Viedokļi

Piekritīsiet, ka mums, valmieriešiem, laiku pa laikam, uzņemot tuvus vai tālākus viesus, gribot negribot nākas iejusties gida lomā. Tā arī man nesen pēc kāda pasākuma Valmierā negaidot bija jākļūst par nelielas rīdzinieku grupiņas pavadoni. Pie tam šajā kompānijā daži cilvēki Valmierā nebija viesojušies vairākus gadus, tādēļ viņi mani lūdza parādīt tieši pēdējo gadu ieguvumus. Pildot gida pienākumus, pats jaukākais, manuprāt, ir tieši tas, ka pie viena arī tu pats uz savu dzīves vietu paraugies it kā caur cita acīm un pavisam no cita skatu punkta.

Mazsalacas vidusskolas ķīmijas skolotāja Inga Avotiņa:

Pie secinājumiem, ka Latvijā ir laba dzīvošana arī bez jaunus lēmumus virzošas valdības,  tikām pieradināti jau tad, kad pēc pērn 6. oktobrī notikušajām 13. Saeimas vēlēšanām jauna valdība  piedzima vien pēc 109 dienām. Kamēr emocionālākie jaunievēlēto deputātu un Saeima iekļuvušo partiju atbalstītāji tīri vai raudāja, ka malā viens pēc otra tiek atstumti viņu mīļoto partiju virzītie premjerministra amata kandidāti, saimniekotājiem un arī vairumam iedzīvotāju radās tīri laba jušana. Vismaz uz to laiciņu bija liela skaidrība un pat stabilitātes sajūta, jo aizejošā valdība nopietnus jautājumus vairs izlemt nedrīkstēja.

Bijušais Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs piedāvā Latviju sadalīt nevis piecos, bet 13 – 14 vēlēšanu apgabalos, kuros tiktu izcīnīti 7 – 10 mandāti. Tad deputāti būšot jūtami tuvāk saviem vēlētājiem. Diemžēl šajā ziņā Arnim Cimdaram ir taisnība.

Nesen redakcijā trāpījos pie parastā telefona, kad kāds kungs gados sūdzēja savas bēdas. Nesaukšu vārdā konkrētu pagastu un zvanītāju, jo šī problēma mazākās vai lielākās izpausmēs noteikti nav raksturīga tikai šim gadījumam. Laukos ir gana daudz viensētu, kuras ikdienā tagad apdzīvo ne vairs sprauni trīsdesmitgadnieki, kuri paši gatavi saimniekot senču zemēs, bet gan ļaudis jau pensijas gados, kuri atstājuši ap māju hektāru vai mazāk zemes augļu un sakņu dārzam, bet pārējo – pļavu vai aramzemi – atdevuši nomā kādam jaudīgākam lauku ražotājam.

Eiropas BMX čempionāts Valmierā godam aizvadīts. Organizatoriskā ziņā mani kā skatītāju viss apmierināja. Pateicos organizatoriem par man personīgi atsūtīto ielūgumu. Vienīgi kaitināja pārmērīgā pašslavināšanās no tēmas mēs bijām vareni, esam vareni un būsim vareni.

Kamēr vidējo mācību iestāžu absolventi maksimāli mobilizējušies startam savās izvēlētajās augstākās izglītības studiju vietās, tikmēr viena no Latvijas augstskolu TOP3 Alma Mater – Latvijas Universitāte (LU) ierauta pamatīgā intrigā, kas nu nonākusi jau līdz Rīgas pilij. Jo Valsts prezidentam Egilam Levitam savu viedokli par to, ka LU rektors savā amatā nav pārvēlēts likumīgā ceļā, jau īpašā tikšanās reizē paudusi izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP). Pats Indriķis Muižnieks gan uzskata, ka rektora vēlēšanas ir notikušas atbilstoši likuma burtam un universitātes Satversmei.

Aplūkojot iniciatīvas līdzdalības platformu ManaBalss.lv, pamanīju ļoti aktuālu ideju šībrīža kontekstā – par alkohola tirdzniecību, sākot no 21 gada vecuma. Kamēr notiek diskusijas par alkohola tūrisma turpināšanu uz Latviju, vajadzētu pievērst uzmanību arī pašu jauniešiem. Šai iniciatīvai  pietrūkst mazāk nekā 500 parakstu, un tā tiks iesniegta Saeimā.

Plašu rezonansi negaidīti izraisīja balsojums valdībā par Normunda Mežvieta atkārtotu apstiprināšanu Valsts Drošības dienesta (VDD) vadītāja amatā. Viena no valdošās koalīcijas partijām – Jaunā konservatīvā partija (JKP) paziņoja, ka Mežvieta apstiprināšana iecerēta slepus, un prasīja, lai viņš sniedz atskaiti par VDD paveikto viņa darbības laikā. Kad šī prasība tika noraidīta, JKP ministri balsojumā nepiedalījās un tā laikā pameta valdības sēdi.

Vairāki Valmieras tirgus regulārie apmeklētāji satraukušies, ka viņu gadiem iecienītajā  tirdzniecības vietā jūtami samazinājies ne tikai svaigās gaļas piedāvājums, bet arī sarucis tās tirgotāju skaits. Patērētāji neizpratnē «Liesmai» vaicā, kas noticis un vai pie vainas svaigās gaļas pazušanai no tirgus varbūt ir vainojamas kārtējās likumdevēja prasību izmaiņas.

Pirms pāris gadiem uzzinājām, ka viens no lielākajiem vēja enerģijas uzņēmumiem Ziemeļvalstīs «Eolus Vind AB» ir izteicis piedāvājumu arī Latvijā būvēt vēja elektrostaciju parku. Tika izvērtētas vietas, kur šāds parks ar diezgan tuvu vienai pie otras izvietotām, 100 metru augstumā paceltajām ar turbīnām varētu atrasties.  Nav jau  daudz teritoriju, kurās tāda būvniecība atmaksātos. Ir vien vairāki tā sauktie vēja koridori, pa kuriem vēji  pūš pietiekami spēcīgi un bieži. Viena no  visvējainākajām vietām ir Zemgales līdzenumi, kas, kā zināms, ir arī tā sauktā mūsu zemes maizes klēts. Tādēļ jau pirmie protesti bija, ka būtu bezjēdzīgi auglīgās zemes tērēt elektrības ražošanai. Kad ieceres virzītājiem izdevās  pierādīt, ka torņus var būvēt arī tā, ka tie graudaugu ražotājiem netraucēs, skanēja citas iebildes. Par vibrācijām, traucējumiem putniem, dabisko ainavu sabojāšanu utt. Cik un kuras no šīm iebildēm ir nopietnas un kuras ir vien sadomātas, teorētiski var iestāstīt vai visu ko. Taču reālas atbildes var sniegt tikai šāda parka darbināšana. Turklāt nav taču bezprāši nedz dāņi, nedz nīderlandieši, kas ar vēja ģeneratoriem saražo turpat vai pusi  no valstī vajadzīgās elektroenerģijas.

Bruto alga 1000 eiro mēnesī teju divām trešdaļām to Latvijas strādājošo, kam ir regulāri mēneša ienākumi, ir nesasniedzams cipars. Pēc nodokļu nomaksas nekāds apaļš cipars naudas makā tāpat nesanāk, taču savā ziņā šie ir skaitļi, par kuriem var teikt: ja ģimenē ir divi šādi pelnītāji, kas audzina divus bērnus, tad iztikt var. Taču realitāte jau ir pavisam cita.

Kad valdība ceturtdien izlēma atstāt amatā Valsts drošības dienesta priekšnieku, JKP ministri demonstratīvi pameta MK sēžu zāli. Juta Strīķe paziņoja, ka JKP tādējādi parādot Krišjāņa Kariņa valdībai «dzelteno kartīti» – brīdinājumu, ka tā var ātri krist, ja nerespektēs partijas vēlmes.

Dati ir informācija par dažādām lietām, sākot ar algām pašvaldību struktūrās un beidzot ar cilvēku ieradumiem iepērkoties. Datu pieejamība veicina caurspīdīgumu un uzticamības līmeni gan pašvaldību, gan valsts līmenī.

Latvijā, paldies Dievam, pagaidām ir četri gadalaiki. Un, gribam vai negribam, gadalaiki ietekmē arī veicamo darbu secību. Ceļu remonti ir viena no jomām, kas var notikt tikai gada siltajā laikā.

Droši vien ne viens vien valmierietis tagad, kad jaunuzceltā un divkārtējā olimpiskā čempiona Māra Štromberga vārdā nosauktā BMX trase pēc Eiropas čempionāta batālijām palikusi pavisam tukša, aizdomājas – kāda mārrutka pēc Valmierā par vairāk nekā miljonu tādu brīnumu vienreizējam blīkšķim vajadzēja celt? No šī sporta veida paviršu vērotāju puses tas būtu pavisam loģisks jautājums. Patiešām – kas te notiks tālāk ikdienā? Ne jau katru vasaru taču Latvijai piešķirs tiesības rīkot Eiropas čempionātu...

Baltijas valstīs plašu ažiotāžu izraisījuši Krievijas plāni ar salūtiem atzīmēt kopumā 17 dažādu Austrumeiropas valstu galvaspilsētu ieņemšanu jeb atbrīvošanu no nacistiskās Vācijas spēkiem II pasaules kara laikā. Salūti ir daļa no PSRS uzvaras pār nacistisko Vāciju 75. gadadienas atzīmēšanas svinībām.

Tikko notikušais Eiropas BMX čempionāts Valmierā, divkārtējā olimpiskā čempiona Māra Štromberga vārdā nosauktajā trasē, neapšaubāmi ir gada Notikums, par kuru vēl ilgi runās šī dinamiskā sporta veida dalībnieki un līdzjutēji tuvumā un tālumā. Valmierai pēc pasākuma pelnīti tikusi profesionāļu atzinība par vienu no labāk organizētajiem Eiropas līmeņa čempionātiem.

Negaisiem un postījumiem pārbagātās, gan lauku ļaudīm, gan saulainu atpūtu alkstošajiem pilsētniekiem netīkamās vasaras vidū vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce pēkšņi, ar 15. jūliju, no amata atstādinājis Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ģenerāldirektoru Juri Jātnieku. Rīkojuma par atlaišanu gan nav. Vien J. Pūce negaidīti izteicis amata maiņas jeb «rotācijas» piedāvājumu. Tā kā J. Jātniekam tas nav bijis pieņemams, viņš piekritis parakstīt abpusēju vienošanos par darba attiecību izbeigšanu.

Nemaz ne tik sen, kad Valmiera uzņēma Latvijas olimpiādes lielāko individuālo sporta disciplīnu un arī sporta spēļu dalībniekus, rakstīju par to, ka Vidzemes slimnīcā ne viss gludi ritēja uzņemšanas nodaļā, kur no sporta arēnām atvestie traumētie sportisti uzgaidāmajā telpā, gaitenī, bija piespiedu kārtā samiksēti ar vietējiem ļautiņiem. Traumas bija dažādas gan sportistiem, gan civilajiem, pēdējiem bija arī visai dažāda skaidrības pakāpe... Atceros, ka toreiz pukojos par prognozēšanas trūkumu Valmieras medicīnas iestādes augšās – varēja taču paredzēt papildu pacientu pieplūdumu, varbūt pat izveidot divas plūsmas, paredzot (protams, avārijās cietušie ar smagām traumām ietu garām visiem!) prioritāti olimpiādes dalībnieku apkalpošanā.