Viedokļi

Nupat lielajā kaimiņvalstī noslēdzies kārtējais labi organizētais vēlēšanu farss, pēc kura kopš 1999. gada savā krēslā de facto esošais cars Vladimirs Bezkaunīgais vēl uz vienu termiņu — līdz 2024. gadam — leģitimizējis savas pilnvaras valdīt vienā no pasaules bagātākajām un ar kodolieročiem bruņotajā valstī. Iespējams, viņš varētu palikt savā postenī pēc tam vēl uz sešiem gadiem, t.i., līdz 2030. gadam. Ja veselība izlūkam, karatē piepratējam, nirējam, medniekam, pilotam un vispār visu (senkrievu spēkavīra) Iļjas Muromieša prasmju zinātājam pieturēsies — kāpēc gan ne?

Vakar pēcpusdienā, kā zināms, Latvijā iestājās astronomiskais pavasaris. Katrs no mums tajā ieiet ar savām domām, cerībām un plāniem. Arī lauksaimnieki. Tiesa, liela daļa no mūsu zemkopjiem lieliski apzinās, ka šis pavasaris un tam sekojošā graudkopības sezona būs samērā grūta, jo bez ekonomiski negatīvām sekām nav palicis aizvadītās pārlieku lietainās sezonas nodarījums — nenovākta labība, neuzarta zeme, laikā neiesēti ziemāji vai, ja arī iesēti, tad ar gaužām nepiemērotu ziemošanas sākumu.

Starp nedēļas nogalē politikāņu, esošo un bijušo Saeimas deputātu gājputnu čalām, veidojot jaunas ligzdas, sabiedriskajā telpā, manuprāt, pārāk mazu ievērību izpelnījušies divi ceturtdienas Saeimas sēdes Latvijas pensionāriem būtiski balsojumi.

Trešdien Valmieras Kultūras centrā ir kārtējā iespēja apmeklēt fonda «Nāc līdzās!» reģionālo pasākumu, kurā savu varēšanu uz skatuves rāda bērni un jaunieši, kas mācās speciālajās skolās un bērnudārzos. Neredzīgi bērni dzied un spēlē mūzikas instrumentus, nedzirdīgi dejo, dejo arī bērni ratiņkrēslos.

Krievijas prezidenta vēlēšanu rezultāti, kas nevienam nav pārsteigums, liek domāt, ka Krievijas līdz šim īstenotā politika nemainīsies un spriedze starp Rietumiem un Krieviju nemazināsies. To nosaka nepieciešamība Krievijas prezidentam mājās radīt sajūtu, ka viņš ir stingrs prezidents un pārliecinoši aizstāv savas valsts intereses starptautiskā līmenī. Lielai daļai Krievijas pilsoņu tas šķiet pieņemami, jo sniedz pašcieņas sajūtu, ceļ pašnovērtējumu. Šajā gadījumā tiek uzskatīts, ja no mums baidās — tātad mūs ciena, un tiek pievērtas acis uz valsts ekonomisko stāvokli, sociālām problēmām un patiešām nepieciešamo problēmu risināšanu.

Vakardien Saeima uzkrītoši «elegantā» veidā noraidīja Nacionālās apvienības vēlmi kalendārā atkal ierakstīt 16. martu kā piemiņas dienu. Tādā veidā parlamenta tagadējais sasaukums izrādīja sabiedrībai, par cik apsviedīgu un «labi ieeļļotu» politisko mehānismu tas uztrenējies savu pilnvaru gados.

Izglītības sistēmas kvalitāti valstī sabiedrība vērtē ar cietu trijnieku, vēsta Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs. Latvijas vidusmēra vidusskolas absolvents matemātikas eksāmenā ieraksta vairāk nepareizu atbilžu nekā pareizu. Lai gan mūsu jauniešu vidējais sniegums matemātikā, zinātnē un lasītprasmē ir tikai nedaudz zem OECD jeb pasaules attīstītāko valstu vidējā rādītāja, mūsu skolēnu vidū vērojams liels izcilnieku deficīts. Tas, ka vien dažu simtu kilometru attālumā — Igaunijā un Somijā — skolēnu mācību sasniegumi ir ievērojami labāki, norāda uz attīstības iespējām arī mums.

8. martā Saeima pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja priekšlikumu noteikt brīvdienu pareizticīgo Ziemassvētkos 7. janvārī. Sperot šo soli, Latvija ar četrām brīvdienām kļūs par pasaules rekordisti Ziemassvētku svinēšanā. Pašlaik bez Latvijas vēl tikai septiņās valstīs Ziemassvētkus svin trīs dienas. Bez tā Latvija piepulcēsies Baltkrievijai, Ukrainai, Moldovai un Libānai, kurās Ziemassvētku brīvdienas paredzētas gan decembrī pēc pāvesta Gregora ieviestā kalendāra, gan janvārī — pēc Senās Romas diktatora Jūlija Cēzara arhaiskā kalendāra, kas jau 16. gadsimtā no Saules laika bija atpalicis par veselām 10 dienām. Šim novecojušajam kalendāram svinības pakārto gandrīz ceturtā daļa valstu, kurās Ziemassvētkos cilvēki drīkst neiet uz darbu. Un, iespējams, drīz pie Jūlija Cēzara noteikumiem būs jāatgriežas arī mums.

Mēdz teikt, ka cerība mirst pēdējā jeb kamēr dzīvo, tikmēr ceri. Pašlaik, kad neatgriezeniski zudusi cerība, ka Latvija līdzīgi Šveicei varētu kļūt par banku lielvalsti, sabiedrībai kā nekad nepieciešama gaisma tuneļa galā un jauni ideāli, kuru dēļ vērts turpināt eksistenci šajā grēku pasaulē. Diemžēl meklēt mierinājumu kristīgajās vērtībās patlaban šķiet nedaudz riskanti, jo tieši pēdējā laikā vairāki luterāņu garīdznieki, kuru viedoklī iedzīvotāji uzmanīgi ieklausījās, nolikuši amata krustus, liekot aizdomāties, ka no autoritārisma un varaskāres nav pasargāti pat vissvētākie vīri.

Pastāv lietas un darbības mums līdzās, kas visiem liekas pašsaprotamas, ikdienišķas un par kurām mēs tā daudz nekad neaizdomājamies — sauksim tās par formalitātēm, kas pinas pa kājām mūsu steidzīgajā ikdienā.

Pastāv maldīgs priekšstats, ka no pirātiska satura patērēšanas zaudē tikai filmu studijas, mūzikas ierakstu kompānijas vai mākslinieki. Patiesībā ik reizi, kad kāds Latvijas iedzīvotājs lieto nelegālu televīzijas saturu, lielāks zaudētājs nekā «Warner Bros.» vai Leonardo Di Kaprio ir katrs pats un mūsu valsts kopumā. Bez vērienīgajām naudas summām, kas aiziet garām valsts budžetam, augstais pirātisma līmenis Latvijā grauj valsts tēlu un uzticamību arī starptautisko partneru acīs.

Tuvojoties 16. martam — neoficiālajai latviešu karavīru atceres dienai, kļuva zināms, ka valdošās koalīcijas partijas principā paudušās atbalstu iecerei noteikt par oficiālu svētku dienu 11. novembri jeb Lāčplēša dienu, kas tāpat ir diena, kad tiek godināti latviešu karavīri. Par to, vai 16. martam piešķirt vismaz atceres dienas statusu, politiķi savukārt vēl tikai solās runāt.

Man ir tā priekšrocība, ka es savā skolā — Valmieras 2. vidusskolā — varu redzēt ļoti plašu spektru. Gan, ņemot vērā vecumus — no diviem gadiem līdz pat deviņpadsmit, gan arī to spektru — motivētus un nemotivētus. Spektru, kas skar (mācību priekšmetu) olimpiādes un to dalībniekus, kā arī vakarskolu, kas skar tos cilvēkus, kuri varbūt tikai trīsdesmit gados beidzot ir sapratuši, kas viņiem dzīvē nepieciešams.

Ar betona izstrādājumiem mēdz būt dažādi. Ja savulaik tepat Valmieras centrā pie Karātavu kalniņa skvēra lielajām trepēm pamazām cita pēc citas izkusa lielās betona plātnes, atstājot smilšu putriņā vien pamatīgu aprūsējuša stiepļu režģa karkasu, tad izskaidrojums bija vienkāršs — nu, krievu laikos jau katrs zaga, kā vien mācēja...

Februārī Rīgas domes Pilsētas attīstības komiteja atbalstīja un izlemšanai domes sēdē virzīja ieceri Brīvības bulvāra posmu no Zigfrīda Annas Meierovica bulvāra un Aspazijas bulvāra krustojuma līdz Raiņa bulvārim nosaukt par Brīvības laukumu.

Reizēm tā vienkārši gribētos sākt no baltas lapas, bet pagātne pinas pa kājām kā nepabarots kaķis. Arī atmostoties no padomju laika, tantes un onkuļi domāja, ka viss sāksies no jauna, ka sasniegts zināms nulles punkts. Pārliecība, ka turpmāk paši rakstīsim valsts vēsturi, bija sīksta un dzīvelīga.

Satversmes aizsardzības biroja direktora atkalievēlēšana gluži vai radīja izbrīnu par Saeimas saliedētību. Taču, iespējams, daudzi deputāti par viņu balsoja ar pigu kabatā vai sakostiem zobiem. Nedomāju, ka tik pārliecinošu mandātu vadīt valsts galveno specdienestu likumdevēji dotu Jānim Maizītim pirms gada vai, jo īpaši, gadu vēlāk.

Vairākums jeb 69% Latvijas darba ņēmēju ir apmierināti ar savu darba un personīgās dzīves līdzsvaru viņu pašreizējā darba vietā, atklāj pētījumu un konsultāciju kompānijas Kantar TNS veiktā aptauja. Salīdzinoši biežāk apmierināti ar darba un personīgās dzīves līdzsvaru ir tie strādājošie, kuri savu darba slodzi vērtē kā atbilstošu.

Latviskais darba tikums. Tautas dziesmās apdziedāts un daudzkārt pieminēts kā viena no nācijas pamatiezīmēm citu tautu starpā. Bet vai vienmēr ar to lepojamies pamatoti — tāds ir jautājums. Divdesmit žurnālista gaitās pavadītos gados ir gadījies sastapt tiešām apbrīnas vērtus darbarūķus, kas, lieki nelamājot valdību, čakli strādā savā saimniecībā bez atvaļinājuma un tikpat kā bez izejamām dienām, jo vienkārši citādi neprot. Bet arvien vairāk ir tādu, pat gados jaunu cilvēku, kas tā vietā, lai meklētu iespēju nopelnīt, nekautrējoties uzrunā garāmgājējus, pieprasot — iedod eiro, man gribas ēst, kamēr kāds par viņiem iežēlojas un prasīto mīļā miera labad arī iedod. Protams, iemesli, kāpēc cilvēkam nav darba un iztikšanas līdzekļu, var būt dažādi — štatu samazināšana, uzņēmuma bankrots vai slimība. Tāpat arī zināms, ka vairums strādājošo dzīvo gana pieticīgi, lai neteiktu vairāk, skaitot katru centu no algas līdz algai. Taču vēl ne reizi man naudu nav lūguši sirmgalvji, kam pēc komunālo pakalpojumu nomaksas un zāļu iegādes pārtikai diez kas pāri vis nepaliek.

Daudzviet Rietumu pasaulē populāra ir melnā piektdiena, kad, tirgotāju piedāvāto atlaižu uzrunāti, pircēji pie veikaliem veido iespaidīgas rindas, lai tikai pirmie tiktu iekšā, taču, jāteic, Latvijā situācija ir krietni labāka — mums ir «gaidāmā sestdiena», kurā ļoti liela nācijas daļa ir gatava pavadīt stundām rindā (kā «dzīvajā», tā internetā), lai tiktu nevis pie jaunākā IPhone, bet gan pie Dziesmu svētku biļetēm.