Latvijas dienvidu kaimiņvalstī Lietuvā līdz ar šā gada 5. februāri tika pārtraukta «iespēju pases», kā pie mūsu kaimiņiem tiek dēvēts vakcinēšanās pret Covid-19 jeb sadarbspējības sertifikāts, pieprasīšana tirdzniecības, pakalpojumu sniegšanas u.c. vietās.
Gada sākums valsts budžetam ir patukšošanas laiks. Turklāt bez likumos noteiktajiem maksājumiem tiem, kuriem kaut kas no budžeta pienākas, šogad lielas naudas summas aiziet arī dažādām kompensācijām.
Arvien uzstājīgākas – gan pie mums, gan kaimiņos – kļūst runas, ka jāatceļ sanitārie ierobežojumi, kvadrātkodi un «zaļais režīms». Kaut kad tam neizbēgami bija jānotiek. Taču vai tiešām tik ātri?
Tagad daudzi runā par Zaļo kursu. Tas vēl nav līdz galam pabeigts jautājums, tas vēl nav stājies spēkā. Gan Eiropas Parlamentā, gan valdību attiecīgās ministrijas ar to vēl strādās.
Dzīvojam laikā, kad, ieejot pārtikas veikalā, redzam – plaukti vai lūst no daudzveidības.
Salīdzinot ar pagājušo gadu, šis gads lauksaimniekiem atnācis ar bēdīgiem jaunumiem – minerālmēslu cenas faktiski jau trīskāršojušās.
Saskaņā ar CSP provizoriskajiem datiem, 4. ceturksnī IKP gada griezumā pieauga par 3,4%, bet salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni samazinājās par 0,1%.
Jau rītdien, 4. februārī, sāksies 24. Ziemas olimpiskās spēlēs, kas norisināsies līdz 20. februārim Ķīnas galvaspilsētā Pekinā.
Janvāra beigās jau 19. reizi tika izvēlēti Latvijas Gada vārds, nevārds, spārnotais teiciens un vēl virkne citu ar latviešu valodas attīstību un pastāvēšanu saistītu lietu.
Pirms padsmit gadiem demogrāfa Ilmāra Meža balss bija kā saucēja balss tuksnesī. Eiropas valstīs, tostarp Igaunijā, bija pārdomāta demogrāfijas politika, īpaši valsts un pašvaldību atbalstu nodrošinot kuplākajām ģimenēm.
No lielās baidīšanas un pat jau pārbīļa – kas nu elektrības, gāzes un citu energoresursu sadārdzinājuma dēļ būs ar ražošanu, ekonomiku un katra iedzīvotāja maksātspēju – kopš pagājušās ceturtdienas, šķiet, varam vismaz uz kādu laiciņu atiet.
Šīs ziemas laika apstākļi tik tiešām ir untumaini mainīgi: te balts sniedziņš rāmi krīt un kā senās apsveikuma kartītēs bagātīgi sedz zemi, te pēkšņi visu kājām gaisā sagriež un apņem griezīgs sniegputenis, te savukārt vairākas dienas līst kā pa Jāņiem.
Vai tiešām šis ir labākais brīdis, lai Covid-19 pārslogotajā Latvijas veselības aprūpē atklātu vēl vienu «frontes līniju», strikti uzspiežot ārstiem un mediķiem ievērot pacientu cilvēktiesības?
Ikviens dzīvē uzsver izglītības nepieciešamību, un es piekrītu, ka cilvēkam ir jāmācās visa mūža garumā. Nupat pati esmu veiksmīgi pabeigusi maģistra studijas, bet šobrīd īsti prāts vēl nenesas domāt par to, ko mācīšos tālāk.
Eiropas Savienība patlaban ir pārņemta ar elektromobilitāti. Briselē sēdošo lēmēju plānos ir neatgriezeniska un bezierunu zaļa vīzija – jau 2030. vai vēlākais 2035. gadā pilnībā atteikties no vieglajām automašīnām ar iekšdedzes dzinējiem.
Varbūt esmu naiva, bet es ceru, ka kaut kad nākotnē beidzot visi cilvēki iemācīsies būt laipnāki, saprotošāki un pārtrauks rakstīt riebīgus un nepamatotus komentārus interneta vidē.
Šīs nedēļas sākumā Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) oficiāli reģistrēja parakstu vākšanu par grozījumiem Satversmē, kuri paredz par aptuveni divām trešdaļām samazināt to parakstu skaitu, kas nepieciešami likumu un Satversmes grozījumu iesniegšanai Saeimā, bet to neapstiprināšanas parlamentā gadījumā – tautas nobalsošanu jeb referendumu ierosināšanai.
Rīt Saeimā ir gaidāmas ikgadējās debates par ārpolitikas jautājumiem, kuru laikā paudīšu arī savu redzējumu par to, kādos virzienos šobrīd būtu jāiet mūsu valsts diplomātijai.
«Tam nu gan jumts aizbraucis…» – mēdz teikt par tādiem, kas rīkojas vai tikai izsakās pastulbi, paužot sabiedrības daļai gauži nepieņemamus uzskatus.
Tuvinieki jau sen ielāgojuši, ka jubilejās un Ziemassvētkos man zem eglītes pati labākā dāvana ir iespēja tikt pie kādas jaunas grāmatas.