Gandrīz katrai pat vismazākajai apdzīvotajai vietai ne vien Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs ir kāds novadnieks, kurš iemantojis pasaules slavu, taču bieži vien par viņiem runājam pagātnes formā, kad šīs izcilās personības vairs nav mūsu vidū, lai gan mūsdienās ir visas iespējas ar viņu sasniegumiem lepoties, pašiem to autoriem vēl dzīviem esot.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ir gatava rosināt Latvijas galvaspilsētas Rīgas domes atlaišanu, pat neraugoties uz faktu, ka oficiālais šāda soļa attaisnojums – domes nespēja nodrošināt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu – izskatās atklāti apšaubāms no juridiskā viedokļa.
«Mums trūkst ilgtermiņa stratēģiju, jo par prioritārām liekam īstermiņa lietas,» saka Vidzemes Augstskolas rektors GATIS KRŪMIŅŠ.
Tā teikts Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas mājaslapas www.llka.lv ievadā. Ne bez pamata uzsvērta tieši sadarbības jeb kopdarba nozīme: jaunu tirgu atrašanā, jaunu, pat inovatīvu attīstības projektu realizēšanā, produkcijas kopējā apjoma palielināšanā un arī sekmīgākā tā realizēšanā gan vietējiem, gan arī ārvalstu patērētājiem. Valstiski pareizi atbalstot un sekmējot kooperāciju, Latvijā jau ir pašiem savi veiksmes stāsti, kā, piemēram, LPKS «LATRAPS» un LPKS «VAKS» graudkopībā, kā LPKS «Straupe» un LPKS «Piena loģistika» piena lopkopībā un vēl citi.
Aizvadītās nedēļas nogalē atbilstoši pāri skrejošajiem Atlantijas vējainajiem cikloniem izskanēja informācija, ka Latvija un Igaunija Rīgas jūras līcī plāno veidot kopīgu jūras vēja parku. Par to piektdien ekonomikas ministram Ralfam Nemiro bijusi saruna ar Igaunijas ekonomikas un infrastruktūras ministru Tāvi Āsu. Sak, ja nu vēji ņemas spēkā gadu no gada un, arvien brāzmaināk dzenot viļņus, jūtami noskalo valstu krastus, ir vērts domāt, kā šos stihijas spēku izmantot arī lietderīgi. Vēja parkā saražotās elektrības jauda paredzēta ap 1000 megavatiem (pat lielāka nekā Pļaviņu HES!). Naudu projekta realizēšanai iecerēts dabūt no ES jaunas infrastruktūras izveidei īpaši paredzētiem līdzekļiem. Abas valstis vienošanās memorandu par šo projektu paredzējušas parakstīt jau nākamā gada sākumā.
Kalendārā ir decembris, un līdz ar Ziemassvētku gaidīšanas laiku ir tik patīkami dažādos informācijas avotos lasīt, ka labdarības vilnis veļas pār Latviju. Līdzekļi krājas tik dažādās krājkasītēs, un tām ir tik dažāds saturs, kas tomēr tieši atklāj, kad cilvēks ir vismazāk aizsargāts. Visbiežākie klupšanas akmeņi ir veselības zaudēšana, iedragāta sociālā vide, kas kaitē ne tikai bērniem, jo nav iespējams uzaugt bez mīlestības, patiesām rūpēm, siltuma un vecāku izpratnes par izglītības un savstarpējās cieņas nozīmi, bet pār vienaldzību un vientulību dziļi akacī krīt arī vecākā paaudze.
Valdības partiju uzstājīgie mudinājumi Jurim Pūcem neceremonēties ar galvaspilsētas pašvaldību beidzot panāca savu – VARAM konsultējas par iespējamo ārkārtas vēlēšanu dienu ar Centrālo vēlēšanu komisiju un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi.
Ir laiks, kad tirgus placī arvien pieprasītāki kļūst dažādi zaļā meža dekori. Viens adventa vainadziņu savas aizņemtības pēc nopērk gatavu lielveikalā, citam īpašu prieku sagādā šo decembrim piedienīgo iekštelpu vai arī ārdurvju atribūtiku izgatavot paša rokām, ideāli būtu to darīt kopā ar bērniem vai mazbērniem. Viņsvētdien Valmierā pie Gaujas Stāvajiem krastiem redzēju kādu ģimenīti, kur abi pieaugušie cītīgi meklēja sūnās nokritušus priežu zariņus, uzmanīgi tos krājot buntītē. Varbūt mājās vienkārši šos sveicienus no meža ieliks vāzē, varbūt mēģinās uzpīt pamatnīti adventa vainagam. Dienu iepriekš Valmieras tirgū daudzām kundzītēm uz letes jau bija lielāki un mazāki skuju vainadziņi – gan pavisam pliki, īpaši atvērti radošai jaunradei, gan arī ar iestiprinātiem čiekuriem vai sausiem ziediņiem. Ziemassvētki taču nāk!
Nav nemaz tik viegli starp mūsu valsts iekšējām ziņām, kurās nu jau labu laiku dominē aktualitātes no sērijas Kā piecu 13. Saeimas pozīcijas partiju veidotās valdības ministri kārtējo reizi uzmet savus vēlētājus, atlasīt svarīgas, taču pirmajā mirklī šķietami tādas, kuras uz mūsu valsti nemaz neattiecas. Viens no tādiem vēstījumiem nupat nācis no Igaunijas. Mūsu ziemeļu kaimiņi plāno iegādāties ēku Rīgā – netālu no Valsts prezidenta pils, lai tajā izbūvētu jauna atvērtā tipa vēstniecību pēc Ziemeļvalstīs un Šveicē veiksmīgi izmantotas koncepcijas. Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Reinsalu skaidro, ka šis «būs pirmais izmēģinājums, bet nākotnē vēlamies redzēt Igaunijas vēstniecību modeli, kad pirmajā stāvā ir atvērta telpa, kur var rīkot pasākumus un kur cilvēki var ienākt no ielas, lai vēstniecība nebūtu slēgts bastions, bet vieta, kur mēs iepazīstinām ar Igauniju». Būtiski, ka pie vēstniecības koncepcijas – lai tā kļūtu par daļu no pilsētvides, iepazīstinātu ar Igaunijas digitālajiem risinājumiem un tūrisma iespējām – tiek strādāts kopā ar uzņēmējiem, t.i., uzņēmīgiem un gudriem cilvēkiem, kuri zina katras valsts fundamentālāko misiju – kā nopelnīt naudu savas valsts budžetam jeb savas valsts iedzīvotāju vajadzībām.
Nesen no kāda jauna cilvēka dzirdēju: kā man piegriezusies šī Kariņa valdība, kaut ātrāk tā nomainītos, cik ilgi tā Vienotība var bakstīties, tad jau labāk lai Saskaņa nāk pie varas, vismaz būs kaut kas citādāks. Kad teicu, lai nosauc konkrēti, ko pašreizējā valdība dara galīgi garām, puisis atrunājās – nu, bet pārmaiņas, pārmaiņas gribas!
Latvijā aktualizējies jautājums par tā dēvētā digitālā nodokļa ieviešanu, negaidot, kamēr tas tiks ieviests visas Eiropas Savienības (ES) mērogā. Vienlaikus valdības vadītājs kādu neskaidru iemeslu dēļ vilcinās atbalstīt šādu soli.
Izglītības iestāžu piedāvātā satura kvalitāte – tas ir svarīgākais jautājums, domājot, kā palīdzēt sabiedrībai ar tik dažādām vajadzībām. Katrs cilvēks atšķiras, atšķiras arī mūsu vajadzības, prasmes, iespējas, un ļoti, pat krasi atšķiras cilvēku un vēl jo vairāk bērnu ar invaliditāti vajadzības, attīstāmās prasmes un iespējas, kas būtībā noteiks viņu dzīves kvalitāti, viņu varēšanu iekļauties sabiedrībā un darba tirgū.
Šos nu jau par folkloru kļuvušos vārdus savulaik, iesaistoties politikā, teica Einars Repše. Gadi iet, bet bijušā Latvijas Bankas vadītāja un politiķa teiktais vēl joprojām savu nozīmi nav zaudējis. Īpaši Saeimas priekšvēlēšanu posmā. Vēlētāju balsis taču kaut kā jādabū.
«Cilvēku tiesības izteikties ar brīva medija palīdzību ir demokrātiskas sabiedrības pamatiezīme» – teikts ASV informācijas aģentūras izdevumā «Prese bez važām».
Latvijas Bankas ilggadējā prezidenta Ilmāra Rimšēviča amata pilnvaru termiņš beigsies 21. decembrī, un līdz tam laikam Saeimai ir jāatrod viņa pēctecis. Valdības partijas sāk viegli baiļoties, vai samocīts balsojums nekļūs par vēl vienu triecienu to reputācijai sabiedrības acīs.
Šis ir visai interesants termins, ko mūsu ikdienas valodā, manuprāt, ievazājuši politiķi. Pavisam nesen šis izteikti subjektīvais situācijas izvērtējums mums uzkritis, taču komforta zona varētu būt ieradusies uz palikšanu. Arī tāpēc, ka ar universālu interpretāciju un tātad arī lietojumu.
Dažādām – reālām un izdomātām – leģendām apvītā Latvijas robežpilsēta Valka, kas vēl nesen kopā ar sev apkārt esošo novadu varēja justies samērā droši, administratīvi teritoriālo reformu gaidot, nule nonākusi visai kutelīgā situācijā. Ir tikai loģiski, ka reformas virzītāji, Saeimas pozīcijas partiju kolēģu stūrī iespiesti, beidzot atteikušies no vēl nesen dzelžainās idejas varmācīgi pielīmēt Valkas novadam klāt Rūjienas un Naukšēnu novadus.
Sabiedrības uzmanības centrā nonākusi parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu, kas sākās 15. novembrī. Atšķirībā no vairākuma iepriekšējo mēģinājumu, kad tā arī netika savākts referenduma rīkošanai nepieciešamo parakstu skaits, šoreiz iespējas to savākt šķiet ļoti reālas, tomēr tas nepavisam nenozīmē, ka arī pašā referendumā tiks atbalstīta Saeimas atlaišana.
Ikvienam, kas vairāk vai mazāk nodarbināts kādā no lauksaimniecības nozarēm, sen ir zināms prasmīgas saimniekošanas zelta likums – lai tiktu pie iespējami labākas ražas, jāveic pareiza, ekonomiski un agrotehniski pamatota augsnes mēslošana un jābūt izstrādātam arī katra lauka mēslošanas plānam. Bet to, kā zināms, var paveikt, tikai un vienīgi balstoties uz augšņu agroķīmiskās izpētes (AAI) rezultātiem.
Zinātnieki vienmēr pastāvējuši uz to, ka viņi ir kaut kas līdzīgs bankai, kurā vajag likt iekšā naudu un pēc tam to vēl vairāk izņemt ārā valsts budžetam.