Vieglu grūtsirdību manī izraisīja ekonomikas ekspertu atzinums, ka Latvijā pērn, kaut nedaudz, tomēr ir pieaudzis ēnu ekonomikas īpatsvars. Droši vien līdz šim biju pārāk lētticīgi paļāvies uz progresa gaitas nepielūdzamo automātismu.
Saeima veikusi grozījumus Pensiju likumā. No 1. jūlija daļai pensionāru tiks paaugstināts pensijas piemaksas apmērs. Arī pensiju indeksācija 1. oktobrī daļai pensionāru būs lielāka, jo ņems vērā viņu darba stāžu.
Kad šī gada budžeta lipināšanas laikā valdības vīri ar tobrīd gaidībās esošo veselības ministri Andu Čakšu priekšgalā, bramanīgi krūtis izriezuši, paziņoja, ka 2018. gada tēriņos veselības nozari gaida nebijis pieaugums — apaļi 200 miljoni eiro, gan jau ne tikai šo rindu autoram kaut kur sirds dziļumos modās mazītiņa cerība: beidzot taču ārstēšanai pietiks! Nu, vismaz tik pašsaprotamām lietām kā mediķu algām, īpaši jau zemākajam personālam, varbūt arī rindas pie speciālistiem mazināsies, varbūt vēl šis un tas iegrozīsies uz slimnieku pusi... Apmēram ar tādām domām pavadījām Čakšas kundzi valstiskajā misijā un, ko tur slēpt, priecājāmies, kad viņas mediķu ģimenē, starp citu, ar Valmieras piesitienu, bērniņš atskrēja veselīgs un īstajā laikā.
Pārcentība Vispārīgās datu aizsardzības regulas ieviešanā iezīmē ierēdņu vēlmi pēc jaunas, visvarenas represīvas institūcijas izveides.
Man reiz Kurzemes laukos bija Fričonkulis — manas vecmāmiņas brālis. Nudien viens vienmēr jautrs joku plēsējs, tāds bija un palika līdz pat savam mūža novakaram jau krietnos gados. Ar viņu vienmēr bija bezgala interesanti, īpaši atmiņā palikuši tie kopā būšanas vakari, kad pēc kārtējo lauku darbu apdarīšanas viņa ģimene un ciemos (talkā!) atbraukušie tuvinieki sasēda virtuvē ap lielo saimes galdu. Mēs, jaunie, vaļā mutēm tad klausījāmies par viņa, toreiz saukta par latviešu sarkano strēlnieku (ieticis pat Jura Podnieka leģendārajā filmā!), gaitām plašajā Krievzemē, par badu, slimībām un to, kā no tām arvien esot palīdzējušas piecelties turpat dabā atrastās zālītes. Liela to zinātāja un vācēja bija viņa māte Jūle, tādēļ arī dēlam visu mūžu noderējušas viņas zāļu gudrības.
Saeimas Nacionālās Drošības komisija (NDK) nupat nāca klajā ar likumdošanas iniciatīvu, atbilstoši kurai tiek prasīts, lai Latvijas televīziju piedāvāto kanālu pamatpaketēs vismaz 90% kanālu būtu Eiropas Savienības (ES) oficiālajās valodās.
Manuprāt, cīņa, ja to tā var nosaukt, par tikai latviešu valodas atstāšanu mācību apritē vispārizglītojošās skolās ir beigusies sekmīgi. Ir pieņemti grozījumi Izglītības likumā, kas ļoti būtiski nostiprinās latviešu valodas lomu izglītībā un kas, manuprāt, ir tikai pašsaprotama un dabīga lieta nacionālā valstī. Mēs nodrošināsim to, ka vismaz vidusskolas beidzēji — absolūti visi neatkarīgi no ģimenē runātās valodas — brīvi pārvaldīs valsts valodu. Līdz ar to viņiem nebūs ne mazāko ierobežojumu ne darba tirgū, ne tālākā izglītības ieguvē. Patiesībā man šajā likuma grozījumu pieņemšanas procesā ir ārkārtīgi liels prieks par to, ka tā robežšķirtne, kā Saeimas deputāti balsoja, nebija pozīcija un opozīcija. Es teiktu, ka robežšķirtne bija: tie deputāti, kas domā par valsts attīstību, un tie, kam diemžēl ir citas intereses... Ar lielu balsu vairākumu visi nepieciešamie grozījumi Izglītības likumā tika pieņemti, un tagad vienkārši ir nopietni jāstrādā, lai tas būtu ne tikai ieraksts dokumentā, bet lai to iemiesotu dzīvē!
Te nu laikam vienotas receptes nebūs — norvēģu rakstnieks Jū Nēsbē par detektīvžanra Pikaso kļuva pēc pirmā romāna iznākšanas, hokeja vārtsargs Kristers Gudļevskis slavu iemantoja nākamajā rītā pēc fantastiskās spēles ar Kanādas izlasi Soču olimpiskajās spēlēs, grupa Prāta vētra — pēc trešās vietas Eirovīzijas dziesmu konkursā, bet rūjienietis Arturs Gruzdiņš — pēc uzvaras TV šovā X-faktors.
Ar pietiekami nopietniem pieprasījumiem pašreizējai un nu jau arī tai valdībai, kas tiks veidota pēc kārtējām Saeimas vēlēšanām, piektdien Daugavpilī pagāja Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) 29. kongress.
Ja tīri subjektīvi, es laikam suni gudrības ziņā liktu vienā no pirmajām vietām, ja ne pašā pirmajā, starp visiem mūsu četrkājainajiem draugiem — mājdzīvniekiem. Tomēr nekad nevajag aizmirst, ka tas ir dzīvnieks, lielāka, mazāka vai patiešām simboliska izmēra, ar visām savām specifiskajām iegribām. Un pati jūtamākā no tām ir vēlme izteikties alias riet tikai viņam saprotamā laikā un vietā.
Latvijā ir arvien vairāk pašvaldību, kuru vadībā kopš neatkarības atjaunošanas nekas nav mainījies. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), kuras atbildībā ir pašvaldību darba pārraudzība, pašlaik cīnās ar opozīcijas līdzdalību ievērojami ierobežojošiem pašvaldību saistošajiem noteikumiem. Dažās pašvaldībās diemžēl iemeties autoritārisma vīruss, un vīrusi, kā zināms, ir lipīgi. Saeimas Valsts pārvaldes komisijas izstrādātais «Vietējo pašvaldību referendumu likums» piedāvā nelielu pretpoti.
Ir 4. maija priekšvakars, Neatkarības svētki, bet manī vārās netaisnības velniņš. 1996. gadā bijusī Valmieras rajona padome piešķīra man politiski represētās personas statusu, tajā pašā laikā tika dibināta Valmieras Politiski represēto biedrība, kurā gan es no pirmsākumiem vēl nebiju iesaistījusies. 2000. gadu sākumā biedrības dibinātāja Daina Krēpause centās apvienot visus apkārtējo pagastu politiski represētos biedrus, uzrunāja, palīdzēja daudziem jau veciem cilvēkiem. No tā laika esam palikuši tikai kādi 5 — 6 dalībnieki, lai gan tajā laikā apkārtnes pagastos bija daudz vairāk represēto nekā pašlaik.
Angliskais jēdziens pride parade (lepnuma demonstrācija) mūsmājās, kur tas ir apcirpts līdz analfabētiskam žargonvārdam «praids»*, tiek saistīts tikai un vienīgi ar homoseksualitāti. Taču vajadzība, griba un tradīcijas publiski izrādīt savu pašapziņu un saliedētību ir daudzām sociālām, etniskām vai kopēju interešu grupām.
Pēdējos mēnešos Latvijas ekonomikā notikušo var vērtēt vismaz duāli. No valstiskā viedokļa esam bijuši uberpaklausīgi mūsu nopietnajiem stratēģiskajiem partneriem no aizokeāna un brīvprātīgi (piespiedu kārtā) gandrīz vai pilnīgi izputinājuši veselu finanšu pakalpojuma eksporta nozari. Sapnis par Latviju kā Austrumu Šveici izsapņots pilnīgi un galīgi, gandarījumam no modrajām acīm saņemot kuslu cerību, iespējams, pēc pāris mēnešiem atjaunot puslīdz normālus darījumus finanšu tirgos ar ASV dolāriem. Jo būs jau tā, kā viņi teiks. Nevis tā, kā mēs gribētu, lai arī cik 3D caurspīdīgi tas būtu pie mums tagad sakārtots.
Dienas paiet dažādi — dažas labākas, bet dažkārt tās saucam par melnajām dienām, kad darbi nevedas, kā plānots. Tomēr atšķirība slēpjas mūsu attieksmē pret notiekošo un kā mēs protam grūtības pārvarēt.
Latvijā turpina virmot kaislības, saistītas ar depozītu sistēmas iespējamo ieviešanu. Lai arī domstarpības kā parasti grozās ap naudu, ar bankām depozītu sistēmai nav nekāda sakara — runa šajā gadījumā ir par iepakojumiem, bet, ja vēl vienkāršāk, tad galvenokārt par tukšajām pudelēm un arī skārda bundžām.
Pieļauju, ka vairākumam no lasītājiem vecāku dotais vārds bijis trāpīgs, lielākoties arī latvisks un tikai viens — kristībās doto neskaitot. Lai arī likumi jau izsenis vecākiem neliedza bērnam piešķirt divus vārdus, to pagājušajā gadsimtā piekopa visai reti. Tam bija dažādi apsvērumi, lielākoties praktiskas dabas. Pašlaik Latvijā visi šie apsvērumi vairāk nekā bieži tiek ignorēti, vēl bērnam mātes puncī esot, — jaunie vecāki likuma ietvaros savu atvasi gatavi nosaukt dažnedažādākajos vārdu salikumos, arī retos un no citu tautu valodām aizgūtos vārdos.
Šodien aprit jau 73 gadi, kopš Eiropā beidzās Otrais pasaules karš, kurā dzīvību zaudēja vairāk nekā 60 miljoni abu pušu karavīru un civiliedzīvotāju, taču kritušo un bojā gājušo piemiņa joprojām tiek godināta dažādos datumos. Eiropas valstīs tas ir 8. maijs, kad 1945. gadā ASV Bruņoto spēku virspavēlnieka ģenerāļa Dvaita Eizenhauera štābā Reimsā, Ziemeļfrancijā, tika parakstīta vienošanās par nacionālsociālistiskās Vācijas karaspēka beznosacījumu padošanos visās frontēs, bet bijušajā Padomju Savienībā Uzvaras diena tiek svinēta 9. maijā, jo, būdams neapmierināts, ka padošanās akts ir parakstīts Rietumu sabiedroto, nevis padomju virspavēlniecības štābā, Padomju Savienības vadītājs Josifs Staļins panāca, ka šo vienošanos pasludināja par «iepriekšēju kapitulācijas aktu» un Vācijas vispārējo kapitulāciju nākamās dienas vakarā pl. 22.43 vēlreiz ratificēja PSRS maršala Georgija Žukova štābā Karlshorstā Berlīnē.
Šodien atzīmējam Nacisma sagrāves dienu un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Pagājuši jau vairāk nekā septiņdesmit gadi — faktiski cilvēka vidējā mūža garuma laiks — kopš pēdējās lielās kara mašīnas radītā posta. Un nav svarīgi, kurā karotāju pusē kādā veidā un kāpēc toreiz cits pret citu tika nolikti dažādu tautu gados jaunie cilvēki — dēli, brāļi, līgavaiņi, tēvi, jo tos, kas mājās nepārnāca, joprojām kāds gaida. Ja ne vairs paši tuvākie, tad to nākamās paaudzes. Vissliktākā, vismokošākā ir neziņa, tādēļ katra jauna informācija par kārtējiem Otrā pasaules kara kritušo karavīru mirstīgo atlieku atradumiem dod klusu cerību, ka varbūt arī tavās mājās reiz tomēr pienāks tā ilgi gaidītā ziņa.
Šī diena dziļi iegriezās manā atmiņā un šķiet piedzīvota teju vai nupat: Latvijā ir ieslēgti varbūt pat visi radioaparāti, un tauta klausās, kā L(PS)R Augstākās Padomes sēdē tiek skaļi skaitītas par neatkarību nodotās deputātu balsis, galīgajam rezultātam pilnībā noslīkstot vispārējās gavilēs. Pavisam dīvaini ir apzināties, ka mums jau ir un nāks vēl klāt pavisam pieaugušu cilvēku paaudzes, kam vienkārši vairs nevar būt šādu personisku vēstures atmiņu.