Ne dabā, ne sabiedrībā nekas nestāv uz vietas — mainās gadalaiki, klimats, dažādā ziņā arī cilvēki, attīstās zinātne, ikdienā ienāk jaunas tehnoloģijas. Daudz kas kļūst par vēsturi. Reti kurš mūsdienās raksta vēstules, tajā pašā laikā savu dzīvi vairs nevaram iedomāties bez sociālajiem tīkliem un mobilajiem sakariem. Interesanti, kas pašlaik notiek ar tā saucamajiem mājas telefoniem — vai arī tie pamazām kļūst par vēsturi?
Valmieriešiem Ventim Beķerim un Ivaram Laktiņam ir kas kopīgs — viņi bijuši bērnības draugi, abi mīl sportu un aktīvam dzīvesveidam uzrunā bērnus.
Pagājušajā reizē viesojāmies pie metālista, šoreiz Vīru lietās atkal vīri, kuri zina, ko un kā var izdarīt ar laikam visdabiskāko un ekskluzīvāko no visiem izejmateriāliem — koku. Bāzes vieta mums būs koktēlnieku aktīvas darbības placis Gaujmalā Strenčos, kur par godu 20. Plostnieku svētkiem bija sabraukuši lielformāta koka figūru darinātāji no tuvākas un tālākas apkaimes. Starp vīriem bija arī daža laba pavisam jauna dāma, tomēr, manuprāt, šādos pamatīgu koka bluķu grebšanas darbos daiļā dzimuma klātbūtne pārsvarā ir izņēmums, kas tikai apstiprina likumsakarību — šī tomēr ir vīru un puišu lieta!
Par sirdsāķīšiem savas vārnas gluži nevaru nosaukt, taču it kā netīši tās kļuvušas par mājdzīvniekiem.
Aptuveni katrs trešais Latvijas iedzīvotājs, kuram ir vai arī kādreiz ir bijis suns, atzīst, ka par suņa īpašnieku kļuvis sen lolota sapņa vadīts, bet vidēji katrs ceturtais vēlējies tikt pie mājas «sarga», liecina Latvijas Kinoloģiskās federācijas un pētījumu aģentūras «Gemius» veiktais pētījums. Savukārt 22% no aptaujātajiem par suņa īpašniekiem kļuvuši, jo suni gribējuši citi ģimenes locekļi.
Šodien Rūcamlapa iebrauc jūnijā! Tāpēc arī vasarai atbilstoša draiska saruna ar ne tikai Valmierā labi pazīstamu dāmu — šoferīti. Neesmu gan pie viņas korī dziedājis, tomēr pazīstamies jau labi sen un ik pa laiciņam, uz ielas staigājamās daļas saskrējušies kājāmgājēju statusā, pārmetam kādu vārdu par vietējo vai lielo politiku. Bet šoreiz IRĒNA ZELČA — tikai par auto!
Interesanta diskusija notika Vidzemes slimnīcā, kur pārdomās ar kolēģiem par ģimeni un dzīvību kā vērtību dalījās ginekologs un dzemdību speciālists Gints Lapiņš.
«Veidojot siera gleznu reprodukcijas, esmu izjutusi, ka ar naudu, darbu un labām idejām vien nepietiek, ir vajadzīgs vēl kaut kas...» Tā vairāk nekā 70 cilvēkiem Latvijā, dāvājot fotogrāfiju no pēdējās siera gleznu skates Zemkopības ministrijā, paldies par mazo jā radošā procesa atbalstā ir pateikusi godu saimniece un ēdināšanas servisa skolotāja, biedrības «Latvijas Siera klubs» aktīva līdzdalībniece RAMONA JIRGENA no Alojas novada Brīvzemnieku pagasta Ozolmuižas.
Šoreiz Vīru lietās viesis ir metālists, nopietns sešdesmitsešgadīgs dzelžu pavēlnieks jau kopš 1992. gada. Nesen matīšnieks VOLDEMĀRS GŪTMANIS saņēma balvu Gada amatnieks 2016 Burtnieku novada izcilnieku skatē. Šodien esmu ciemiņš viņa lauku mājās Plepjos pāris kilometrus no Matīšu centra, vēl nedaudz tālāk ir viņa darbnīca, apmēram 300 kvadrātmetrus plaša telpa pārbūvētā fermā, kurā visas galvenās metālapstrādei nepieciešamās iekārtas. Runājam tikai par dažādiem dzelžiem un zelta rokām!
Otro reizi šogad Valmiermuižas staļļa saime bija aicinājusi zirgu mīļotājus andelēties ar zirglietām, aprunāties, un jaunie jātnieki rādīja, kā izdevies sadraudzēties ar zirgiem, sniedzot interesantus priekšnesumus.
Vasaras braucamlaiks ir atkal vaļā vēries, un kas tad būtu intensīva braukšana bez remontēšanas! Jāteic, ka mūsu kaktu celiņi, lokālie grunts ceļi un pat lielceļi ar asfalta segumu joprojām ir izcili pateicīga biznesa vide auto remontētājiem: cik tad nu var tā spēkrata piekare, dažādi šarnīri un vesela gumijas bukšu armija to bedru un bedrīšu krunku turēt!?
Viņš apceļojis 85 pasaules valstis un pabijis visos kontinentos. Daļu no piedzīvotā viņš apraksta grāmatās un izstāsta, tiekoties ar sev līdzīgiem, kam interesē pasaules garša. Pasaules apceļotājs PĒTERIS STRUBERGS aprīlī divreiz viesojies arī mūspusē.
Pieļauju, ka pirmais medību trofeju eksperts bija vajadzīgs jau tad, kad pirmais homo sapiens pasaulē nomedīja savu pirmo lāci vai briedi un gribēja šī dzīvnieka galvaskausu vai ragus salīdzināt ar kaimiņu alā dzīvojoša mednieka līdzīgām trofejām. Tāpēc ir īstā reize Vīru lietās aplūkot sīkāk šīs profesijas — sertificēta medību trofeju eksperta — īpatnības. Un kurš gan to zinās labāk par viņu! Esiet pazīstami: Latvijā galvenais medību trofeju eksperts JĀNIS BAUMANIS. Ikdienā viņš arī pats galvenais mūsu valsts mednieks — Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdis, tātad par medību lietām Latvijā zina gandrīz visu.
Patiesībā mēs par vjetnamiešiem zinām gana daudz. No vienas puses — maza un kareivīga tautiņa, kura savulaik lika ar negodu no savas zemes aizvākties ASV vispusīgi un pat specifiski džungļu kaujām pielāgotajam militārajam kontingentam. Tiesa, tas gluži nenotika bez neafišētas PSRS militāro konsultantu palīdzības, taču tas nemaina lietas būtību. No otras puses — vjetnamieši ir ļoti strādīgi un izpildīgi, par to liecina daudzu pasaulē populāru zīmolu preču reālā izgatavošanas vieta Made in Vietnam. Un vēl Vjetnamā ir tādi likumi, kuri noliek uz ausīm pat visnevainīgāko šīs valsts šķērsošanas ideju!
Pavasaris un vasara ir karstākais kāzu laiks, jo labāk taču tās dažādās ēverģēlības, ko izdomājuši vedēji vai arī algoti kāzu vadītāji, darīt svaigā gaisā. Un tas, ka reizēm patraucē silts lietutiņš un ka līgavainim jāmeklē pēc lietussarga, tikai piedod visai ambrāžai papildu pikantumu.
Ar mākslinieci INESI ANDERSONI, Valmieras Mākslas vidusskolas pasniedzēju, tiekamies laiciņu pirms Pūpolsvētdienas. Viņa precizē: Latvijā tā saka, bet kristietībā pareizāk — Palmu svētdiena. Tā ir diena, kad Jēzus Kristus ieradās Jeruzālemē un ļaudis viņu sagaidīja kā Ķēniņu, godināja viņu ar palmu zariem. Latvijā šai laikā vēl ir pelēks, tādēļ jau no seniem laikiem cilvēki saistījuši to ar pūpoliem.
Pie durvīm klauvē Pūpolsvētdiena, bet pēc nedēļas būs Lieldienas. Kāpēc to sauc tieši tā — par Pūpolsvētdienu?
Cilvēki, kam vecāki no mazotnes iemācījuši rūpēties par kādu dzīvnieciņu, nespēs sunīti vai kaķīti izmest no mājām.
Joku dienai mēs tā kā būtu pāri, taču visumā aprīlis un pavasaris vispār ir tāds laiciņš, kad starp satiksmes dalībniekiem var atrast vienu otru spēkratu ar kādu dīvainību. Šoreiz Rūcamlapā padalīšos ar dažiem vērojumiem — gan pilnīgi svaigiem, gan teju gadu veciem.
Faktiski par pirmo 20. gadsimtā Latvijā izgatavoto motociklu jāuzskata Rīgas divriteņu fabrikā A.Leutner&Co 1903. gadā sērijveidā ražot sāktais motocikls ar nosaukumu Rossija. Jo tas reizē bija arī visā Krievijas impērijā tapušais motorizētais divratu spēkrats. Ap to pašu laiku Rīgā tapa arī trīs riteņu motocikls jeb tricikls. Ar rossijām brauca ne tikai Krievijā, bet šos motociklus tirgoja arī vāciešiem, beļģiem un somiem. Fabrika A.Leutner&Co 1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, no Rīgas tika pārcelta uz Harkovu un Latvijā beidza pastāvēt.