Dzīvesstils

Valmieriete JOLANTA MEZĪTE gleznošanu apguvusi pašmācības ceļā. Pusaudžu gados paticis portretēt, bet tagad ota triepj redzētas un izsapņotas ainavas.

Valmieras suņinieku aprindās noteikti, pieļauju, arī Latvijā un pat daudzviet pasaulē ir pazīstams Valmieras Kennelkluba aizsācējas MARUTAS PAPELBO vārds. Lai gan vairākus gadus viņa vairs nav kluba vadošajos amatos, arī šogad kopā ar citiem biedriem un četrkājainajiem audzēkņiem Maruta ar lepnumu soļošot pilsētas svētku gājienā. Pelnīti!

Ar valmierieti JUSTĪNI BULIŅU tikāmies Valmieras integrētajā bibliotēkā, kur vispirms apskatījām viņas, manuprāt, neparasto pinhole fotoizstādi «[im]pulss». Tad bija saruna par gados jaunās Justīnes daudzpusību. Lūk, daļa no viņas emocionālā stāstījuma!

Manikīra un pedikīra meistare GITA ŠICE noteikti piekritīs, ka dzīve mēdz piespēlēt tik negaidītus pagriezienus, par kādiem pat nespēj iedomāties.

Kā tur bija tajā dziesmiņā par seska mazo alus darītavu? Tur krupīt's nesa ūdentiņu... Izrādās, krupis jeb rupucis, kā šo abinieku mēdzam tautas valodā dēvēt, kādam vīram Latvijā kalpojis par savdabīgu viņa idejas zīmolu. Ir vasara, tāpēc īstais laiks parunāt par nestandarta peldlīdzekļiem. Savulaik aprakstīju, kā top smailīte no elastīgām lazdu vai kāda cita līdzīga koka maikstēm un polietilēna plēves, šoreiz būs kaut kas pamatīgāks un ilgmūžīgāks.

Rūjienā, Valdemāra ielā 12, ir neparasts 2 hektārus liels daiļdārzs, kur vairākas gadiem krātas un papildinātas košumaugu kolekcijas meistarīgi sastādītas visai šaurā zemes strēmelē ap prāvu dīķi. Tā vietā vēl pirms gadiem 15 bijis aizaudzis dūksnājs, pa kuru pavasaros palu ūdeņi no Rūjas uzkāpuši līdz pat ielai. Ziedošo paradīzi sev, savai ģimenei (diviem dēliem, četriem mazbērniem un diviem mazmazbērniem) par prieku tur iekopuši bijušie ārsti, tagad pensionāri VERA un AIVARS PRIEDNIEKI.

Tā var teikt par talantīgā latviešu autobūves inženiera Andra Dambja un viņa komandas darba kārtējo starptautisko vērtējumu — pagājušajā nedēļas nogalē Koloradospringsā, ASV, notikušajās leģendārajās automobiļu izturības sacīkstēs Pikes Peak International Hill Climb viņa darbnīcā radītais Latvijas komandas Drive eO elektromobilis PP100, kuru pilotēja jaunzēlandietis Rīss Millens, 20 kilometrus garo trasi ar 156 līkumiem pirmo reizi veica ātrāk par 9 minūtēm! Tiesa, rezultāts 8 minūtes un 57,118 sekundes ir labākais vien starp elektriskās piedziņas automašīnām, absolūtajā vērtējumā gandrīz 6 sekundes šoreiz ātrāks bija ar turbo dzinēju aprīkotais Unlimited klases prototips Norma M20 RD Limited ar francūzi Romēnu Dimā pie ruļļiem. Trešais finišēja Tetsuja Jamano, arī viņš Paikspīkā brauca ar tīru elektromobili Honda NSX. Interesanti, ka Millenam vidējais ātrums trasē — 129,438 kilometri stundā — bija nedaudz mazāks par Dimā iespētajiem 130,82 kilometriem stundā, taču pēdējo trases nogriezni jaunzēlandietis veica par 3,5 sekundēm ātrāk nekā konkurents.

Atzīmējot Krievijā pazīstamās autobūves kompānijas AvtoVAZ 50 gadu jubileju, ražotāji sagatavojuši īpašas, ekskluzīvas versijas gan sedanam Lada Vesta, gan hečbekam XRay. Katrs no šiem automobiļiem tiks izlaists vien ierobežotā skaitā — pa 500 ladām katrs modelis. Atļaušos prognozēt, ka līdz pārējai VIP publikai, kura vēlēsies šos auto iegādāties, varētu nonākt vien 999 ekskluzīvie Lada spēkrati — neatkarīgi no tā, kādas tautības vīrs pašlaik vada AvtoVAZ, vienu auto taču pienāktos uzdāvināt krievu nācijas Tēvam un Skolotājam jauno laiku globālajā politikā Vladimiram Vladimirovičam. Nu, tam, kurš sēž Kremlī.

Maijā lauku tūrisma asociācija «Lauku ceļotājs» vasaras tūrisma sezonu atklāšanas ar akcijā «Atvērtās dienas Latvijas laukos» ciemojāmies pie biškopjiem Valda Paegļa un Gundegas Strazdiņas Smiltenes pusē, un publikācijā stāstīju par viņu iesaistīšanos tūrisma apritē. Šoreiz — abu secinājumi, kas gūti praktiskā darbībā ar bitēm.

Visur kopā — gan laivā, gan pirtī

«Arī citi suņi mums bijuši, gan lielāki, gan mazāki, bet nu jau daudzus gadus ir tikai takši. Tas sākās, kad bērni vēl bija mazi. Tepat Valmieras tirgū par simbolisku naudu nopirkām un meitai uzdāvinājām mūsu pirmo taksīti.

Pirmā iepazīšanās ar jumta skaidu plēšanu man sanāca tālajā 1980. gada vasarā, šķiet, augusta beigās, kad mūs, Rīgas Politehniskā institūta gandrīz jau absolventus, kara katedra bija nosūtījusi uz vairāku mēnešu sboriem Klogā, Igaunijā, artilērijas baterijas komandieru papīru iegūšanai. Toreiz virtuālie jaunākā leitnanta uzpleči katram absolventam karakungiem šķita ne mazāk svarīgi par inženiera diplomu. Īpaša izklaide sboru nobeigumā šī vārda labākajā nozīmē bija mūsu — ceļu būvētāju — vada nosūtīšana pāris nedēļas ilgā komandējumā uz lauka nometni mežā mazas dzelzceļa stacijas Aigvidu tuvumā, kur pa dienu strādājām vietējā kokzāģētavā dažādus darbus, arī gatavojot dēļus lielo armijas telšu rāmjiem.

VENERANDA BELAJA — Latvijas Amatniecības kameras amata meistare, pavāre, konditore, Valmieras tehnikuma jauno pavāru un konditoru skolotāja, kas no sirds mīl savu arodu, kam atdevusi jau 40 darba gadus. Dzīvo un strādā ar pārliecību, ka pavārmāksla arī ir zinātne.

Ja jau pirmais gabals šajā lappusē savā ziņā saistīts ar gastronomiskām lietām, tad tikai loģisks ir arī turpinājums. Esmu no tiem, kas ar ēdienu gatavošanu lielākoties saistīts kā vajadzīgo sastāvdaļu sagādātājs no bodes, tāpēc receptes, protams, izlasītas kādā marta e-pastā no Rīgas Miesnieka panākumu cildinātājiem. Dienas kārtībā šoreiz, manuprāt, tāds universāls kareivis pārtikas frontē — Cīsiņš. Ja labi pameklē, gan jau kādā bodē var atrast arī tādu šo gareno un fiksi ēšanai sagatavojamo desiņu, kas patiešām tapusi no īstas gaļas... Tad nu pāris receptes ar duča cīsiņu piedalīšanos.

Ienākot viesnīcas «Wolmar» restorāna «Agnese» bārā, no viena telpas stūra atskan dzīvespriecīgs «Čau!». Ja mēs nebūtu nākuši intervēt papagaili, noteikti ar acīm meklētu cilvēku, pēc balss spriežot, drīzāk vīrieti, pieļaujot, ka šādi tiek sagaidīts katrs atnācējs. Tā kā bijām sagatavojušies, raudzījāmies, kur tad atrodas runājošais papagailis, un skatu piesaista milzīgs būris ar skaistu kokā ierakstītu uzrakstu tā augšpusē: «Čārlijs», kas skaistajam putnam noteikti piešķir svarīgumu.

Uz Nedēļas nogales jautājumiem atbild ZANE ĀBELĪTE-MEDNE, Vidzemes Augstskolas projektu vadītāja un starptautisko studiju speciāliste.

Piecas draudzenes rūjienietes jeb neformālā apvienība SAIVA trešdienas rītā atkal bija saskrējušas kopā, šoreiz pie Aivas.  Ne vienmēr tā sanākot, šoreiz pat domas neesot bijis, ka vienojošam telefona saucienam varētu neatsaukties. Jo iemesls gana nopietns un iedvesmojošs — šīsvasaras Pilsētas svētku devīze taču ir «Rūjiena uzzied!» Un SAIVA — Saiva, Aiga, Ingrīda, Vaira un Aiva — jau nu nebūs tās, kas stāvēs malā un neizpaudīsies. Pie Aivas veikala taču ir atbilstošs laukums, Guna Ķibere atnesa sēklas, meitenes darbam noskaņojušās, un nodoms viens divi ir veikts.

Šoreiz Vīru lietās smiltenietis GUNTIS PRIEDĪTE. Ikdienā 37 gadus nostrādājis Vidzemē tradīcijām bagātākajā ceļu būves uzņēmumā, savulaik Smiltenes 8. CBR, vēlāk jau privātfirmā 8CBR, kur finišējis 2009. gadā kā celtniecības būviecirkņa vadītājs. Astoņus gadus pagājušā gadsimta astoņdesmitajos abi bijām darba kolēģi, taču par vārdabrāļa pavisam nopietnajiem vaļaspriekiem uzzināju tikai nesen, kad maija lappusei meklēju rokā kādu plostu būvētāju. Plostnieks telefonā neatsaucās, taču vīrs, kurš koka darbos prasmīgs meistars, gan. Guntis arī savā ziņā saistīts ar tradicionālajiem Plostnieku svētkiem Strenčos, jo gan gatavojis, gan restaurējis savas koka figūras kaimiņpilsētā Gaujas krastā. Savos 65 gados koka skulptūru un arī citu daudz precīzāku koka darbiņu veidošanā viņš ir pilnīgs pašmācībnieks, jo Mālpils celtniecības tehnikumā jau šīs lietas nemācīja.

Vasaras sezona autobraucējiem raksturīga ne tikai ar došanos tuvākos un tālākos izbraucienos pa Latviju un ārzemēm, bet arī ar tīri saimnieciskām lietām — kaut ko pārvest, kaut ko aizvest un atvest. Protams, var tādam nolūkam — ja kravas vieglums/smagums un gabarīti to atļauj — izmantot auto bagāžniekus, var arī mēģināt kaut ko iestūķēt auto salonā. Te nu var gadīties visādi. Pirms gadiem desmit pats uz tikko nopirktas vektras jumta uz laukiem vedu dažas loksnes riģipša un arī pusduci tā stiprināšanai paredzētos skārda švellerus. It kā jau visu kravu labi piesēju uz jumta šķērsstieņiem, taču pusceļā, kad sanāca tā asāk nobremzēt, visi — ir tāda fizikāla parādība kā inerce — švelleri aizbrauca uz priekšu un ar saviem asajiem galiem piezemējās tieši uz mana auto motora pārsega! Uz kādu laiciņu mans veiksmīgā second hand auto pircēja prieks bija pagalam, paldies Mārim Šomasam, kurš savā auto kopšanas salonā Valmierā pamanījās manam opelim skrāpējumu vietas tā izpulēt, ka vektrai violetais spožums kapotam atkal spīdēja kā jauns!

Izstādē Auto 2016 tiku pie interesantas lasāmvielas — pabieza žurnāla IC Informācija, ko izdod Inter Cars Latvija. Šoreiz daži padomi no izlasītā tādā būtiskā jautājumā kā riepu uzglabāšana. Nomainot savam auto ziemenes pret vasaras gumijām vai arī otrādi, aktuāla lieta — kur tukšajā sezonā glabāt riepas? Viena daļa to uztic servisam, kurā notiek riepu maiņa, taču, manuprāt, lielākā daļa tomēr riepas glabā kaut kur savā teritorijā. Tāpēc — dažas būtiskas lietas riepu glabāšanai.

Oļesjas un Maksima mamma TATJANA ĻUDVIKOVA strādā Valmieras cietumā. Viņa ir Sociālās rehabilitācijas daļas priekšniece. Mamma, kura bezgalīgi mīl pašas bērnus, bet nekautrējas atzīt, ka darbs ir viņas otrās mājas.