Tā kā satiksme Latvijā ar katru gadu kļūst gan intensīvāka, gan arī agresīvāka no tās dalībnieku puses, būtiski ir justies droši savā automašīnā. Ja nu patiešām — tfu, tfu, tfu — kas nelāgs atgadās, lai tad nu mums apkārt esošā motorizētā čaula būtu pēc iespējas izturīgāka pret skarbu iedarbību no ārpuses...
Ja reiz Kalvis Eliāss šodien runā par ābeļu apkopšanu, tad īsti vietā būs Vīru lietas turpināt ar tēmu par augļu un ogu vīniem. Stiprajiem, nevis kaut kādām suliņām! Par to klāsta vīnrūpnieks R. Vietnieks savā 1928. gadā Madonā izdotā 60 santīmus (kāds sentiments uzjundīja par mūsu, latviešu, īsto naudu!) vērtā brošūrā Stipro vīnu pagatavošana no augļiem un ogām, lauksaimnieku vajadzībām mazumā. Šo mācību līdzekli pavisam nejauši atradu starp dokumentiem sievasmātes atvilktnē un nospriedu obligāti publiskot — tā teikt, lietpratēju zināšanu papildināšanai. Sāksim no paša sākuma, tāpēc lai iet pirmā nodaļa autentiskā izpildījumā!
Ziemas tumšie vakari un garās nakts stundas ir tas laiks, kad katram automobilim būtisks ir apgaismojums, ko rada spēkrata lukturi. Tāpēc ļoti svarīgi ir, kādas spuldzes tiek izmantotas automobiļu gaismas iekārtās. Izrādās, labu gribēdami un pēc spožāka ceļa apgaismojuma tīkodami, daudzi auto īpašnieki grēko, liekot savu automobiļu lukturos nepiemērotas spuldzes. Visticamāk, to visbiežāk dara tieši tie, kas ar šo tehnisko lietu — spuldžu nomaiņu — mēģina tikt galā paši.
Pēc Ziemassvētkiem un gadu mijas var pienākt brīdis, kad mājās vairs nav neviena auga, kas iepriecinātu ar ziediem pašā ziemas viducī. Bet ir: kalanhoja (Kalanchoe blossfeldiana), augs, kas mīl spēlēties ar pretstatiem. Kādu brīdi tā mīlēs gaismu, bet pēc tam pieprasīs garākus tumsas periodus jaunu ziedu raisīšanai. Savukārt tās stingrā un biezā lapotne var maldināt, jo patiesībā kalanhoja ir ļoti trausla. Līdzīgas galējības attiecas arī uz kopšanu, tāpēc jābūt uzmanīgam un vērīgam, lai koptu kalanhojai vēlamajā ritmā. Kā pateicība par šo īpašo attieksmi ir ziedauga biežā ziedēšana gandrīz visu gadu.
Labdien 2016. gadā, kas pie reizes ir arī Ugunīgā Pērtiķa divpadsmit mēnešu kopojums pēc Austrumu kalendāra! Tad nu Rūcamlapa visiem saviem lasītājiem Jaunajā gadā vēl būt vispirms jau ļoti uzmanīgiem, atrodoties satiksmē. Automašīnu un vasaras sezonā arī motociklu uz mūsu ceļiem kļūst ar katru gadu vairāk, savukārt pieredzējušu transporta līdzekļu vadītāju — mazāk... uz svaigo satiksmes dalībnieku rēķina. Tāpēc lieka uzmanība spēkrata vadītājam noteikti nekaitēs, jo jārēķinās ne tikai ar savu manevru, bet arī ar iespējamo kolēģa rīcību.
Daži ieteikumi, kas pasargās jūsu mājdzīvniekus un jūs no problēmām svētku laikā.
Dzirdēju, Daigas un Māra zoodārzā atkal daudz jaunumu. Nospriedu — jābrauc skatīties. Un tiešām, kopš iepriekšējās tikšanās dzīvajā stūrītī, pareizāk sakot, dzīvajā mājā peld, lien, rāpo, lidinās, kāpelē, skraida arī dažas jaunas Dieva radībiņas.
Jaukā ideja saglabāt eglītes arī nākamajiem gadiem saistīta ar būtiskiem kopšanas noteikumiem, bet tas noteikti būs ieguldīto pūļu vērts.
Izrādās, šī mums visiem kopā ir 2015. gada pēdējā Rūcamlapa. Tāpēc īstā reize parunāt par tiem jaunumiem, kas sagaida spēkratu vadītājus, — dažas lietas būs spēkā jau no 1. janvāra, dažas taps aktuālas nedaudz vēlāk. Mēģināšu kaut nedaudz par visām.
Ļaudis attieksmē pret sienas kalendāriem ir dažādi savās vēlmēs. Personīgi man patīk, ka šo mēneša laikrāžu ir daudz, tāpēc manā darba vietā ik gadus sienas grezno vismaz 20 dažādi kalendāri par visdažādāko tematiku.
Jā, šoreiz, komentējot konkursa Latvijas Gada auto 2016 rezultātus, varbūt nelietošu apzīmējumu karalis, jo savos gabarītos vinnētājs, kā jau mazās klases spēkrats, nav diži iespaidīgs. Tomēr žūrijas dalībnieku pārliecinošais balsojums, Hyundai i20 (155 balsis) piešķirot par 52 punktiem vairāk nekā otrās vietas ieguvējam Škoda Superb, uzskatāmi apliecina — uzvarējis tas īstais! Un būs princis pārējo jauno auto vidū Latvijā visu nākamo gadu. Starp citu, pirmoreiz konkursa vēsturē uzvarējis mazās klases jeb apvienotā A un B segmenta auto.
«To skaistumu un mīļumu, kas man bija, strādājot ar bērniņiem, joprojām nevaru aizmirst,» atzīstas ilggadējā muzikālā audzinātāja vairākos Valmieras bērnudārzos TATJANA SJOMOVA. Tieši šīs pozitīvās atmiņas palīdz viņai mazāk domāt par joprojām gruzdošo aizvainojumu, par savu sirdsdarbu saņemot vien gauži nelielu atalgojumu.
Re nu — faktiski gada laikā nekas mūsu, auto ļaužu, saimē nav mainījies! Arī pērn tieši ap šo laiku visi apzinīgi auto stūrētāji bija jau nomainījuši saviem spēkratiem vasaras kamašas pret ziemenēm, arī pērn decembra pirmajā nedēļā ar nepacietību tika gaidīts ikgadējā konkursa Latvijas Gada auto uzvarētājs. Būs jau būs, mīļie! Jau sestdien uzzināsim, kurš no septiņiem pretendentiem kronēts par Latvijas Gada auto 2016, arī vinnētājus vēl citās nominācijās.
Šosvētdien Adventa vainagā iedegsim pirmo sveci. Klāt gaidīšanas un pārdomu laiks, kas nav iedomājams arī bez piparkūku smaržas. Meklējot piparkūku cepējas, atcerējāmies, cik iespaidīgu piparkūku māju 2005. gada Ziemassvētkos «Liesmas» pirmās lappuses fotogrāfijai izgatavoja Valmierā populārā konditore Mārīte Grundiņa un viņas «Beķerejas» darbinieces. Devāmies ciemos, taču izrādījās, ka Mārīte Grundiņa pensionējoties savu uzņēmumu ar visām tā iestrādēm, darbiniecēm un pat receptēm ir nodevusi Inetai Jablonskai, kura beķereju Valmierā, L. Laicena ielā, nosaukusi par «Saules kliņģeri».
Objektīvu apstākļu dēļ viņnedēļ Liesmā iztrūka Rūcamlapa, tāpēc tikai šodien varu atgriezties pie gada nogalē auto draugiem aktuālas tēmas — Latvijas Gada auto 2016 titula pretendentu pēdējām pirmsfiniša ziņām.
Vaļasprieks, aizraušanās pie katra atnāk pa dažādiem ceļiem. Pirmsskolas skolotāja SOLVEIGA ZAĶE savu zaķu kompāniju sāka audzināt, kad ieguva vīra doto uzvārdu.
Par URZULU KRONBERGU «Liesmā» rakstījām pirms gada, kad viņa, bijusī rūjieniete, dzimtajā pusē tikko atgriezās no Liepājas. Biju dzirdējusi, ka jaunā sieviete, kuras visa dzīve jau no paša tās sākuma saistīta ar zirgiem, nolēmusi rūpēties arī par vecajiem, darbam nederīgajiem zirgiem, tāpēc atkal devos pie Urzulas, lai aprunātos par šo viņas iecerēto humāno misiju.
Novembra Vīru lietās, kas trāpījušās pašā latviski spēcīgākajā gada nedēļā, šoreiz runāsim par senu latviešu tradīciju — pirtī iešanu. Labi zinu, ka patlaban eksistē neskaitāmas pašmāju pirts gudrību teorijas, tāpēc tās, ko man šovasar Tērvetes pusē izklāstīja diplomēts dārznieks, finansists, pirtnieks un vīndaris vienā personā SANDRIS LAIZĀNS, ir tikai viens no variantiem. To pieņemt un izmantot vai tikai zināšanai atstāt — tas katra pirtī gājēja ziņā. Pats pirts atmosfērai ļaujos pāris stundas ik nedēļu nu jau gadus divdesmit un savu dzīvi bez šīs labās tradīcijas piekopšanas vairs nevaru iedomāties.
Labi, ka pasaulē ir izdomāta tāda spēle kā hokejs. Labi arī, ka pastāv Kontinentālā hokeja līga (KHL) un, protams, tāda komanda kā Rīgas «Dinamo». Tieši pateicoties šīs komandas spēlēm izbraukumā (ārpus Latvijas), potenciāliem faniem rodas iespēja doties kādā ceļojumā līdzi dinamoviešiem. Tas arī notika gandrīz pirms divām nedēļām, kad valmieriešu (un ne tikai) kuplais pulciņš devās uz Baltkrievijas galvaspilsētu Minsku, lai tur noskatītos kārtējo maču starp Rīgas un Minskas «Dinamo» komandām. Uzreiz jāpasaka, ka tajā spēlē rīdzinieki zaudēja 2:0, bet ko varēja gaidīt no komandas, kura divas dienas iepriekš izrāva no Somijas vienības «Jokerit» tik skaistu uzvaru — no 5:0 zaudējuma izvilka 6:5 uzvaru!
www.ballisuagentura.com vēsta: «SIA «Ballīšu aģentūra» ir jauns un radošs uzņēmums Valmieras pusē, kas radīts skaistu svētku organizēšanai gan bērniem, gan pieaugušajiem. Mūsu piedāvāto pakalpojumu kvalitāti un uzticamību nodrošinām, izmantojot gan savu pieredzi un zināšanas, gan arī izvēloties profesionālus un pieredzējušus sadarbības partnerus.» Teiktais ieinteresēja, tādēļ norunājām tikšanos ar šā uzņēmuma izveidotāju, kocēnieti INGU MEGNI.