Dzīvesstils

Patiesībā mēs par vjetnamiešiem zinām gana daudz. No vienas puses — maza un kareivīga tautiņa, kura savulaik lika ar negodu no savas zemes aizvākties ASV vispusīgi un pat specifiski džungļu kaujām pielāgotajam militārajam kontingentam. Tiesa, tas gluži nenotika bez neafišētas PSRS militāro konsultantu palīdzības, taču tas nemaina lietas būtību. No otras puses — vjetnamieši ir ļoti strādīgi un izpildīgi, par to liecina daudzu pasaulē populāru zīmolu preču reālā izgatavošanas vieta Made in Vietnam. Un vēl Vjetnamā ir tādi likumi, kuri noliek uz ausīm pat visnevainīgāko šīs valsts šķērsošanas ideju!

Pavasaris un vasara ir karstākais kāzu laiks, jo labāk taču tās dažādās ēverģēlības, ko izdomājuši vedēji vai arī algoti kāzu vadītāji, darīt svaigā gaisā. Un tas, ka reizēm patraucē silts lietutiņš un ka līgavainim jāmeklē pēc lietussarga, tikai piedod visai ambrāžai papildu pikantumu.

Ar mākslinieci INESI ANDERSONI, Valmieras Mākslas vidusskolas pasniedzēju, tiekamies laiciņu pirms Pūpolsvētdienas. Viņa precizē: Latvijā tā saka, bet kristietībā pareizāk — Palmu svētdiena. Tā ir diena, kad Jēzus Kristus ieradās Jeruzālemē un ļaudis viņu sagaidīja kā Ķēniņu, godināja viņu ar palmu zariem. Latvijā šai laikā vēl ir pelēks, tādēļ jau no seniem laikiem cilvēki saistījuši to ar pūpoliem.

Pie durvīm klauvē Pūpolsvētdiena, bet pēc nedēļas būs Lieldienas. Kāpēc to sauc tieši tā — par Pūpolsvētdienu?

Cilvēki, kam vecāki no mazotnes iemācījuši rūpēties par kādu dzīvnieciņu, nespēs sunīti vai kaķīti izmest no mājām.

Joku dienai mēs tā kā būtu pāri, taču visumā aprīlis un pavasaris vispār ir tāds laiciņš, kad starp satiksmes dalībniekiem var atrast vienu otru spēkratu ar kādu dīvainību. Šoreiz Rūcamlapā padalīšos ar dažiem vērojumiem — gan pilnīgi svaigiem, gan teju gadu veciem.

Faktiski par pirmo 20. gadsimtā Latvijā izgatavoto motociklu jāuzskata Rīgas divriteņu fabrikā A.Leutner&Co 1903. gadā sērijveidā ražot sāktais motocikls ar nosaukumu Rossija. Jo tas reizē bija arī visā Krievijas impērijā tapušais motorizētais divratu spēkrats. Ap to pašu laiku Rīgā tapa arī trīs riteņu motocikls jeb tricikls. Ar rossijām brauca ne tikai Krievijā, bet šos motociklus tirgoja arī vāciešiem, beļģiem un somiem. Fabrika A.Leutner&Co 1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, no Rīgas tika pārcelta uz Harkovu un Latvijā beidza pastāvēt.

Šajā nedēļas nogalē Latvijā notiek tradicionālā akcija «Satiec savu Meistaru!». Mazsalacas Amatu māja rīt un parīt ir vaļā, ierādot interesentiem dažādas prasmes. Tautas daiļamata meistare GUNTA JĒKABSONE ierādīs, kā aust grāmatzīmi.

Ātrs, stilīgs, ar mazajiem izmēriem neticami plašu salonu — tā parasti raksturo kulta auto MINI. Cik nu gadījies ar šo auto braukt pašam, tad sajūtas apmēram tādas, kā traucoties ar gokartu (jo stūrētāja pozīcija zema) pa trasi, tikai šim grandiozajam rūceklim vēl arī automašīnas virsbūve. Motors ar savu troksni piedod papildu adrenalīnu, tiesa, pamatīgi atvēsina šī spēkrata cena...

Teikt, ka Latvijā papilnam vīru un jaunekļu ar zelta rokām un tādu pašu galvu, par mūsu tautiešu spēju izgudrot un prasmi izgatavot nozīmē nepateikt gandrīz neko. Letiņi var visu!

Valmieriete Alīna Asarīte ir jaundzimušo, zīdainīšu un vēl punča bērnu fotogrāfe, ja vecākiem ir tāda vēlme bildēs iemūžināt arī gaidīšanas laiku. Šādu foto tapšana ir īpaša, neatkārtojama, jo Alīnai jānoķer vēl neapzinātais bēbja smaids un jāatklāj bildē tas siltums, kuru izstaro vecāku acu skats un mīlestība.

Daudzi valmierieši G. Apiņa ielas kvartālā ikdienā ar sirsnību noskatās uz JEĻENU un viņas interesantajiem pastaigu kompanjoniem — diviem Jorkšīras terjeriem vienmēr skaistos mētelīšos. Dažs pat piefiksējis, ka apģērbi gandrīz neatkārtojas — katru dienu citi. Cik tad īsti to mētelīšu ir, jautāju sunīšu Dinas un Timotija saimniecei.

Pavasaris, kas oficiāli arī Latvijā pieteiksies jau nākamnedēļ, allaž pamodina motorus dziesmai. Ne tikai tos, kuri dzen uz priekšu četrratu spēkratus, bet arī tos, kuri liek zuzēt zem ātru un jaudīgu motociklu un jestru skūteru riepām asfaltam, kā arī tos — mazos ar dažiem zirgspēkiem un lielos ar teju kārtīga auto jaudu — ar dzenskrūvēm aprīkotos, kuri kuļ putās ūdens vērpetes aiz motorlaivām un kuteriem.

Iepazīsimies — MARIJA ROZE! Valmieras Mākslas vidusskolas apģērbu dizaina 3. kursa audzēkne. Pērn izsludinātā «Baznīcu nakts» konkursa par Sv. Sīmaņa baznīcas jaunā logo izstrādi uzvarētāja un baznīcas jaunā logo autore.

Zinu, ka nupat uz lielu medību trofeju izstādi Valmieras pagasta kultūras namā pošas Valmieras Mednieku un makšķernieku biedrības medību aktīvisti. Būs gan pašiem ko aplūkot un par savām un konkurentu medību trofejām papriecāties, gan arī iespēja ģimenēm ar bērniem atbraukt, lai vecāki varētu saviem mazuļiem parādīt, kādi daudzi un dažādi zvēri un putni mūsu mežos dzīvo! Būs arī izstādes salīdzinošā daļa. Bet tagad pakavēsimies pie instrumentiem, bez kuriem nevar iztikt neviena medījuma pirmapstrāde — parunāsim par medību nažiem. Jo bez naža līdz cepetim vai turpat uz vietas medību namiņā uzceptām aknām taču netikt!

Šis nebūs stāsts par dzimumu līdztiesību vai vēlmi pierādīt, ka sieviete var tieši to pašu, ko vīrietis. Nu, varbūt gandrīz to pašu, vai tieši pretēji — vēl vairāk! Runājam par veiksmīgiem cilvēkiem, kuri dzīvē dara to, kas pašiem vislabāk tīk.

Politikāņu dzīves aizkulises, mazohisms seksā, dzimumu identitātes graušana — tas viss bijis iemesls skaļām runām par to, ka arī grāmatu saturs var būt skandalozs.

«Agroservisa» saimnieka VIĻŅA AVOTA dzīvē Avatars nav pirmais suns. Tā kā Vilnis nu jau daudzus gadus ir kaislīgs mednieks, viņam iepriekš bijuši trīs medību suņi, pēc tam arī kaukāzietis. «Ar iepriekšējiem suņiem neveicās. Medniekiem ir slikts niķis staigāt apkārt. Un, tā kā tuvu mājai ir lielais ceļš, divi mūsu suņi tika nobraukti. Trešais medību laikā aizgāja pāri robežai uz Igauniju un atpakaļ neatnāca. Kaukāzietis bija kārtīgs sargs, bet nevaldāms, tāpēc gribējās tādu, kas vairāk paklausa,» stāsta Vilnis.

Džerijas ļaunais liktenis

«Karaliskā pūdeļa sunīte Džerija spīdzināta daudzus gadus. Vispirms viņa ilgstoši tika turēta pie ķēdes. Acīmredzot arī tas sunītes saimniekiem ar laiku izrādījās par apgrūtinājumu, un sunītei ļāva klaiņot. Vispirms viņa pamanīta kāda kempinga teritorijā, kur viņa staigāja, lūgdamās ēdienu. Pagājušā gada nogalē tikai laimīgas nejaušības dēļ Džeriju nesabrauca, kad tā pēkšņi tumsā uzradās uz vientuļa meža ceļa. Iejūtīgais cilvēks Džeriju nekavējoties nogādāja Tukuma dzīvnieku patversmē.

Šoreiz atkal izskriesim cauri pavasarīgā galopā portālam iauto.lv — tur allaž kas tāds, kam tie Rūcamlapas lasītāji, kuri joprojām dažādu iemeslu dēļ ar globālo tīmekli uz jūs, uzreiz klāt netiek. Bet zināt taču gribas visiem!