Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) organizācijas Valmieras nodaļa paplašina darbību. Stacijas ielā 26 ir palīdzības organizācijas telpas, kur pieejami vairāki pakalpojumi, un plānots nevalstiskās organizācijas piedāvājumu dažādot.
Kā vakar Rīta Panorāmā pavēstīja ekonomikas lietās zinīgs vīrs — Swedbank galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks, Latvijas jubilejas gads un, visticamāk, arī nākamais pēc tam mums visiem kopā paies pacilātā noskaņojumā: «2018. gads tiešām, ja pasaulē nevaldīs kaut kas slikts, būs ļoti labas izaugsmes gads. Iedzīvotāji jutīsies arvien komfortablāk, jo algas augs, arī darbu dabūt būs vieglāk. Protams, ne visiem vienmēr trāpa šādas labas ziņas, taču lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tas viennozīmīgi būs jūtams.»
Tautisko deju kolektīvu koncerti, sevišķi, ja tajos piedalās vairākas grupas, arvien sapulcē pilnas lielo kultūras namu zāles; tas, jāatzīst, ne vienmēr ir pa spēkam pagastu kolektīviem. Taču Burtnieku novada Valmieras pagasta jauniešu deju kopas Sadancis līdzjutējiem jau vairākus gadus par mazu, izrādās, ir ne tikai teātra skatuve, bet arī Valmieras Kultūras centra lielajā zālē visiem gribētājiem neizdodas iekļūt. Tā bija, un tas bija sagaidāms, arī nesenajā Sadanča 35 gadu jubilejas koncertā. Ja rīkotāji ļautu vaļu skatītāju emocijām, koncerts izstieptos divkārt garāks, jo tādu aplausu gaviles tik bieži nelaimējas piedzīvot. Var jau teikt, ka Sadancī dejo Rīgas un citu lielo augstskolu studenti, tāpēc tādi panākumi, bet pašdarbnieki labi zina: studiju gadi ļoti attālina no iemīļota kolektīva, jo vieglāk ir iesaistīties Rīgas, Jelgavas deju kopās — kurš gan nezina, ka regulāri apmeklēt mēģinājumus arī nedēļas vidū daudziem kļūst par grūtu vai arī virsroku gūst Rīgas vilinājums.
Nupat Amerikas Savienoto Valstu socioloģiskā kompānija Gallup publiskoja ikgadējās aptaujas par to, kāda ir pārējās pasaules iedzīvotāju attieksme pret ASV īstenoto starptautisko politiku, sākotnējos rezultātus. Neoficiāli šis pētījums vienmēr ir ticis uztverts kā pārējās pasaules attieksme pret ASV globālo līderību.
Pēdējo četru piecu gadu laikā sabiedriskā transporta maršrutu tīkls Latvijā īpaši nav mainījies. Ir pat nedaudz pieaudzis reisu skaits, nepārtraukti mainās arī laiki, reisu biežums, ir kāds maršruts atvērts, ir kāds slēgts, ir kāds reiss atvērts, kāds — slēgts... Tomēr kopējais apjoms kilometru ziņā ir pat nedaudz pieaudzis.
Katrs bērniņš ir milzīgs brīnums šai pasaulei. Bērna ienākšanu ģimenē vecāki sauc par lielo notikumu, kuru milzīgā pateicībā mūža laikā izdevies piedzīvot.
Interesantu lasāmvielu nedēļas nogalei piedāvāja ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens. Pēc pārrunām ar Ministru prezidentu Māri Kučinski par ministrijas šī gada prioritātēm viņš piektdien tās publiskoja, nosakot, ka galvenās ir lielākas algas strādājošajiem un atbalsts rūpniecībai. Izplatīts arī paziņojums, kurā teikts: «Latvijas simtgades gadā ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir jāsajūt gan valsts, gan savas personīgās labklājības celšanās. Valdībai mērķtiecīgi jāturpina darbs pie dažādiem pasākumiem, kas turpina un padara vēl straujāku ekonomisko izaugsmi Latvijā. Mūsu mērķis ir panākt, lai Latvijā katrs trešais no nodarbinātajiem saņem mēnešalgu virs 1000 eiro!»
Kurš gan neatceras bērnībā piedzīvotos ziemas priekus — tās ir vienas no spilgtākajām atmiņām ikvienam no mums, nav šaubu. Kad zāle bija zaļāka, tad sniegs bija baltāks — skatoties no šodienas perspektīvām, nudien liekas, ka ziema mums drīz būs liekama Sarkanajā grāmatā. Vēl gan līdz tam neesam nonākuši, savu prieku no šī gadalaika gūstam vēl arvien — ķerot vai ik mirkli, ko tas mums paretam pamet.
Par šo tematu man pašam negribētos rakstīt tagad, barikāžu laika atceres dienās, bet tas pats uzprasās nepielūdzami. Arvien skaidrāk kļūst redzams, ka pārāk daudzi tautieši, prasot «čekas maisu» vētīšanu, nemaz nevēlas ieraudzīt un izprast rūgto patiesību — viņi dzīvo ilūzijās tādējādi gūt kaut kādu pašlabumu.
Eiropas Parlaments iestājas par zaļu, t.i., no atjaunojamiem resursiem ražotu enerģiju: jo vairāk, jo labāk. Motivācijas divas — ekoloģiskā un politiskā. Uz pirmo attiecas tā sauktā Parīzes vienošanās, ko 195 valstis ANO Klimata pārmaiņu konferencē pieņēma 2015. gada decembrī un ar kuru tās kopīgi apņemas saglabāt globālo temperatūras pieaugumu zem 2 grādiem pēc Celsija, salīdzinot ar laiku pirms industrializācijas. Šai vēlmei, ekoloģiskajai, nav nekādu regulējošu mehānismu, katra valsts šajā jomā dara tik, cik uzskata par iespējamu globālās sasilšanas mazināšanā.
Aizvadīti skaistākie svētki — Ziemassvētki, ar jaunām cerībām sagaidīts jauns gads. Gadu mija parasti saistās ar patīkamu satraukumu. Gatavojoties šiem notikumiem, ne vienā vien ģimenē gaisā jūtama priekšnojauta par tikšanos ar kādu ilgāku laiku neredzētu, varbūt tālumā dzīvojošu mīļu cilvēku.
Šīs nedēļas sākumā kļuva zināms, ka metalurģijas Latvijā, visticamāk, vairs nebūs, jo KVV Liepājas metalurgs maksātnespējas administrators paziņoja, ka pieņēmis lēmumu uzņēmumam piederošo mantu pārdot izsolēs.
Viņnedēļ klātienē nācās saskarties ar kādu sen samilzušu problēmu atkritumu apsaimniekošanā — nederīgo autoriepu (turpat, protams, arī lielāki gumijas ripuļi no traktoriem un sīkāki no visādiem mazākiem ripojošiem objektiem) savākšana un (ne)iespējamā pārstrāde.
Jau brīvdienās ar jauniem paziņojumiem, vērtējumiem un viedokļiem «oligarhu lietā» iesākās vētraina nedēļa politikā. Kā zināms, kad žurnāls «Ir» vasarā publicēja it kā sarunas, kurās viesnīcā «Rīdzene» ietekmīgas personas apsprieda iespējas ietekmēt gan valsts politisko virzību, gan gūt sev personiskus labumus, Saeima izveidoja parlamentārās izmeklēšanas komisiju par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti «oligarhu lietā».
Šonedēļ ir 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienas. Vieniem tā ir tikai īsa rindiņa viņu kalendārā, otriem — neizdzēšamas atmiņas. Lai arī pagājuši 27 gadi un tādēļ varbūt jau aizmirsušies kādi vārdi, uzvārdi un fakti, tomēr atmiņu faili, ja vien tos atver, uzjundī to dienu emocijas.
Latvijas ekonomikas augšupeja izspēlē nelāgu joku ar mūsu valdošajiem politiķiem. Viņiem nāk virsū, ūsainā «klasiķa» vārdiem izsakoties, panākumu reibonis. Jēkabielā un valdībā vairojas nepamatota pārliecība, ka tauta jau apzinās savu pienākumu rudenī atkal iebalsot Saeimā tās «4,7 procentīgos» labdarus.
Žurnālistiem nereti tiek pārmesta pārāk izteikta tiekšanās pēc skandāliem un sensācijām, sekojot principam laba ziņa ir slikta ziņa, tāpēc šoreiz, lai netraumētu lasītāju nervu sistēmu, nerakstīšu par čekas maisiem, oligarhu lietas izmeklēšanu, deputāta Kaimiņa ķildu ar deputātu Kalnozolu, bet pievērsīšos tikai labajām ziņām.
Modes un stila žurnāls Pastaiga tradicionāli gadu iesāk ar Latvijas jauno talantu Zelta desmitnieku. Šogad tajā ierakstīts arī Valmieras teātra scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs, kas izraudzīts arī par žurnāla janvāra numura cilvēku.
Šīs nedēļas sākumā līdz izskatīšanai valdībā tā arī nenonāca likumprojekts par pašvaldību sadarbības teritoriju izveidi. Solītā likumprojekta vietā vēl nenoteiktu laiku turpināsies darbs pie tālāko uzdevumu formulēšanas un pārmaiņu iespējamās ietekmes apzināšanas.
Piemēram, Polijā dzīvo pēc principa neražo papīrus, ražo produktus; kad esi attīstījies un izaudzis lielāks, tikai tad sāk uz tevi skatīties citādāk. Bet mums tie papīri reizumis vienkārši dzen izmisumā, un tad liekas, ka vienīgais, ko te Latvijā protam, ir iesaistīties Eiropas projektos, bet bez tiem mēs vairs neko nevaram. Esam paraduši meklēt un rakstīt projektus, lai uztaisītu parkā parastu soliņu. Iznāk, ka tikai tas, kurš cep papīrus, kaut ko var, bet tam, kas to nedara, jābrauc sēnes lasīt, jo citu variantu vienkārši nav.