, modināja iedzīvotājus lepnumam un vienotībai.
Kamēr Ziemassvētku tuvums ar pieklusinātu pārdomu sajūtu ienāk kā lauku sētās, tā pilsētnieku mitekļos, šogad vēl sasteidzamu darbu drūzma valda valsts varas gaiteņos. Tur vēl jāpagūst izdomāt, kā mums visiem labāk dzīvot (vajadzētu taču kaut nedaudz!) ar naudiņu, kurai vajadzētu ienākt valsts budžetā nākamajā gadā. Vēl vakar (Ministru kabineta ārkārtas sēdē) un šodien kārtējā sēdē tiek skatītas detaļas iespējamam budžeta papildinājumam (piemēram, grozījumi akcīzes nodokļos), bet ir jau paredzēts, ka trešdien tradicionālajā finanšu ministra portfelītī Jānis Reirs budžeta projektu nesīs uz Saeimu.
Ir jau tas leģendārais teiciens par pircēju, kuram vienmēr taisnība. Patiesībā reizēm šī tomēr nav aksioma, gadās pa fēlerim i vienā, i otrā ierakumu pusē. Gods un slava tiem veikaliem, lielākiem un mazākiem, vieniniekiem un ķēdēs, kas pratuši panākt, ka aiz letes vai kasē allaž laipni cilvēki, kuri izturas pret pircēju kā līdzcilvēku, kas ieradies pēc preces vai pakalpojuma, tāpēc te gatavs atstāt savu naudu. Lielāku vai pavisam sīciņu, tam pat nevajadzētu būt svarīgi — attieksmei taču jābūt vienādai. Ja konkrētais darbinieks apzinās savu misiju un, kas nav mazāk būtiski, tomēr jūtas atbildīgs par savu darba vietu un algu kā darba ņēmējs, kurš ar savu attieksmi varētu arī sarežģīt savu atrašanos konkrētā darba kolektīvā...
Zolitūdes traģēdija parādīja, ka strādājošajiem trūkst izpratnes par rīcību ārkārtas situācijā, to atzina arī paši pārdevēji. Tas novēršams, izveidojot konkrētu audio vizuālu informatīvo materiālu rīcībai. No tirdzniecības darbinieku prasmes rīkoties ārkārtas situācijās atkarīga arī veikala apmeklētāju drošība.
Šonedēļ piedzīvotā «Vienotības» biedru publiskā attiecību kārtošana sociālajos tīklos bija sabiedrībai netīkama scēna, bet acīmredzami neizbēgama un pat vajadzīga. Tādā veidā izlādējās iekšējā spriedze, kas partijā krājās pirms vēlēšanām un īpaši pēc tām.
Vieni jauno, pēc 12. Saeimas vēlēšanām izveidoto, Ministru kabinetu sauc par attīstības valdību, citi — un ne bez pamata — vairāk runā par stagnācijas nodrošinātāju komandu. Visticamāk, sava daļa taisnības abām pusēm, taču pagaidām pie lielā galda, uz kura varas bļoda, iet jautri... Un par to rūpējas partijas Vienotība dāmas.
Novembra nogalē divas sevi pietiekami skaļi pieteikušas organizācijas «Dzīvnieku brīvība» un «Sabiedrība pret kažokādām» Rīgā Rātslaukumā rīkoja protesta akciju «Latvija pret zvēraudzēšanu». Dalībnieki ar gāzmaskām galvā (katrs otrais gan ar dzīvnieku ādas zābakiem kājās) atgādināja par it kā kažokzvēru miljonu, kas Latvijā šogad mituši zvēraudzētavās un nežēlīgi nomocīti kažoku tīkotāju greznības vārdā.
Viena no pēdējā laika aktuālākajām tēmām ir Rietumu un Krievijas savstarpējas propagandas karš, kurā Latvija, protams, atrodas Rietumu pusē. Attiecīgi jau iepriekš ir zināms, ka Rietumu plašsaziņas līdzekļi vēsta tikai patiesību, bet melīgākas valsts par Krieviju pasaulē vienkārši nav. Pirmais punkts, protams, var izraisīt tikai smaidu, toties otrais būs patiesībai krietni tuvāks.
Šodien Liesmas lasītāju vērtējumam nododu pēdējo rakstu no sērijas Kā mazam cinītim gāzt lielu vezumu, kurā centos maksimāli neitrāli atreferēt četru Eiropas parlamentā strādājošo Latvijas deputātu teikto, tādējādi ļaujot viņiem pašiem raksturot savu darbību un politiskos uzskatus.
Nelielu neizpratni radījusi šajā apkures sezonā ieviestā siltumenerģijas patēriņa aprēķināšanas kārtība daudzdzīvokļu dzīvojamajās mājās, informāciju apkopojot nevis pēc katra dzīvokļa viena kvadrātmetra izmaksām, bet pēc siltumenerģijas kopējā patēriņa uz vienu kvadrātmetru visā mājā, ieskaitot siltuma zudumus un ūdens uzsildīšanai patērēto enerģiju.
Mēs esam stipri, mēs esam vareni, — kādreiz varbūt arī mēdzam paironizēt par eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas reiz pausto vēsti Latvijas tautai, kas toreiz skanēja kā pamudinājums būt pašapzinīgākiem. Taču ir reizes, kad, pat nodomājot, cik tas ir apbrīnas vērti, klāt likt — mēs esam līdzjūtīgi un labi. Atskatoties uz gadu pēc Zolitūdes traģēdijas, tika atgādināts, ka pērn pāris nedēļās līdzcilvēki bojāgājušo tuviniekiem un cietušajiem saziedojuši 1,4 miljonus eiro. Pašlaik ziedot.lv ir aktuāli 38 projekti, kuros palīdzību dažādām vajadzībām lūdz cilvēki, un katru dienu kāds ziedo — slimajiem bērniem, bērnu invalīdu vecākiem, nepaēdušajiem, pamesto dzīvnieku uzpasētājiem un bez pajumtes palikušajām ģimenēm.