Šajā nedēļas nogalē Latvijā notiek tradicionālā akcija «Satiec savu Meistaru!». Mazsalacas Amatu māja rīt un parīt ir vaļā, ierādot interesentiem dažādas prasmes. Tautas daiļamata meistare GUNTA JĒKABSONE ierādīs, kā aust grāmatzīmi.
Ātrs, stilīgs, ar mazajiem izmēriem neticami plašu salonu — tā parasti raksturo kulta auto MINI. Cik nu gadījies ar šo auto braukt pašam, tad sajūtas apmēram tādas, kā traucoties ar gokartu (jo stūrētāja pozīcija zema) pa trasi, tikai šim grandiozajam rūceklim vēl arī automašīnas virsbūve. Motors ar savu troksni piedod papildu adrenalīnu, tiesa, pamatīgi atvēsina šī spēkrata cena...
Teikt, ka Latvijā papilnam vīru un jaunekļu ar zelta rokām un tādu pašu galvu, par mūsu tautiešu spēju izgudrot un prasmi izgatavot nozīmē nepateikt gandrīz neko. Letiņi var visu!
Valmieriete Alīna Asarīte ir jaundzimušo, zīdainīšu un vēl punča bērnu fotogrāfe, ja vecākiem ir tāda vēlme bildēs iemūžināt arī gaidīšanas laiku. Šādu foto tapšana ir īpaša, neatkārtojama, jo Alīnai jānoķer vēl neapzinātais bēbja smaids un jāatklāj bildē tas siltums, kuru izstaro vecāku acu skats un mīlestība.
Daudzi valmierieši G. Apiņa ielas kvartālā ikdienā ar sirsnību noskatās uz JEĻENU un viņas interesantajiem pastaigu kompanjoniem — diviem Jorkšīras terjeriem vienmēr skaistos mētelīšos. Dažs pat piefiksējis, ka apģērbi gandrīz neatkārtojas — katru dienu citi. Cik tad īsti to mētelīšu ir, jautāju sunīšu Dinas un Timotija saimniecei.
Pavasaris, kas oficiāli arī Latvijā pieteiksies jau nākamnedēļ, allaž pamodina motorus dziesmai. Ne tikai tos, kuri dzen uz priekšu četrratu spēkratus, bet arī tos, kuri liek zuzēt zem ātru un jaudīgu motociklu un jestru skūteru riepām asfaltam, kā arī tos — mazos ar dažiem zirgspēkiem un lielos ar teju kārtīga auto jaudu — ar dzenskrūvēm aprīkotos, kuri kuļ putās ūdens vērpetes aiz motorlaivām un kuteriem.
Iepazīsimies — MARIJA ROZE! Valmieras Mākslas vidusskolas apģērbu dizaina 3. kursa audzēkne. Pērn izsludinātā «Baznīcu nakts» konkursa par Sv. Sīmaņa baznīcas jaunā logo izstrādi uzvarētāja un baznīcas jaunā logo autore.
Zinu, ka nupat uz lielu medību trofeju izstādi Valmieras pagasta kultūras namā pošas Valmieras Mednieku un makšķernieku biedrības medību aktīvisti. Būs gan pašiem ko aplūkot un par savām un konkurentu medību trofejām papriecāties, gan arī iespēja ģimenēm ar bērniem atbraukt, lai vecāki varētu saviem mazuļiem parādīt, kādi daudzi un dažādi zvēri un putni mūsu mežos dzīvo! Būs arī izstādes salīdzinošā daļa. Bet tagad pakavēsimies pie instrumentiem, bez kuriem nevar iztikt neviena medījuma pirmapstrāde — parunāsim par medību nažiem. Jo bez naža līdz cepetim vai turpat uz vietas medību namiņā uzceptām aknām taču netikt!
Šis nebūs stāsts par dzimumu līdztiesību vai vēlmi pierādīt, ka sieviete var tieši to pašu, ko vīrietis. Nu, varbūt gandrīz to pašu, vai tieši pretēji — vēl vairāk! Runājam par veiksmīgiem cilvēkiem, kuri dzīvē dara to, kas pašiem vislabāk tīk.
Politikāņu dzīves aizkulises, mazohisms seksā, dzimumu identitātes graušana — tas viss bijis iemesls skaļām runām par to, ka arī grāmatu saturs var būt skandalozs.
«Agroservisa» saimnieka VIĻŅA AVOTA dzīvē Avatars nav pirmais suns. Tā kā Vilnis nu jau daudzus gadus ir kaislīgs mednieks, viņam iepriekš bijuši trīs medību suņi, pēc tam arī kaukāzietis. «Ar iepriekšējiem suņiem neveicās. Medniekiem ir slikts niķis staigāt apkārt. Un, tā kā tuvu mājai ir lielais ceļš, divi mūsu suņi tika nobraukti. Trešais medību laikā aizgāja pāri robežai uz Igauniju un atpakaļ neatnāca. Kaukāzietis bija kārtīgs sargs, bet nevaldāms, tāpēc gribējās tādu, kas vairāk paklausa,» stāsta Vilnis.
Džerijas ļaunais liktenis
«Karaliskā pūdeļa sunīte Džerija spīdzināta daudzus gadus. Vispirms viņa ilgstoši tika turēta pie ķēdes. Acīmredzot arī tas sunītes saimniekiem ar laiku izrādījās par apgrūtinājumu, un sunītei ļāva klaiņot. Vispirms viņa pamanīta kāda kempinga teritorijā, kur viņa staigāja, lūgdamās ēdienu. Pagājušā gada nogalē tikai laimīgas nejaušības dēļ Džeriju nesabrauca, kad tā pēkšņi tumsā uzradās uz vientuļa meža ceļa. Iejūtīgais cilvēks Džeriju nekavējoties nogādāja Tukuma dzīvnieku patversmē.
Šoreiz atkal izskriesim cauri pavasarīgā galopā portālam iauto.lv — tur allaž kas tāds, kam tie Rūcamlapas lasītāji, kuri joprojām dažādu iemeslu dēļ ar globālo tīmekli uz jūs, uzreiz klāt netiek. Bet zināt taču gribas visiem!
Sen nebijām šķirstījuši veco labo pirmskara izdevumu Motors — mēnešrakstu automobiļu, motociklu, motorlaivu un lidmašīnu technikai, transportam un sportam. Taču parunāsim par tēmu, kas varbūt aktuāla arī šodien kādam auto īpašniekam. Tiesa, par auto grīdas... dēļiem gan tad nebūs runa!
Dzirdējis par viņu, atraktīvu Rencēnu puses kalēju, biju jau iepriekš, taču pirmoreiz viņu sastapu 2013. gada maijā pie Valmieras Kultūras centra — JURĢIS SĪMANSONS bija atvedis uz ikgadējo Vidzemes uzņēmēju dienu izstādi kopā ar tēvu Māri metālā kalto ābeli. Kopš tā laika ar Jurģi regulāri saskrienamies kādā amatnieku tirdziņā Valmierā vai Cēsīs, pērnajā pavasarī biju aizbraucis pie Sīmansoniem uz gleznaino Jurģa dzimtas māju Rencēnu pagasta Svennēm, kur viņš bija mājastēvs pasākumā Satiec savu meistaru. Nupat janvārī biju tur novērtēt, kāda iznākusi Jurģa otrā ābele — Ventspilij domātā. Tad arī Sīmansonu ģimenes lokā par vīru lietām parunājām sīkāk.
Gads tajā pasaulē, kurā joprojām dīzeļu un benzīna dzinēju krietni vairāk nekā zaļu automobiļu ar elektrisku, kombinētu un velnsviņzinkādu piedziņu, iesācies visai raibi gan Latvijā, gan arī visā pasaulē. Paraudzīsim dažus spilgtākos notikumus tepat mūsu mazajā valstiņā.
«Kad sākām veidot Rubenes ciematu un veidojās sadarbība ar Rubenes draudzi un mācītāju Arti Eglīti, kurš arī iestājās par to, ka nepieciešams apzināt Rubenes kultūrvēsturiskajā centrā esošās kultūras un vēstures vērtības, uzzinājām, ka tieši Rubenē 1795. gadā izdota pirmā pavārgrāmata latviešu valodā. Sākotnēji gan nebijām īsti pārliecināti, vai tā tiešām ir pirmā, lai gan pats nosaukums ir «Tā pirmā pavāru grāmata» latviešu valodā. Cenšoties tam rast apstiprinājumu, sazinājāmies ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku, kurš apstiprināja faktu, ka pavārgrāmata tiešām Rubenē driķēta. Tagad tas vairs nav apstrīdams,» par unikālā izdevuma saistību ar Kocēnu novadu stāsta pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniece EVIJA NAGLE.
Padomju laikos kalpotājus varējām redzēt tikai filmās. Gandrīz vai bija jākaunas, ja sieviete pati nespēja savu māju sakopt. Tagad attieksme pret kāda cita cilvēka algošanu ir mainījusies. Tāpat kā dzīves straujais ritms. Un darbā aizņemtie savu neilgo brīvo laiku vairs nevēlas veltīt grīdas un logu beršanai. Pie tam var sanākt kā kādā TV reklāmā, kurā mātei nav laika ar mazo meitiņu paspēlēties. Bet laiks nemanot paskrien, meita izaugusi liela, viņai jau savas svarīgas darīšanas, tagad viņai nav laika ar māti aprunāties, un viņa tai saka — ej, mazgā savus traukus! Un, ja daudz strādāts, var arī atļauties mājas darbus uzticēt kādam, kam citas iespējas nopelnīt nav.
Ir cilvēki, kuri par atvaļinājuma laiku sauc tikai un vienīgi vasaru, taču ir tādi, kuri brīvās dienas un nedēļas taupa, lai tieši tagad — janvārī, februārī, vēl martā — paspētu brīvību baudīt kalna galā.
Matīšu pagasta pārvaldes ēkā apskatāma neparasta izstāde, kurā draudzējas lielāki un mazāki kaķi ne tikai no Latvijas, bet arī no Polijas, Maskavas, Vācijas...