Viedokļi

Krūtīs jūtu briestam milzu spēku! Tā savās vārsmās vēl pagājušajā gadsimtā teicis kāds latviešu dzejas klasiķis. Sliecos domāt, ka viņš gara acīm redzējis šīs dienas aktualitātes vienā no vitāli svarīgākajiem mūsu valsts dienestiem un ar to spēku domājis konkrēto dienesta vadītāja pretendenti, kura no valdības puses jau visai uzstājīgi nolikta uz sliedēm, lai ripotu pareizajā virzienā. Tāda sajūta, nudien, rodas, klausoties VID ģenerāldirektora amata pretendentes Ingas Koļegovas perfekti pareizajās runās gan par savu motivāciju paļauties šim karjeras izaicinājumam, gan par to, ko viņa darīs, ja... To visu vēl pavada visa procesa krustmātes finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas gādīgais smaids: sak, būs, būs viss kārtībā!

Cilvēkam ir visai grūti mainīt ieradumus. Esmu sevi pieķērusi domājam — kuras ir tirgus dienas, kaut tirgus placis jau gadu gadiem vaļā katru dienu, piedomāju, kura aptieka strādā svētdienā, kaut arī tas ir mainījies un vismaz pa dažām stundām brīvdienās strādā katra. Tas ir stāsts par pirkšanas paradumiem.

Pagājušajā nedēļā Rīgā notikušās konferences Latvieši pasaulē — piederīgi Latvijai. 2016 laikā izskanēja virkne interesantu un pārdomas raisošu faktu, tostarp arī Latvijas Universitātes pētnieku secinātais, ka gandrīz divas trešdaļas (62,7%) no valsts aizbraukušo tautiešu nevēlas atgriezties dzimtenē, jo ir vīlušies Latvijas valstī kā tādā.

Nupat gadījās būt Cesvainē, kur pats galvenais apskates objekts, protams, ir Cesvaines pils. Nemaz tik sen atpakaļ — 2002. gada 5. decembrī — šī valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa simtgadīgo cēlumu krietni vien pabojāja postošs ugunsgrēks, izdarot gana pamatīgas finanšu plūsmu korekcijas novada pašvaldības turpmāko gadu rocībā. Cesvainē ar lieliem skandāliem uzcēla jaunu skolu, nu jau gandrīz pabeigts arī pils remonts vismaz ārpusē. Tieši to, pils ārējo kopskatu, vispirms vērtē ikviens šeit nokļuvušais, un tad nu acīs graužas tie vēl palikušie izdegušā vecā jumta fragmenti, kurus klāj nevis jauni kārniņi, bet gan visai atbaidošs melns ruberoīda pagaidu risinājums...

Nacionālā drošība ir jautājums, kas būs aktuāls vienmēr. Arī tad, ja patlaban nav tiešu draudu Latvijas valstij, tas nenozīmē, ka noteiktās situācijās kāda no varbūtībām nevar kļūt par reālu apdraudējumu, un tas attiecas ne tikai uz teorētiski iespējamo hibrīdkaru vai atklātu agresiju no kādas labi zināmas austrumu lielvalsts puses, bet arī uz terorisma, nekontrolētas imigrācijas u.c. līdzīgiem draudiem. Iekšpolitiskā spriedze, ko var izraisīt jebkurš no šiem apdraudējumiem, ir dāvana mūsu valstij nedraudzīgiem propagandistiem un atvieglo nelabvēļu iespējas atrast attaisnojumus iespējamu hibrīdu vai militāru akciju uzsākšanai ar mērķi atkārtot 1940. gadu.

«Kaut nav mans, bet ļoti pārdzīvoju! Tāds prieks, ka atradās!» tādi ieraksti piektdien ļoti bieži bija lasāmi komentāros informācijai, kuru vairāku stundu garumā gaidīja, atļaušos teikt, lielākā daļa Latvijas. Vecāki uz mirkli novērsušies, un Rūdis kaut kur devies... Bērns pazudis, un paldies Dievam, ka ar šo vārdu salikumu mums pietiek, lai simtiem cilvēku nakts tumsā celtos, ģērbtos un brauktu palīdzēt.

Autoceļos no Valmieras pašlaik vai no visām debess pusēm top lielas, vērienīgas pārmaiņas. Sparīgi strādā ekskavatori, buldozeri, ceļa ruļļi un vēl citi jaudīgi ceļinieku spēkrati. Daudzviet, paplašinot brauktuves un ierīkojot gājēju, velobraucēju celiņus, nocirsti koki un likvidēti arī vai līdz pašam asfaltam bagātīgi saaugušie krūmi. To, īstenojot jaunos ceļu projektus, tagad nav arī pirmajās starppilsētu autobusu pieturās. Tad nu ne viens vien autobraucējs, piestājot tūdaļ aiz pilsētas robežas savā tik ierastajā zaļajā pieturā, iesaucas: «Ak, vai — krūmiņu vairs nav!»

Jāpalielina kvota valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, ārstiem jānopelna tik, lai viņi izvēlētos daudz vairāk paveikt valsts sektorā un nevis privātajā biznesā.

Veselības ministre ANDA ČAKŠA:

Pārsteidz Ingas Koļegovas entuziasms, viņai uzņemoties «bāzt galvu cilpā» — vadīt Valsts ieņēmumu dienestu. Tomēr līdzīgas jūtas jau izraisīja jaunās veselības ministres Andas Čakšas pēkšņā apņēmība iejūgties Gunta Belēviča atstāto traģisko problēmu vezumā.

Kopš Latvija ir spēlētājs Eiropas Savienības vērienīgajos projektos, jārēķinās ar iespējām ne tikai tūlīt un tagad vinnēt pēc to realizācijas, bet arī dažu labu reizi izjust tikai teorētiskus uzlabojumus, kas pēcāk varētu pat pārvērsties par mīnusiem...

Šorīt redzēju kārtējo velosipēdistu, kas pēc efektīga uzlēciena uz ietves ceļu turpināja, atlaižot stūri un lepni sakrustojot rokas uz krūtīm. Ja tas skaitās stilīgi, jāsāk apšaubīt šī pārgalvīgā braucēja veselo saprātu, jo vajag pavisam maz, lai priekšējo, tātad stūrējamo, riteni izsistu no līdzsvara, izraisot kritienu, kuram sekas var būt neparedzamas — labākajā gadījumā daži zilumi vai nobrāzumi, sliktākajā — kaulu lūzumi, izmežģījumi vai smadzeņu (cik nu to tur katram bijis) satricinājumi.

Darbinieku jeb darba ņēmēju slimošana ir ļoti nopietna lieta. Vidēji mūsu uzņēmumā nav darbā 22 cilvēki. Pie vainas te vesels lietu kopums, un ir jau abi grāvji. Skaidrs, ka darbs rūpnīcā nav viegls, tajā pašā laikā —    mēs visi zinām, ka cilvēki mūsdienās ir mazāk fiziski norūdīti. Ir bijuši diezgan daudzi gadījumi, kad atnāk fiziski nobrieduši cilvēki, kuri ir trenējušies un kuriem ir pietiekama muskuļu masa, taču pēc divu nedēļu darba viņi atzīst, ka šādu vienmērīgu slodzi visas dienas garumā viņi nevar izturēt. Jā, viņi var pacelt, vienreiz nolikt, sasniegt labu rezultātu, bet vienmērīgi strādāt nevar. Otra lieta, protams, ir muguras. Tas, ka tomēr ir nepārtraukts darbs pie konveijera, kur tiek noslogota zināma muskuļu daļa,  ir fakts.

Pēdējās nedēļās Eiropas lielvalsti Vāciju un ne tikai Vāciju ir  satricinājusi terora aktu sērija. Visus šos terora aktus vieno fakts, ka to īstenotāji ir bēgļi vai ieceļotāji no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem, vai arī ieceļotāju pēcteči, t.i., otrās vai vēlāku paaudžu imigranti. It īpaši Vācijas varas iestādes gan cenšas pārliecināt iedzīvotājus, ka runa ir tikai par atsevišķiem garīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem, tomēr pilsoņi šiem apgalvojumiem sazin cik netic.

Kad jau rīta agrumā Valmierā dzirdu neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnas sirēnas skaņas, atzīšos, ir neomulīgi. Kādam atkal ir slikti vai notikusi nelaime. Iespējams, šāda skaņa agrāk gar ausīm aizskrēja mazāk sadzirdēta, bet nu tā uz Eiropas pilsētu traģisko notikumu fona spalgi burtiski sit pa smadzenēm  Pie mums vēl ir mierīgi. Cerams, ka tā būs ilgi  un laiku laikos kārtējā medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsēju, policijas mašīnu sirēna Valmierā nevēstīs par kaut ko ārkārtēju.

Kamēr Saeimas deputāti bauda laikam gan mūsu valstī visgarākās iespējamās brīvdienas (no 22. jūnija līdz 5. septembrim), dzīve bez viņiem un arī bez kaut cik vērā ņemamiem vietējiem satraukumiem turpinās. Turklāt kādas īpašas valstiskas vajadzības gadījumā saskaņā ar Satversmes 81. pantu Saeimas brīvdienās tiesības pieņemt lēmumus ar likuma spēku ir arī Ministru kabinetam.

Tas, ka atsevišķas valsts struktūras, pat zem viena jumta dzīvojošas, reizēm nemēdz komunicēt vienā valodā, nevienu jau vairs neizbrīna. Reizēm atšķirīgie viedokļi saistīti ar politiskām interesēm, reizēm ar vienkāršu komunikācijas vai kompetences trūkumu.

Gribētos domāt, ka valsts un pašvaldības institūcijas zina, ko dara un kamdēļ tas ir nepieciešams, bet noteikti ir personas, kuras uzskata, ka vienīgais pareizais viedoklis ir viņējais, un varbūt pat i neaizdomājas, ka institūciju noteiktie ierobežojumi būtu attiecināmi arī uz viņiem.

Baltijas politiķu kvēlākās cerības tiek piepildītas — mēs esam ieguvuši savus «dzīvos vairogus», un Latvijā šī loma tiek uzticēta kanādiešu karavīriem. Aizsardzības ministrija šķiet pilnībā pārņemta ar gatavošanos dārgo viesu apčubināšanai — tāpēc jācer, ka vismaz Donaldam Trampam izdosies mūsu politiķus atraut no apsēstības ar «pieczvaigžņu kazarmu» celtniecību.

Šoreiz virsrakstam tāds duāls raksturs, jo ar rašanos domātas gan problēmas, gan jaunas iespējas, ko Latvijas biznesam sagādājis nesen notikušais Brexit jeb Lielbritānijas balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības. Neba uzreiz un tikai par šīm lietām nule Londonā, tiekoties ar karalieni Elizabeti II, vispirms čaloja mūsu Valsts prezidents Raimonds Vējonis, taču gan jau arī šīs iespējami jaunās attiecības abu valstu starpā Bekingemas pilī tika pārrunātas.

Aizvadītās nedēļas nogalē izdevās pabūt par Vidzemes Šveici sauktajā Smiltenē. Nebija tur būts vairākus gadus, ja neskaita dažas caurbraukšanas reizes. Tad nu var teikt: tā bija tikšanās pēc ilgāka laika. Pirmais iespaids parasti ir svarīgākais, tādēļ jāteic, ka Smiltene mūs ļoti patīkami pārsteidza. Vispirms jau ar savu latviskumu un sakoptību. Apstādījumi, lielas un mazas ziemciešu un vasaras puķu dobes ierīkotas ļoti pārdomāti un gaumīgi. Nekā lieka, pārspīlēta, toties radot daudzkrāsainu prieku. Var just laba ainavu arhitekta un profesionāla dārznieka darbu. Sakoptība un puķkopība vērojama arī pie pilsētas uzņēmumu, veikalu un iestāžu ēkām. Arī vairākos skatlogos — laba to noformējuma gaume!