Ir puslīdz skaidrs, ka tuvākajā laikā samērā daudz lasīsim, runāsim par bēgļiem Latvijā. Konkrētāk, par Eiropas Savienības vienošanos, kuras rezultātā uzņemsim 250 Āfrikas bēgļu, visticamāk no iekšējo konfliktu pārņemtās Sīrijas. Turklāt ar apskaužamu regularitāti parādās ziņas par Latgalē aizturētajiem bēgļiem, galvenokārt no Vjetnamas.
Ja vēl kāds to nezina, tad šajās dienās Valmierā, līdzīgi kā pāris pēdējos gadus, uzturas Kontinentālās hokeja līgas komanda Rīgas Dinamo, kas šeit intensīvi lej sviedrus treniņnometnē pirms kārtējās, nu jau astotās sezonas pastarpināti Krievijas prezidenta Vladimira Putina lolotajā projektā.
Virknē sociālo zinātņu pastāv tāds jēdziens kā «kokona sindroms». Ar šiem vārdiem tiek saprasta labprātīga norobežošanās no iepriekš pierastām nodarbēm, tostarp izmantojot jauno tehnoloģiju iespējas.
Parīt Jāņa Daliņa stadionā tiks dots starts gadskārtējām Valsts prezidenta balvas izcīņas sacensībām vieglatlētikā, kas norisināsies jau divdesmit pirmo reizi. Kopš formāta maiņas no Latvijas novadu uz Baltijas valstu mačsacīksti rezultātu līmenis jūtami audzis, taču spožajai parādes fasādei mēdz būt arī savas ēnas puses, tāpēc, lai nebūtu tukšas dūrīšu vicināšanas, kad notikums jau pieder vēsturei, pakavēšos pie dažām niansēm, no kurām, manuprāt, rīkotājiem būtu vēlams izvairīties.
Daudzus Latvijas piensaimniekus ir satraukusi ziņa, ka valsts lielākais piena pārstādes uzņēmums «Food Union» ar 1. augustu atkal samazina piena iepirkuma cenu. Šis piena ražotājam tik nepatīkamais un finansiāli neizdevīgais process velkas jau gadu — no pērnā gada augusta, kad ES ieviesa pirmās sankcijas pret Krieviju, kas savukārt nāca ar pretreakciju — pārtikas embargo. Uztraukums par to, kā piensaimnieki saimniekos pēc 1. augusta, ir tādēļ, ka tieši tagad būs visjūtamākais piena iepirkuma cenas kritums. Līdz šim gada garumā tas notika pa puscentam, tagad tas būs pusotra centa no iepirkuma cenas, kas procentuāli tomēr ir ļoti daudz. Esmu aprēķinājis, ka, piemēram, mūsu saimniecībai tie būs apmēram 9000 eiro mēnesī mazāk.
Pēdējā laikā dzirdams arvien vairāk neapmierinātu valodu par to, ka esam pārdevuši savu neatkarību Rietumiem, jo, kā Briselē un NATO mītnē teiks, tā arī būs. Es šiem apgalvojumiem varu piekrist tikai daļēji. Nu, ņemsim kaut vai medicīnisko aprūpi — vai tad Brisele būtu noteikusi, ka uz plānotajām operācijām sirdzējiem jāstāv rindās mēnešiem un pat gadiem? Nē, mīlīši, tā ir vairāk nekā divdesmit neatkarības gados izveidojusies sistēma. Tāpat šaubos, vai NATO ģenerālštābs būtu kaut kā ieinteresēts, lai visiem mazuļiem nepietiktu vietas bērnudārzos, toties pietrūktu kontingenta lauku skolās — jau atkal tā ir sistēma.
Piektdien man gadījās uz savas ādas izbaudīt, ko nozīmē vērienīgā, daudzus miljonus vērtā allaž braucēju pilnās šosejas Cēsis – Vecpiebalga rekonstrukcija. Reāli tas nozīmē jauna tilta pār Gauju būvi Taurenē, kur satiksme bez aizķeršanās notiek pa blakus esošo veco, savu laiku nokalpojušo tiltu, plus krietnu pusduci ar luksoforiem regulējamu ceļa posmu gabalā no Dzērbenes pienotavas līdz pat Brežģa kalnam. Pa veco, kaut neskaitāmiem ielāpiem klāto pumpaino asfaltu pirms tam varēja vidēji ar tiem pašiem 90 plus kilometriem stundā kustēt bez bēdu, bet tagad ik pa brīdim prātīgo braukšanu pa tikko uzklātu pirmo divu kārtu (būs vēl trešā, pēdējā!) asfaltbetonu vienas brauktuves joslas platumā pārtrauc pavēloši sarkanais luksofora signāls. Nav jau ilgi, bet katrā vietā kāda piecminūte apmēram jāpauzē...
Iekļaujošās izglītības projekta ietvaros tikšanās reizē ar Valmieras pusē iesaistīto izglītības izstāžu pārstāvjiem izvērtējām projekta virzību. Iecere ir apkopot rezultātus un pašvaldību deputātiem tos parādīt vizuāli. Līdz šim iegūtie rezultāti ir pozitīvi, un secinājums tāds, ka skolās ir nepieciešams speciālās izglītības pedagogs. Tāpēc mērķis ir, lai pašvaldības nākamā gada budžetā ieplānotu tam līdzekļus. Protams, ne katrā skolā būtu nepieciešama šāda pedagoga štata vieta. Pietiktu, ja uz trijām skolām būtu viens speciālists.
Nākamā gada valsts budžeta veidošanā par sāpīgāko jautājumu kļūs izdevumi aizsardzībai. Mums morāli jānobriest tam, ka «NATO standarts» — militārie tēriņi vismaz 2 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta — Latvijai būs jāsasniedz daudz ātrāk, nekā gribētos. Citās nozarēs nāksies savilkt jostas.
Kaut arī Eiropas Savienībai palīgos nākušas arī ārpusē lepni stāvošās Norvēģija (gatava uzņemt 3500 bēgļus) un Šveice (519), Briselei pagaidām neizdodas sadalīt pa mītnes zemēm pat pirmo porciju nelegālo imigrantu, kas pārpludinājuši Itāliju un Grieķiju. Nav nekādu ilūziju, ka ar šo 40 tūkstošu izmitināšanu pa visu Eiropu būs gana. Kamēr miera nav galvenajā bēgļu tranzītvalstī Lībijā, ir maz cerību, ka nelegālo migrantu straume varētu samazināties, nemaz nerunājot par pilnīgu apsīkumu.
Līdzīgi kā daudzos citos dzīves kvalitātes rādītājos, arī veselīga dzīvesveida piekopšanā mēs, latvieši, vēl tālu atpaliekam no citu Eiropas valstu brāļiem un māsām. Sportojam maz, attaisnojamies daudz — te slinkums, te nogurums, te nav laika vai dažbrīd izskan: «Tas ir dārgs prieks!»
Somāliešu bēgļu problēmu risināšana vistiešāk saistījās ar Itāliju, bet tagad — arī ar Latviju. Eiropā nokļuvušo bēgļu skaits aug ar katru dienu, un neviens vārtus aizvērt negrasās, tāpēc nav šaubu, ka iespējamo 250 ģimeņu vietā ar laiku Latvijai būs jāuzņem vēl vairāk.
Publiskajā telpā ik pa brīdim izskan atgādinājumi, ka Latvijai šogad nāksies piedzīvot vai nu nodokļu paaugstināšanu, vai izdevumu samazināšanu, vai, visticamāk, abus šos procesus. Jautājuma sistemātiska cilāšana liecina, ka sabiedrība tiek mērķtiecīgi gatavota šādam solim, jau iepriekš apgādājot to ar skaidrojumiem, kamdēļ pie varas esošā koalīcija nepildīs vai nebūs spējīga izpildīt priekšvēlēšanu solījumus.
Nevarētu teikt, ka Latvenergo tā pa īstam sāka tīrīt elektropārvades līniju trases tikai pēc savulaik visai katastrofālajiem gaisa vadu līniju postījumiem Zaubē. Toreiz pie vainas bija sniegs un apledojums, bet pēdējos gados, kad par konkrēto jomu jau atbild akciju sabiedrības Latvenergo meitas uzņēmums — arī akciju sabiedrība Sadales tīkls, vairāk skādes elektropārvades līnijām Latvijā nodarījuši jaudīgi vēja pūtieni, kurus mēdzam saukt arī par vētrām.
Latvijas sabiedrību ir satraukusi ziņa par to, ka viens no jaunā piena pārstrādes uzņēmuma «Latvijas piens» dibinātājiem un īpašniekiem lauksaimnieku kooperatīvs «Trikāta KS» gatavojas pārdot savas kapitāldaļas šajā ražotnē. Pērn no «Latvijas piena» jau izstājās arī tā dibinātājs un īpašnieks lauksaimnieku kooperatīvs «Piena partneri».
Gauja savā 460 km līkumotajā tecējumā jau izsenis bijusi iecienīts mierīgāku ūdeņu laivotāju maršruts, jo upe tās iepazinēja skatam dāsni paver augstas klintis, baltas, saulē mirdzošas sēres, simtgadīgus kokus, tā priecē arī ar skaistām atpūtas un makšķerēšanas vietām.
Lielu sabiedrības sašutumu pagājušonedēļ izraisīja Liepājas tiesas spriedums. Tēvs un dēls, Jevgeņijs un Oļegs Smirečanski, ilgāku laiku seksuāli izmantojuši mazu meitenīti. Viss sācies, kad meitenītei bijuši pieci gadiņi, un kopumā ildzis apmēram piecus gadus... Abiem pedofiliem piespriestas divsimt stundas piespiedu darba un probācijas uzraudzība.
Tā ir sena filozofiska atziņa. Kā šī ļaunuma uzvara izpaužas mūsu šodienā, mūsu reālajā dzīvē? Ko mēs, latvieši, varētu teikt par savu valsti, atskatoties uz paveiktajiem darbiem un kontekstā ar nacionālajiem nākotnes attīstības plāniem un programmām?
Satrauktai sabiedrībai jebkāds tiesas spriedums šķitīs pārlieku mīksts, bezzobains un noziedzību veicinošs. Mēs esam svēti pārliecināti, ka soda jēga slēpjas pat ne tik daudz paša vainīgā pienākumā ciest par viņa nodarīto, bet gan iespējamu noziedznieku iebiedēšanā — lai tie nekad neuzdrošinātos ļaut vaļu prātus urdošiem nelietīgiem nodomiem vai tieksmēm.
Šo bērnu neaizstāvēja paša vecāki un uzmeta arī valsts — tā par Liepājas tiesas neadekvāto spriedumu pedofilijas lietā izteikusies ne tikai sabiedrība. Neizpratnē ir arī sociālās jomas speciālisti, bērnu interešu aizstāvji, spriežot, ka divu vīriešu nodarījums piecgadīgai meitenītei, vairākkārt veicot netiklas darbības pret viņu, ir nesamērojams ar piemēroto naudas sodu un piespiedu darba stundām.