Katru rītu, kad lēni, rāmi gatavojos savam kafijas baudīšanas rituālam, pa virtuves logu redzu, kā vienā no pretējā daudzdzīvokļu nama lodžijām jau iekārtajā putnu barotavā atkal tiek klāts brokastu galds pie mums ziemošanā palikušajiem lidoņiem.
«Gaiļezera slimnīcā ir kovidmirušo rekords, slimos tur uzņems garāžā, iedarbina mobilo morgu,» vakar vēstīja sabiedriskā medija ziņas. Vai tiešām valsts veselības aprūpes sistēmā ir īstais brīdis «dumpim uz kuģa»?
Dažkārt pietiek ar vienu šķipsniņu sāls, lai viss garšotu labi. Tāpat ar sajūtām pandēmijas laikā. No sliktā, nezināmā māc nogurums. Tāpēc tik forša šķiet puķu sirds zem slimnīcas loga.
Jau vairākas dienas ziņu vietnēs stabili turas informācija, ka Latvija pēc Covid-19 saslimušo skaita uz 100 000 iedzīvotājiem ir pirmajā vietā Eiropas reģionā. Dati mainās, bet nešķiet, ka Gruzijai un Igaunijai izdosies mūs tuvākajā laikā apsteigt. Rekords skumjš, bet paši vien šoreiz esam vainīgi.
Sociālajos tīklos arvien vairāk redzu, ka cilvēki mājsēdes laikā apņemas kaut ko darīt. Ja jau no astoņiem vakarā ir jāsēž mājās – tad laiku var izmantot arī lietderīgi. Vieni apņemas vakarā vingrot un kā atskaiti ieliek sociālajos tīklos foto/video vai aplikācijas ekrānuzņēmumu, kur parāda, kas ir darīts.
Iepriekšējās nedēļas nogalē Saeima otrajā lasījumā atbalstīja likumprojektu par vietējo pašvaldību referendumiem, kas noteiks šādu balsojumu ierosināšanas un norises kārtību. Lai likums stātos spēkā, tas vēl trešajā lasījumā jāizskata par tā virzību atbildīgajā Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā un attiecīgi ir nepieciešams vēl viens Saeimas balsojums.
Lai gan, uzsākot darba gaitas, pensijas vecuma sasniegšana var likties ļoti tāls un šobrīd mazsvarīgs notikums, tomēr, ja sapņo pavadīt bezrūpīgas un laimīgas vecumdienas, par to ir jārūpējas laikus – jau agrā vecumā un atbilstoši ienākumu līmenim konkrētajā dzīves posmā, pensiju uzkrājumiem atvēlot svarīgu pozīciju uzkrājumu veidošanā.
Ne reizi vien, vācot informāciju un rakstot par lauksaimniecības kooperatīviem, nācies dzirdēt, ka lauksaimnieku galvenais arguments, izvēloties pievienoties vienai vai otrai nozares kooperācijai, ir vēlme nodrošināt savai lauksaimnieciskajai ražošanai gan iespējami labāku produkcijas realizāciju, gan arī saņemt par to izdevīgāko iepirkuma cenu.
Diennaktīs, kad noteikta vismaz 9 stundu gara mājsēde un līdz pat 15. novembrim nav iespējams pat bibliotēkā tikt, lai laika īsināšanai jaunāko skandalozā Indriķa Latvieša vai kāda politiķa memuāru grāmatu lasīšanai uz mājām dabūtu, atliek vēl cerēt, ka bez satraucošajām ziņām par Covid-19 televizorā arī kādu priecīgāku vēsti saredzēsim.
Vairs jau neskaitu, kura mājsēde pēc kārtas šī ir. Atceros patīkamās sajūtas maijā, kad Covid-19 periods pamazām beidzās un likās, ka beidzot tas murgs ir galā un prom no Latvijas.
Papildus mājsēdei un citiem liegumiem derētu vēl viens – līdz 15. novembrim aizliegt visiem un ikvienam meklēt vainīgos. Vēl labāk – līdz jaunajam gadam. Tikai kā mēs varētu to dabūt gatavu?
Vidējā meita rāda deju solīšus, ko mēneša laikā paspējusi iemācīties pie skolotājas Līgas, bet lielākā prasa, kad varēs iet pie Laimdotas uz māliem...
Vecumdienas parasti asociējas ar divām izpausmēm – aktīvo darba gaitu beigām jeb pensijas vecuma sasniegšanu un veselības sarežģījumiem. Abas ir cieši saistītas, jo vesels un aktīvs cilvēks var turpināt darba gaitas arī pensijas vecumā, vairojot savus ienākumus un paaugstinot pensiju.
To nevar noliegt – pandēmija ir kaut kas citādāks, nekā mēs esam pieraduši. Ir jāklausās dažādas rekomendācijas, kā neizplatīt vīrusu tālāk, tajā skaitā par to, ka biežāk jāmazgā rokas, veikalos jāizmanto dezinfekcijas līdzekļi, jāievēro distance, jāvelk sejas maskas.
Sākot ar rītdienu, Latvijā stāsies spēkā nu jau trešā mājsēde jeb tā saucamais lokdauns, kas, kā tiek lēsts provizoriski, valsts budžetam izmaksās ap 200 miljoniem eiro un acīmredzami sagādās lielu daudzumu problēmu visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no tā, viņi ir vai nav vakcinējušies pret Covid-19.
To nu būsim panākuši – no rītdienas vismaz nākamās četras nedēļas atkal tupēsim savās četrās sienās, izlaidušies dīvānā ar grāmatu vai televīzijas pulti rokā, jo piepildījusies Šlesera partijas devīze Latvija 1. vietā (pie tam visā pasaulē), diemžēl gan saslimstībā ar jaunāko Covid paveidu, tāpēc papildus ārkārtas stāvoklim valstī tiks izsludināta komandantstunda un jauni, drakoniski ierobežojumi apmeklēt veikalus, ciemoties citam pie cita, bet pavisam aizliegti amatieru sporta un kultūras pasākumi, skaistumkopšanas pakalpojumi, kā arī klātienē nebūs pieejami sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumi.
Ceturtdien bija pasākums, kurā finanšu ministrs Saeimā atgādāja nākamā gada budžeta likumprojektu. Jau vairāk nekā 20 gadus tas notiek diezgan teatralizēti, pat ar nelielu nenopietnību par nopietnāko — valsts vai svarīgāko dokumentu.
Varbūt tā ir māņticība, bet saka, ka, runājot par kādu kaiti, nevajag rādīt uz sevi. Nevajag stāstīt par otra slimu kuņģi, aptaustot savējo!
Uz ko tikai mēs neesam gatavi, lai dziļāk iegrābtos Briseles naudas apcirkņos! Vidzemes metropole un vienmēr dižmanīgā Ventspils tādēļ ir gatavas pat pašas sevi apsaukāt par «mikropilsētām». Patiesi ceru, ka tas rentējās.
Esmu pamanījusi, ka šajā laikā, kad cilvēki naidojas par vīrusu un vakcīnu, daudzi ir aizmirsuši, kas ir saudzīgums. Atradu piemērotus vārdus, ko no krievu valodas tulkojusi bloga «Ginta Filia Solis» veidotāja ar tādu pašu pseidonīmu: «Manā Visumā ir parādījies jauns vārds. SAUDZĪGUMS.