Daudzās pasaules valstīs Tēva diena ir ierakstīta oficiāli svinamo dienu sarakstā, lai tā ir brīvdiena un laiks, ko tētiem pavadīt kopā ar ģimeni. Latvijā Tēvu dienu atzīmē septembra otrajā svētdienā. Tā pamazām kļūst par tradīciju, kuru varēs šosvētdien baudīt.
Ceļojums ir vienīgā lieta, kuru nopērkot tu kļūsti bagātāks.
Viņai vieglāk būtu nosaukt valstis Eiropā, kurās nav būts, bet daudz redzēts arī plašajā pasaulē. Tāpat citu aiz citas viņa var rindot kalnu grēdas, kas izstaigātas. Sirdī dziļi iekritusi Venēcija un katra kalnu kore, kura ļāvusi paraudzīties lielā tālumā, saprotot, ka tiešām tā ir — kalniem pāri ir citi kalni.
Saruna ar valmierieti ANITU KUZMU, kura gandrīz jau 20 gadus sadarbojas ar ceļojumu firmu «Impro», lai aplūkot pasauli vestu ceļotgribētājus.
SIA «Latvijas ķiploks» saimnieces SINTIJA RUDE un INESE KRŪKLĪTE 28. novembrī uzņēmuma dzimšanas dienas saldajā Ķiploku tortē iedegs divas svecītes. Kopš zīmola «Latvijas ķiploks» radīšanas ar LLKC Cēsu nodaļas, Raunas novada domes atbalstu, pašu investīcijām un mērķtiecīgu abu ģimeņu darbu ir radīta ne tikai ķiploku audzētava, bet arī to pārstrāde, kurā no veselīgā auga iegūst maksimāli iespējamo. LTV1 Latvijas jaunatklāšanas raidījums «Te» Raunu nosauca par Latvijas ķiploku karalisti, bet abas saimnieces — par Latvijas ķiploku karalienēm.
Cēsu Vecajā Tirgus paviljonā katru mēnesi notiek krāmu tirdziņš. Tā moto — kas vienam sīkums, otram zelts!
Reizi pa reizei ir nācies dzirdēt tekstus, kur mājdzīvnieki raksturoti kā ļoti pašpietiekami un patstāvīgi dzīvnieki, kuriem vairāk par «garšīgi ēst» nekas dzīvē nav nepieciešams. Šajā ziņā visvairāk paveicies tieši kaķiem, jo reizēm rodas sajūta, ka kaķis ir nevis mājdzīvnieks, bet gan valdnieks, kuru rosīgi aptekalē cilvēki, to it kā pielūdzot.
Baltākā diena mūžā — latviskās noskaņāsAugusts ir auglīgs un ne tikai dabā, bet arī cilvēkos. Palūkojoties vērīgāk, pamanām, ka daudz biežāk sastopam kāziniekus, izgreznotas automašīnas ar zilām un rozā lentēm, jo notiek kristības.
Arī skolotāja RUDĪTE RITENIECE izdzīvo vasaru. Lai kāda tā ir. Norunātajā vietā pie Kultūras centra košā sola atnāk sievišķīgi starojoša, saulaina, gaumīgi saģērbusies. «Vakarā vienmēr izdomāju, ko otrā rītā ģērbšu mugurā, kā sevi saskaņošu nākamās dienas darbam. Bet nav tā, ka īpaši būtu jānoskaņojas darbam, jo — es tajā esmu! Man ir labi kolēģi, mēs cits citam pasakām kādu mīļu vārdu, arī tas paceļ sievieti. Ko nozīmē būt sievišķīgai? Man liekas, tas ir emociju kopums, ko otrs pamana — smaids, bet ne jau māksloti uzspēlēts, labestība, ko arī sejā nenoslēpsi, tāpat gaita, stāja.»
Atļaušos Vīru lietās plašākai publikai parādīt savu pāris stundu veikumu, ierīkojot pie garāžas griestiem drošu un ērtu noliktavu spiningu kātiem.
Kāpēc uzsveru latvisks? Tāpēc, ka šim vīram, kura izstrādājumi no ozola un arīdzan dažiem citiem kokiem (tur, kur nepieciešams mikss) nostrādāti līdz perfektumam, to lielākā daļa bagātīgi rotāta ar latvju rakstu zīmēm.
Cēsu pilsētas svētkos šoreiz sanāca satikt arī Vendenas (senais Cēsu nosaukums) pils dārznieku. Viņam tāpat kā savulaik pazīstamajam bīskapam Alberts vārdā. Tiesa, īstenībā šis viduslaiku vēstures lietās zinīgais kungs ir VILNIS ULNICĀNS. It kā jau saruna par visiem zināmām lietām, tomēr, manuprāt, ar ļoti interesantu, pat specifisku papildu informāciju par sakņu dārzu un tā apstrādes darba rīkiem senās dienās. Izrādot visu savu saimniecību, kurā uz augšu paceltajās dobēs viss augošais kupli sazaļojis un izskatās dikti veselīgs ēdiena gatavošanai, stāstījumu sarunas biedrs iesāk pats.
Kā zināms, savs auto ir mūsu katra privātā teritorija, kurā var darīt, ko vien pats vēlas. Arī braukāt apkārt, demonstratīvi nostiprinājis uz sava spēkrata priekšējā paneļa tumšsarkanu karodziņu ar zilu krustu un baltā aplī pietiekami labi redzamu kāškrustu viducī... Tādu zilo asiņu fanu viņnedēļ redzēju tepat Valmierā. Ko padarīsi, ja cilvēkam tāda iekšēja pārliecība, taču man pirmā doma, šādu nebūt ne dziļi latviski tautisku relikviju blakus automobilī ieraugot, bija par bēdīgi slaveno norvēģu ārieti Breivīku...
Latvijā populārais daiļdārzs Burtniekos ar apmēram 1000 dažādu augu nosaukumiem, izrādās, nav vēl pabeigts, jo arvien ir radošā mainībā, augošo kolekciju papildinājumā. Tā kā paralēli skaistuma kopšanai un profesionālām konsultācijām tiek arī audzēti puķu un dekoratīvo augu stādi un uzturēta sava Floristikas darbnīca, vienam daiļdārzniekam tas fiziski būtu neiespējami, bet divu diplomētu daiļdārznieku, floristu TANDĒMAM tas gan ir pa spēkam. Braucām lūkot, kā vasaras pilnbriedā sokas mātei un meitai — ZENTAI SKRASTIŅAI un VITAI OZERINSKAI.
Rīt došos sēņot. Tas it kā nav nekas īpašs cilvēkam, kurš jau neskaitāmas reizes mežos gājis. Ir tomēr dažas lietas, par kurām jau šovakar ir vērts atcerēties.
Pagājušajā nedēļā 75 gadu jubileju atzīmēja leģendārais amerikāņu pilnpiedziņas automobilis Willys MB. Šim notikumam par godu uz spēkrata Jeep Wrangler bāzes izgatavots konceptauto.
Valmieriete JOLANTA MEZĪTE gleznošanu apguvusi pašmācības ceļā. Pusaudžu gados paticis portretēt, bet tagad ota triepj redzētas un izsapņotas ainavas.
Valmieras suņinieku aprindās noteikti, pieļauju, arī Latvijā un pat daudzviet pasaulē ir pazīstams Valmieras Kennelkluba aizsācējas MARUTAS PAPELBO vārds. Lai gan vairākus gadus viņa vairs nav kluba vadošajos amatos, arī šogad kopā ar citiem biedriem un četrkājainajiem audzēkņiem Maruta ar lepnumu soļošot pilsētas svētku gājienā. Pelnīti!
Ar valmierieti JUSTĪNI BULIŅU tikāmies Valmieras integrētajā bibliotēkā, kur vispirms apskatījām viņas, manuprāt, neparasto pinhole fotoizstādi «[im]pulss». Tad bija saruna par gados jaunās Justīnes daudzpusību. Lūk, daļa no viņas emocionālā stāstījuma!
Manikīra un pedikīra meistare GITA ŠICE noteikti piekritīs, ka dzīve mēdz piespēlēt tik negaidītus pagriezienus, par kādiem pat nespēj iedomāties.
Kā tur bija tajā dziesmiņā par seska mazo alus darītavu? Tur krupīt's nesa ūdentiņu... Izrādās, krupis jeb rupucis, kā šo abinieku mēdzam tautas valodā dēvēt, kādam vīram Latvijā kalpojis par savdabīgu viņa idejas zīmolu. Ir vasara, tāpēc īstais laiks parunāt par nestandarta peldlīdzekļiem. Savulaik aprakstīju, kā top smailīte no elastīgām lazdu vai kāda cita līdzīga koka maikstēm un polietilēna plēves, šoreiz būs kaut kas pamatīgāks un ilgmūžīgāks.
Rūjienā, Valdemāra ielā 12, ir neparasts 2 hektārus liels daiļdārzs, kur vairākas gadiem krātas un papildinātas košumaugu kolekcijas meistarīgi sastādītas visai šaurā zemes strēmelē ap prāvu dīķi. Tā vietā vēl pirms gadiem 15 bijis aizaudzis dūksnājs, pa kuru pavasaros palu ūdeņi no Rūjas uzkāpuši līdz pat ielai. Ziedošo paradīzi sev, savai ģimenei (diviem dēliem, četriem mazbērniem un diviem mazmazbērniem) par prieku tur iekopuši bijušie ārsti, tagad pensionāri VERA un AIVARS PRIEDNIEKI.