Šogad aprit 30 gadi, kopš 1990. gada 4. maijā Augstākā padome ar 138 deputātu balsīm pieņēma deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu». Ar atmiņām un piedzīvoto dalās MĀRIS ZARIŅŠ. Māris ir dzimis, audzis Rūjienā, 20 gadus nodzīvojis arī Mazsalacā, šobrīd dzīvo Valmierā. Tajā laikā, kad norisinājās šie vēsturiskie notikumi, strādāja Mazsalacas MRS.
Pagājušajā nedēļā pandēmijas dēļ gandrīz bez jebkādas ievērības palika ziņa, ka Saeimas vairākums otrajā lasījumā nolēmis neparedzēt iespēju pēc administratīvi teritoriālās reformas (ATR) veikšanas pašvaldību vēlēšanās piedalīties vēlētāju apvienībām.
Februārī apstrādes rūpniecības izlaide samazinājās par 0,9%, salīdzinot ar pērnā gada februāri. Produkcijas apjomu kritums bija gan kokapstrādē, gan pārtikas rūpniecībā, kas ir lielākās nozares.
Liela daļa sabiedrības nu jau pieradusi pie jaunajiem dzīves un ikdienas sadzīves apstākļiem. Cilvēki pret vīrusa iniciēto ārkārtas situāciju valstī izturas pietiekami atbildīgi, diez vai kādam gribas tā vienkārši no brīvas gribas izmēģināt mūsu mediķu prasmes Covid-19 likvidēšanā. Visu cieņu dažāda ranga ļaudīm baltajos halātos vai citas nokrāsas profesionālajā apģērbā – statistika joprojām apliecina, ka vismaz pagaidām mazā Latvija pret lielo pandēmiju turas braši.
Pašlaik Latvijas teātros, līdzīgi kā citās kultūras iestādēs, valda dīkstāve, un neviens nevar pateikt, kad šis stāvoklis varētu beigties.
Es nezinu, no cik gadu vecuma lasu, bet ir interesants stāsts, kas ar to saistīts. Mamma man katru vakaru lika lasīt vienu un to pašu pasaku par pūpēdi un piepi.
Par to, ka Satversmes 81. pants ir pirmskara demokrātijai un sakaru tīkliem radīts politiskais instruments, tāpēc kļuvis par anahronismu, politikas apcerētāji runāja jau 90. gadu viducī.
Šis ir tāds īpatnējs laiks Latvijas ekonomikā. Nenoliedzami, Covid-19 pandēmijas krīze trāpījusi visām tautsaimniecības nozarēm mūsu valstī un gan jau atstās ietekmi uz turpmāko ekonomisko attīstību.
Pēdējās dienās publiski tiek apgalvots, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) tālmācības projektu «Tava klase» ir uzticējusi «savējiem», lai gan to tikpat labi varēja paveikt sabiedriskā televīzija. Esmu viens no projekta realizētājiem, tāpēc vēlos, lai šajā diskusijā tiktu izmantoti fakti, nevis puspatiesības.
Viena no koronavīrusa Covid-19 pandēmijas izpausmēm Latvijā ir pagaidām aizdomas, ka vīrusa izplatības novēršanai un ar pandēmiju saistītajiem pasākumiem piešķirtie līdzekļi atsevišķos gadījumos varētu būt nonākuši ne gluži pareizajās kabatās.
Neskatoties uz dažādiem Covid-19 pandēmijas piespiedu kārtā radītiem ierobežojumiem cilvēku ikdienas gaitām, kaut kādas dabā iešanas aktivitātes tomēr notiek. Iespējams, kopīgās pastaigās dodas pat ne gluži vienā mājsaimniecībā kopā dzīvojošie vien. Katram līdzcilvēkam taču policistu blakus nenoliksi un, galu galā, vai to arī vajag? Ja cilvēki izturas maksimāli atbildīgi katrs pret sevi un saviem tuvākajiem radiniekiem, tad, iespējams, nelielas atkāpes no strikti noteiktās kārtības pat nekādu sliktumu neradīs...
Kad 13. martā Saeima pēc piecas dienas ieilgušām debatēm, ārkārtējās situācijas dēļ opozīcijai un pozīcijai vienojoties par vēl neizskatīto priekšlikumu atsaukšanu, pieņēma «Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu» 2. lasījumā un «pret» bija nobalsojuši vien 12 deputāti, varēja domāt, ka viss ar šī likuma tapšanu un pašu administratīvi teritoriālo reformu nu arī tālāk aizies kā pa diedziņu.
Koronavīrusa Covid-19 globālā pandēmija ir skārusi arī Latviju, ietekmējot kā iedzīvotāju ikdienu, tā mūsu valsts tautsaimniecību. Latvijai ir izdevies samērā veiksmīgi nepieļaut liela skaita iedzīvotāju inficēšanos ar Covid-19, un tagad ir nepieciešams rīkoties, lai tikpat veiksmīga izrādītos arī tautsaimniecības atjaunošanās.
Man pašai bērnu nav, un tā jau saka, ka tie, kuriem bērnu nav, vislabāk zina, kā viņus audzināt. Bet šoreiz ne par to. Bija situācija veikalā pie manas mājas, kad pēc darba biju iegājusi nopirkt nedēļai vajadzīgos produktus. Aiz manis rindā stāvēja puisītis, kas iet varbūt pirmajā vai otrajā klasē, un uz slīdošās lentes viņš bija uzlicis kādu rotaļlietu. Nopērku savus produktus un lieku tos maisiņā, kad dzirdu, ka pārdevēja puisītim prasa – gribi pārbaudīt cenu? Par šo mantu viņam bija jāmaksā 10 eiro ar centiem. Viņš pārdevējai sniedz 2 eiro monētu, par kuru, saprotams, kārotā manta nesanāk. Tā viņš, paņēmis mantu, dodas atpakaļ pie plaukta. Nezinu, kas notika tālāk un ko viņš nopirka, bet, pirms iegāju savā kāpņu telpā, atskatījos uz veikala pusi, kur puisēns jau stāvēja blakus pieaugušajiem.
Pašizolācijas prasības daudziem no mums kļuva – bez visām citām problēmām – par netīkamu sociālo eksperimentu. Nereti tajā tiek izgaisinātas iedomas par to, cik esam ģimeniski un saticīgi. Vai par to, cik derīgi protam izlietot vienmēr tik deficīto brīvo laiku, ko tagad gluži vai klēpī iesviež Covid-19.
Februāra lieliskie eksporta dati vēl klusē par Covid-19 ietekmi. Preču eksporta vērtība februārī pieauga par 9,5%, salīdzinot ar to pašu periodu pērn. Lielu daļu kāpuma nodrošināja elektroiekārtu un mehānismu, kā arī pārtikas un lauksaimniecības produktu (dārzeņu un augļu, piena produktu un graudaugu) eksports.
Vakar notika sardzes maiņa ļoti specifiskā valsts iestādē. Konkurences padomē amatu atstāja nenoliedzami ambiciozā tās vadītāja Skaidrīte Ābrama, pagaidām – līdz jau izsludinātā konkursa finišam – vadīt šo iestādi uzticēts iestādes padomes loceklim un līdzšinējam vadītājas vietniekam Jānim Račko.
Aprunājoties ar cilvēkiem, kādas ir viņu domas par #paliecmājās, par pārmaiņām mūsu dzīvēs ārkārtējās situācijas dēļ, izskan dažādi viedokļi un sajūtas, un tādas ir arī man.
Viena no šobrīd bieži apspriestām tēmām ir – kādas pārmaiņas koronavīrusa Covid-19 pandēmijas ietekmē piedzīvos kā atsevišķas valstis, tā pasaule kopumā. Kamēr viena daļa ekspertu un publikas uzskata, ka būtisku pārmaiņu nebūs un pēc pandēmijas uzvarēšanas viss ātri atgriezīsies vecajās sliedēs, citi nešaubās, ka pasauli kopumā un katru tās iedzīvotāju atsevišķi jau drīzā nākotnē gaida pavisam cita realitāte.
Grozies, kā gribi, rādīji Lieldienās kādam savas olas, kā to ar savu acīmredzami neveiklo Lieldienu sveicienu (kas patlaban noteikti pretendē uz 2020. gada teicienu Latvijā!) aicināja premjers, vai atstāji apslēptas svešām acīm, tas lietas būtību nemaina. Šodien svarīgākais cipars Latvijā ir divnieks! No vienas puses – tas ir ar likumu noteiktais maksimālais vienkop sanākušo ļaužu kopums, no otras puses – no divu dzīvu radību kopā būšanas taču dabā allaž sākas kas jauns, rodas atkal kāda jauna dzīvība...