Nesen kļuva zināms, ka no 23 patvēruma statusu ieguvušajiem bēgļiem, kurus Latvija uzņēma Eiropas Savienības (ES) bēgļu pārvietošanas programmas ietvaros, 21 cilvēks jau pametis Latviju, lai dodos uz labklājīgākām savienības valstīm, visticamāk, uz Vāciju. Vienlaikus plāna īstenošanā iesaistītās iestādes par bēgļu aizbraukšanu sakās neesot informētas un turpina maksāt viņiem pabalstus.
Speciālisti veikuši lielu darbu, lai izstrādātu Valmieras teritoriālo plānojumu. Nu turpinās tā publiskā apspriešana. No tā, cik aktīvi, radoši, pat nedaudz fantazējot, tajā būsim iesaistījušies, nākotnē veidosies pilsētas izskats. Šodien varam vien pukoties par iepriekšējo plānotāju dažu ne gluži pārdomātu pilsētas apbūves vai citādas attīstības risinājumu, taču ir jāsadzīvo ar to, kas un kā izdarīts. Tagad jācer, ka par neizmantotām iespējām pēc pārdesmit gadiem savukārt nepukosies nākotnes valmierieši.
Vecākā paaudze droši vien atceras «dzīvības ceļa» braucienus uz Igauniju padomju laikos, lai varētu iegādāties pārtiku, kvalitatīvāku apģērbu, dažādas citas preces. Laiki mainās, un tagad sestdienās dažos Valmieras veikalos igauņu valodu dzirdam biežāk nekā latviešu. Tomēr ir jomas, ko, mūsuprāt, lēnīgie igauņi ir sakārtojuši. Un, iespējams, tāpēc dzīvo labi.
Futbola laukumā, kā zināms, spēlētājam parādīta dzeltenā kartīte nozīmē brīdinājumu, bet sarkanā — izraidījumu. Izrādās, ka pēc līdzīga principa zināmu kārtību un noteikumus cenšas ieviest arī citviet, nebūt ne ar sportu saistītā vidē. Tā, piemēram, kādā Zviedrijas skolā jau labu laiku, meklējot inovatīvas metodes, kā savaldīt nepaklausīgos skolēnus un nodrošināt disciplīnu mācību stundās, esot ieviestas un itin labi kalpojot kartītes, tātad tas pats futbola spēles princips. Tāpat kā futbolā. skolēni tiekot brīdināti par disciplīnas pārkāpumiem ar kartītēm: dzeltenā — brīdinājums, bet sarkanā — izraidījums no mācību nodarbības.
Skolas bērni atkal sāk kāpt zinību kalnā gudru, zinošu skolotāju vadībā, uz savām pirmsskolas izglītības iestādēm knaši tipina mazie pirmsskolēni, lai satiktu savu pašu pirmo skolotāju. Šī tikšanās ir ļoti nozīmīga, jo tiks apgūtas pirmās svarīgās dzīves iemaņas, pirmās varēšanas un zināšanas. Ar viņiem visu dienu būs pirmsskolas pedagogi, kuri apzinās savu nopietno misiju un atbildību, jo mēs visi taču nākam no savas bērnības.
Rūgti, bet diezgan bieži šodien pedagogam skolā jāsecina: bērnam ģimenē vairs neiemāca, ka «pasaule nesākas tikai ar tevi», ka apkārt ir daudzi citi, kas ar savu darbu un centieniem pašaizliedzīgi un pacietīgi bruģējuši viņam ceļu. Vecāku un sabiedrības paļaušanās uz «gan jau bērns vēlāk pats sapratīs, ko drīkst un ko ne», gan bērnam, gan vecākiem var dārgi maksāt.
Ziemeļpuses kaimiņos — nu, vismaz partijās un medijos — valda vispārēja vilšanās, pat kaunēšanās par to, ka parlamentam nav izdevies vienoties par jauno valsts prezidentu. Šīs skaļās emocijas gan ir klaji retoriskas un liekulīgas (prastāk sakot — pavisam falšas): kādā veidā Valsts domē ar tās sešām frakcijām būtu iespējams saliedēt veiksmīgam balsojumam obligātās 68 balsis?
Esam blakus, lai jaunai meitenei izdotos transplantēt aknas, lai kāds bērns spētu pateikt: «Mamma!», lai cits pieceltos kājās, ietu uz skolu, mācītos un reiz būtu izglītots, darbīgs cilvēks, kurš Latvijā maksās nodokļus. Baiba atveseļosies pēc smagās operācijas, pēc pāris gadiem atgriezīsies darba tirgū un maksās nodokļus, tāpat kā viņas mamma to dara, strādājot sanitāres darbu. Viņa saka paldies līdzcilvēkiem, jo uz Latviju nevarēja paļauties.
Kā liecina interneta personāla atlases uzņēmuma CV-Online Latvia veiktā atalgojuma pētījuma rezultāti, joprojām lielākās algas Latvijā starp kvalificētiem speciālistiem saņem strādājošie informācijas tehnoloģiju (IT) jomā, jo īpaši vecākie programmētāji, sistēmu arhitekti, kuru atalgojums nereti pārsniedz vidējā un augstākā līmeņa vadītāju algas. «Kopumā augstākais vidējais mēneša neto atalgojums Latvijā ir tādos biznesa sektoros strādājošajiem kā IT, finanses, telekomunikācijas, mārketinga un pārdošanas joma, bet zemākais — izglītībā, kultūrā, veselības aprūpē un sabiedriskajā ēdināšanā.
Īpašs rīts. Nē, īpaša bija jau vakardiena. Pavisam godīgi, es esmu cilvēks, kuram nevis nepatīk, bet kuru pat tracina komercializēti svētki. Man tik tiešām pietiek ar tēriņiem ikdienā. Bieži pie sevis smejos: ja gribu dzīvot Eiropā, patērētāju sabiedrībā, ja Dieviņš mani te nolicis, tad ar to laikam ir jāsamierinās. Mēs sen vairs nevaram būt pastalās, bet brīvi.
Pēdējo dienu laikā uzreiz vairākas ietekmīgas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu amatpersonas, tostarp Francijas premjerministrs Manuels Valss un Vācijas ekonomikas ministrs Zigmārs Gabriels, nāca klajā ar paziņojumiem, ka ES un ASV sarunas par Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) līgumu ir cietušas neveiksmi.
Tuvojoties jaunajam mācību gadam, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis atskārtis, ka «ekonomisku apsvērumu dēļ valsts nevar atļauties skolēnus turēt skolā līdz 19 gadu vecumam». Līdz ar to pēc pāris gadiem mācības būšot jāsāk sešgadīgajiem, tādējādi jaunieši varēšot ātrāk iekļauties darba tirgū.
Saucam atpakaļ aizbraukušos, bet neredzam palicēju vajadzības.
Jau gadu desmitiem iegājies, ka 1. septembris ir skolu jaunā mācību gada sākums jeb Zinību diena. To, ka tālajā 1939. gadā agrā 1. septembra rītā Vācija sāka iebrukumu Polijā, tādējādi aizsākot Otro pasaules karu, atceramies reti.
Iveta Vējone dzīvesbiedra prezidentūras laikā par savām atbalsta prioritātēm izvirzījusi izglītības un sociālās jomas projektus, atbalstu bērniem, tajā skaitā ar īpašām vajadzībām un bez vecāku gādības palikušajiem. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību ģimeniskās aprūpes nozīmei un veicinātu SOS bērnu ciematu attīstību, Iveta Vējone piekritusi kļūt par SOS Bērnu ciematu asociācijas patronesi. Viņa ciemojusies Īslīces un Valmieras SOS ciematos, pēdējoreiz pagājušajā piektdienā, piedaloties ciemata 9 gadu jubilejas svinībās un uzrunājot klātesošos.
Augustā, kad pie sliekšņa pienācis jaunais skolas gads, vienmēr gribas izrauties no ikdienas un pabūt vismaz dažās skolās. Ne jau, lai dzirdētu, ko pedagogiem norāda pašvaldību vadība un speciālisti, tas nudien nav būtiskākais, bet ieraudzīt, uzzināt, lai atgrieztos. Lielāko gandarījumu, domāju, arī amata cilvēkiem sagādā satikšanās aci pret aci ne tikai ar izglītības iestādes direktoru, viņa vietniekiem, ko daudzkārt paspēs ikdienā, bet ieiet sakārtotā klasē, skolā, kur, lai kādas ir bijušas iespējas, radīta gaumīga, bērnus un skolotājus uzmundrinoša vide. Nenoliedzami — katra pašvaldība, gatavojoties jaunajam mācību gadam, ir paturējusi redzeslokā, ka izglītība kā prioritāte nav tikai populistisks sauklis pirms kārtējām vēlēšanām, kā to nereti norāda augstākas amatpersonas, bet ļoti daudzus gadus — patiesa realitāte. Tāpēc, šajās dienās vērojot pašvaldību un izglītības iestāžu kopīgo veikumu, gribas piekrist Rīgas domes vadības paustajam, ka esam ieguvuši ciniskāko valdību attiecībā pret izglītību.
Mēs esam līdz kaklam apbērti ar NATO garantijām Baltijas valstu drošībai. ASV viceprezidents gluži vai tikai tāpēc ieradās Rīgā. Tomēr «baidīšanās no lāča» aizrautīgi turpinās.
Nākamgad plānots daudz izdarīt sociālās atstumtības un nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu dzīves un ienākumu līmeņa uzlabošanai.
Pēdējo mēnešu bēdīgais stāsts par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora meklēšanu, kas nu ir beidzies ar vienīgās reālās un profesionālās kandidātes izstāšanos no spēles masīva politiskā spiediena dēļ, liecina par diezgan smagu diagnozi valsts varai un pārvaldei Latvijā kopumā. Mums ir grūtības ar profesionālu valsts vadīšanu.
Turpmāk uz ceļa ar ģeogrāfijas mācīšanos nenodarbosimies. Šķiet, ar tādu domas gājienu ieviešot jauno ceļa zīmi, kas apzīmē apdzīvotas vietas sākumu un tās beigas uz balta fona, bet neinformē par attiecīgās vietas nosaukumu, pretī neskaidrām pārmaiņām tiecas mūsu pašu CSDD.