Šosestdien Valmieras pilsētas, Kocēnu un Burtnieku novadu gidi papildinās zināšanas par Valmieras un apkārtējo novadu tūrisma piesaistes objektiem. Apmācības notiks Valmieras Tūrisma informācijas centra rīkoto Valmieras gidu kursu ietvaros. Šoreiz jau sertificētie gidi detalizētāk izzinās Burtnieku muižas parka un Zilākalna noslēpumus, kā arī padziļināti iepazīsies ar Valmiera Sv. Sīmaņa baznīcas vēsturi un kultūrvēsturiski nozīmīgiem mākslas priekšmetiem.
Kā jau informējām, pilsētā plānota divu jaunu veikalu būvniecība. Sloku ielā 4, pretim tirdzniecības namam „Kurši”, top dārza un meža tehnikas centrs „Sils”, ko būvē „R.K.C.F. Renesanse. Objektu paredzēts nodot ekspluatācijā šā gada augustā.
KRISTĪNE ZEMĻICKA-BRĀLĒNA ir gan skolotāja Valmieras Valsts ģimnāzijā un Valmieras Mākslas vidusskolā, gan pašnodarbināta māksliniece, kas rada dažāda veida grafisko dizainu, apglezno porcelāna traukus, flīzes, vada kursus pieaugušajiem un radošās darbnīcas. Par spīti aizņemtībai viņa ir lieliska mamma divām meitām un sieva, velta nedalītu uzmanību kopīgām ģimenes aktivitātēm.
GVIDO BRENNERIS. Toreizējās Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolas skolnieks no pirmās līdz vienpadsmitajai klasei, absolvents. Caur un cauri valmierietis, kurš jau sen un stingri noskaņojis sevi savulaik Kveldes dziedātajā toņkārtā: savā zemē saknes dzīt... Bet līdz Valmieras Zemessardzes 22. kājnieku bataljona komandiera amatam, kurā viņš stājās 2014. gada 10. jūlijā, un pulkvežleitnanta pakāpei noiets garš sevis pilnveidošanas ceļš. Studijas Aizsardzības akadēmijā, pirmssagatavošanās kursi Baltijas Aizsardzības koledžā, pēc tam desmit mēneši šajā militārā dienesta virsniekam nozīmīgajā mācību iestādē Igaunijā. Pabūts NATO miera uzturēšanas misijās multinacionālo vienību sastāvā Bosnijā-Hercegovinā, Kosovā.
Slavenais dēkainis
Kurš gan no mums bērnībā nav lasījis par slaveno grāfu Minhauzenu jeb Hieronīmu fon Minhauzenu no Bodensverderas — 18. gadsimta Eiropas un varbūt pat visas pasaules sava laika vislielāko melsēju? Brīvkunga pirmais piedzīvojums Vidzemē, protams, ir tas, kurā viņš «briesmīga puteņa ceļā pārsteigts», spiests pārnakšņot klajā laukā, ierušinoties sniegā, pirms tam piesējis zirgu pie mieta gala, kas turpat pagadījies blakus. Nakts otrā pusē uznākušais straujais atkusnis sniegu nokausē, un nākas pamosties Liepupes baznīcas durvju priekšā. Savu lepno šķimeli (šķirnes zirgu), kas zviedz un spārdās, piesiets pie baznīcas torņa krusta, viņš atkal dabū rokā, ar pistoli pāršaujot tā pavadu! Jā, tornis pieder tai pašai baznīcai, kurā drošsirdīgo un attapīgo Minhauzenu drīz vien salaulās ar skaisto Duntes muižas mantinieci Jakobīni fon Duntenu.
Par to, ka dažos mēnešos gandrīz jau iztērēta visa nauda, kas valsts budžetā šim gadam bija iedalīta neparedzētiem gadījumiem, ir satraukušās daudzas pašvaldības. Šķiet, ka arī Valmieras, jo tieši no šīs naudiņas parasti sedz zaudējumus, kas pašvaldībām rodas no ledus nepareizas kušanas, projām iešanas un citiem ar paliem vai plūdiem radītiem zaudējumiem. Teiksit, ka šopavasar taču vismaz Gaujā pat ledus iešanas nebija, kur nu vēl plūdi un upes iziešana no ierastās gultnes. Tur jau ir tas trakums, ka arī plūdu nebūšana pilsētai būs radījusi ne jau mazos zaudējumus.
Pavasaris ir tāds apcerīgs laiks, kad pirmās lapiņas kokiem akurāt tik maigas kā peļu austiņas, tāpēc i homo sapiens vīrišķajai, i sievišķajai daļai tā vien prāts nesas uz kaut ko tālu, netveramu... Taču Miķelis šajā kontekstā grib runāt par ļoti taustāmām lietām — reklāmas biznesu tā sauktajā globālajā tīmeklī, kurā arī valmierieši mēģina ko nebūt nozvejot.
EMĪLS VANAGS fotografēšanu sākotnēji apguva pašmācības ceļā, bet pēc tam arī ieguva fotogrāfa profesijas diplomu, absolvējot Rīgas Stila un modes profesionālo vidusskolu. Savu talantu viņš ir parādījis, piedaloties vairākās izstādēs, kā arī gūstot panākumus dažādos fotokonkursos. Emīls ir iemūžinājis daudzas Valmieras vietas, notikumus un cilvēkus, parādot tos no pavisam atšķirīga skatupunkta.
«Annas Brigaderes Sprīdītis, ceļojot un iepazīstot pasauli, nonāca pie atziņas, ka ir jāatgriežas Laimīgajā zemē – Mājās. Skolēnu teātris «Sprīdītis» visus 56 pastāvēšanas gadus ir dzīvojis savā Laimīgajā zemē – Viesturskolā. Tā ir liktenīga sagadīšanās, ka tieši šeit teātris izveidojās un gadu gaitā izauga par visā Latvijā pazīstamu, stabilu māksliniecisku kolektīvu», tā teikts nesen iznākušās grāmatas ««Sprīdītis» Laimīgajā zemē» ievadā. Bagātīgi ilustrētais izdevums ir veltījums skolēnu teātra «Sprīdītis» izveidotājam, režisoram un skolotājam Zigurdam Ķesterim, viņa darba turpinātājam režisoram Robertam Segliņam, skolēnu teātra dalībniekiem un skolai. Teātra 50 gadu (1958 – 2008) vēsturi pārlūkojot, grāmatā to kā krāsainu puzli kopā salicis Viestura vidusskolas skolotājs, «Sprīdīša» aktieris, skolas 1970. gada absolvents MĀRIS LAPSIŅŠ, bet grāmatas teksta korekcijas veikusi šīs skolas latviešu valodas un literatūras skolotāja LĪGA LAPSIŅA. Skolā kolēģi, laulības dzīvē pāris, vecāki un vecvecāki.
Jocīgi jau sanāk, taču tikai martā pie tevis, lasītāj, dodas janvārim paredzētais lasāmgabals. Tā nu ir, ka arī avīze savā ziņā ir tāds dzīvs un, kā tagad modē teikt, fleksibls pasākums, kurā dažādu objektīvu un subjektīvu apstākļu pēc kādreiz kaut kas paliek pāri. Tā gadās retāk, biežāk — tīri cilvēcīgu vājību dēļ — kaut kā pietrūkst...
Balto sniegpulkstenīšu ziedēšana liecina, ka pavasaris klāt. Daba ir pamodusies, mainās mūsu iekšējā enerģija. Visi kļūstam saulaināki, smaidīgāki, možāki.
LĪGA LIEPA. No 5. klases viesturiete, kad pēc Valmieras sākumskolas ģimenes dzīves vietas maiņas dēļ izvēlējās mājām tuvāko skolu. Pēc Latvijas Universitātes fizmatiem atgriezusies mājās. Māca piektklasniekiem matemātiku, informātiku 10. klasēs un līdz mācību gada beigām to pasniegs no 5. līdz 11. klasei.
MĀRA ŠILAUA šogad gatavojas absolvēt Vidzemes Augstskolas Tūrista gida - pasākumu organizatora studiju programmu. Tūrisms un viesmīlība ir nozīmīga viņas dzīves sastāvdaļa ne tikai studiju procesā, bet arī pārējā laikā, kad Māra darbojas administratores amatā atpūtas kompleksā «Avoti» un aktīvi nodarbojas ar velobraukšanu gan vasarā, gan ziemā, apskatot ne tikai Valmieras apkārtni, bet arī dodoties tālākos ceļojumos.
Īsi pirms Otrā pasaules kara
Valmieras apvienotā amatnieku biedrība Valmierā darbojās no 1917. gada līdz Otrajam pasaules karam. Pēc Latvijas Amatniecības kameras pieprasījuma 1936. gadā tā tika reformēta, bet darbību turpināja. Biedrība organizējās sekcijās, apvienojot radniecīgus amatus. Savas pastāvēšanas laikā amatnieku biedrība apvienoja vairāk nekā 300 biedru 55 amatos. Šoreiz apskatīsim biedru sarakstu, kas datēts ar 1939. gada 15. janvāri — tajā uzrādīti 195 biedri. Lai izvērtētu kopainu, izmantoju 1919. un 1930. gada jaunuzņemto biedru sarakstus, kas atspoguļo gan biedru nodarbošanos, gan dzīves vietu.
Marta pēcpusdienā Valmieras muzeja apmeklētājiem bija iespēja atgriezties pagātnē, lai aplūkotu, kādus apģērbus nēsāja dažādu sabiedrības slāņu pārstāvji laikā no 9. līdz pat 20. gadsimtam. Krāsainajā izrādē «Tērpi un etiķete» skatītājus ar modes hronoloģiju iepazīstināja Valmieras muzeja direktore Iveta Blūma, bet muzeja darbinieki iejutās dažādu laikmetu pārstāvju tēlos, ne tikai ietērpjoties krāšņos tērpos un aksesuāros, bet arī attēlojot katra laika perioda tipiskākos žestus, kustības, sasveicināšanos un uzvedību.
Sen nav bijis tik mierīgs pavasaris. Maiga ir pāreja no Meteņiem uz meteoroloģisko pavasari. Klusi Saeimas gaiteņi, kad lietišķi un mērķtiecīgi sadarbojas deputātu frakcijas. Kluss Rīgas mērs ar teritoriālās plānošanas pētījumu padusē, transporta zaķu sodanaudām maciņā un Maskavas medāli pie krūts. Kluss prezidents, gandrīz ne redzams, ne dzirdams — no intervijas radio izvairījies, no Maidana atceres pasākuma atteicies un vientuļi perina nākamās četrgades plānus. Mierīgs aizsardzības ministrs, jo iedzīvotāji pasargāti, armija sagatavota, bet visi dienesti zina, ko darīt krīzes situācijā.
Pirms 20 gadiem martā tika nodibināts uzņēmums «Austris AG». Sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuru sāka attīstīt Dace un Gints Amoni. Tolaik divatā. Tagad «Austris AG» saimniecība ir septiņi veikali Valmierā, nemitīgs darbs ar preču piegādātājiem, nemitīgi centieni uzrunāt pircējus. Tās ir arī rūpes par 75 uzņēmuma darbiniekiem.
(sākums 25.janvāra numurā)
Dzīve rit, ielas, atbildīgo ļaužu vadītas, kā nu kura — daža turpina savu ierasto gaitu un arī vārdu tai neviens nost neņem, cita veidolu pamaina, kāda pieņem jauno nosaukumu, bet vairākām, pēckara jauncelsmes skartām, jādodas projām no savas dzīvesvietas, lai atgrieztos, kad tās sauks atpakaļ.
Viņi satikās Lodē, kur abi strādāja celtniecībā. «Dzīvojām katrs savā kopmītnē, un tām pa vidu aka. Abi bijām atnākuši pēc ūdens, Artemijs jautāja, vai nevajag palīdzēt. Es, lepna lauku meitene, atteicu, ka pati varu tikt galā. Pēc tam redzējāmies darba vietā, strādājām vienā brigādē,» par iepazīšanos ar savu nākamo vīru stāsta Ņina.
Ik pa laikam plašsaziņas līdzekļos un sabiedrībā virmo spraigas diskusijas par partnerattiecību reģistrācijas kārtību un nepieciešamību Latvijā. Tiesā ik pa laikam tiek izskatīti jautājumi par faktiskās civillaulības fakta konstatēšanu, jo Latvijā joprojām ir daudz pāru, kas dzīvo kopā, taču savas attiecības nav oficiāli reģistrējuši. Problēmas sākas tad, ja notiek nelaime un ir jādomā par mantojuma tiesībām.