Daudzi studenti, atbraukuši mācīties uz Valmieru, iemīlas pilsētas burvībā un nolemj palikt šeit. Arī VITA ŠTROBINDERE pirms vairākiem gadiem nespēja turēties pretī Valmieras šarmam. Tagad viņa te dzīvo kopā ar savu sunīti Lordu.
Zviedru laikosIepretim pilsētai, Gaujas viņā pusē, 17. gadsimtā pletās Kauguru muižai piederošās zemes (Kaugershof ierīkota 1635. gadā). Pārdesmit gadu vēlāk, 1681., muižas zemju dokumentos teikts, ka «... ir arī krogs pie Rīgas ceļa», bet divdesmit gadus vēlāk minēts, ka «...pārceltuve pār Gauju, kā arī krogs, kamēr plosās karš, pēdējos divos gados neko nav ienesuši, krogs tā izpostīts, ka krodzinieks tur vairs nav varējis mesties». Pārceltuvei atņemtas divas laivas, ko varot apliecināt krodzinieks Mačs un pārcēlājs jeb Rāmnieka Jānis.
MĀRIS SEDLENIEKS šobrīd strādā Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas mutes, sejas un žokļu ķirurģijas nodaļā par ārstu – ķirurgu, šajā pašā specialitātē darbojas arī «Veselības centrā 4». Savas dzīves pirmos 18 gadus Māris pavadījis Valmierā.
Jau šoruden varētu sākties jauna peldbaseina būvniecība Valmierā. Tas iecerēts blakus Vidzemes Olimpiskā centra sporta kompleksa ēkai, Rīgas ielā 91, kur līdz šim atradās auto stāvvieta. Līdz ar to transporta novietošanai nācās atvēlēt citu vietu — teritoriju blakus futbola laukumam, un sagatavošanas darbi tur jau notiek.
(Nobeigums. Sākums 28.janv.,4. un 25.marta, 20.maija, 17.jūnija, 22.jūlija un 26.augusta numuros) Pienācis 1988. gads, perestroika un viss ar to saistītais darbojas pilnā sparā. Nāk jaunas vēsmas, bet arī vecie laiki negrib projām doties. Akurāt kā revolucionārās situācijas trešā pazīme — apakšslāņi negrib dzīvot pa vecam, augšslāņi nevar. Laika ritējums, protams, tādēļ neapstājas. Tā vai citādi, bet rūpnīcas darbojas, ļaudis rosās, mašīnas brauc un ielām ir ko turēt.
Valmieras rajona bērnu un jauniešu invalīdu biedrība «Saulīte», nodibinājums «Fonds «Iespēju tilts»», projekti, kuru galvenais mērķis ir bērnu, pusaudžu un jauniešu ar īpašām vajadzībām dzīves kvalitātes uzlabošana, — valmieriete ZITA GUSTAVSONE ir šo labo darbu un ieceru priekšplānā.
Rimtā un politiski pieklusinātā vasara tuvojas beigām. Ukrainas karš pierimis, prezidents atrasts, ekonomika nebuksē, un Straujumas krēsls vēl īsti nešūpojas. Jā, Āboltiņa ūjina, slimnīcām nav naudas, bet imigrantu pretinieki izkliedz kareivīgus saukļus. Tas pie lietas piederas, lai vismaz kādas kaislības modina veselīgu interesi par valsts dzīvi. Uz minorā fona Uģa Magones aizturēšana izceļas gan ar kvantitāti, gan kvalitāti. Juta Strīķe apvazātajam tēla mētelītim var uzlikt kādu ielāpu, KNAB vismaz daļēji attaisnot savu eksistenci, bet Streļčenokam atliek kost pirkstos, ka triumfa brīdī baudījis atvaļinājuma priekus.
ULDIS JANSONS. Viesturietis no papēžiem līdz matu galiņiem, jo Valmieras Viestura vidusskola kā daudzajiem tās absolventiem ir savējā.
(6.turpinājums, sākums 28.janv., 4. un 25.marta, 20.maija, 17.jūnija un 22.jūlija numuros)
Es atkal šķirstu faktu krājumus, lai uzzinātu, kas bijis, kas nebijis, kā ielas savu veidolu mainījušas. Tāpēc iegriežam laika ratu no tās vietas, kur pagājušo reizi apstājāmies.
Viņnedēļ vienpadsmit Rīgas Tehniskās universitātes studenti, nākamie arhitekti un pilsētplānotāji, čakli ģenerēja idejas Atpūtas parka turpmākajai attīstībai Valmierā. Ar jauniešu četrās dienās un naktīs paveikto varēja iepazīties piektdien, un atliek vien pabrīnīties, cik daudz var iespēt tik īsā laika sprīdī, pie tam diezgan pamatīgi iedziļinoties vietējā situācijā. (Valmierietis bija tikai viens no studentiem — Egīls Markuss.) Tiesa, padomu jaunajiem censoņām neliedza arī pieredzējuši arhitekti Andris Skalītis un Alla Mellēna. Tā kā apskatāmā teritorija ir plaša, studenti bija sadalījušies grupās.
DAINIS CIGUZIS sevi sauc Valmieras patriotu. Viņš šeit ir dzimis, audzis, izskolojies, nodibinājis ģimeni un strādā vienā no Valmieras svarīgākajām vietām – Vidzemes slimnīcā, kas ir galvenā ārstniecības iestāde reģionā, par IT nodaļas vadītāju. Brīvajā laikā viņš dejo tautas dejas un sporto. Intervijā «Valmierietim» Dainis pastāstīja par savu darbu IT nozarē, kaislību uz dejām kopš bērna kājas, kā arī vienkārši skaistiem ikdienas dzīves smalkumiem.
No ziepju trauka līdz nopietnai aparatūrai. EDUARDS OZERINSKIS stāsta par savu attīstības ceļu mediju lauciņā. Par to, kā videospēļu ierakstīšana un montēšana var pārvērsties par profesionālu izaugsmi video veidošanā, kas ir ne tikai lielisks, ar mākslu saistīts vaļasprieks, bet arī darbs, ar ko pelnīt naudu.
Pērn dažas no Valmierieša publikācijām bija veltītas Pirmā pasaules kara sākumam, tā norises pirmajiem mēnešiem Valmierā un Valmieras apriņķī. Īsumā atgādināšu iemeslus militārajam konfliktam: ieganstam izmantoja Sarajevas atentātu 1914. gada 15. (28.) jūnijā, kad Bosnijas serbs Gavrila Princips Sarajevā nogalināja Austroungārijas troņmantinieku erchercogu Franci Ferdinandu. Reaģējot uz notikušo, Austroungārijas valdība 10. (23.) jūlijā nekavējoties nosūtīja Serbijas valdībai ultimātu. Nosacīto 48 stundu laikā saņemtā atbilde Austriju neapmierināja un 12. (25.) jūlijā abas valstis izsludināja mobilizāciju. Trīs dienas vēlāk, 15. (28.) jūlijā Austroungārija pieteica karu Serbijai. Nu spiesta izlēmīgi rīkoties arī Krievija, 17. (30.) jūlijā izsludinot vispārējo mobilizāciju, jo tai savukārt pieteikusi karu Eiropas lielvalsts — Vācija.
Nu jau labu laiku Miķelis ir pilnīgi pārliecināts, ka bērni šajā pasaulē uzrodas un dienas gaismu ierauga ne vairs vienkārši — pilnīgi plikiņi un kā no mātes miesām nākuši, bet gan jau aprīkoti ar vismaz vienu, reizēm pat uzreiz divām ekstrām: ir tādi, kuri dzimst ar mobilo telefonu rokās, arī tādi, kuriem jau dzeramā ūdens pudelīte ķepā, bet īpaši advancētajiem ir i viens, i otrs papildaprīkojums, no kura, saprotama lieta, viņi nešķirsies līdz pat pašam pēdīgajam elpas vilcienam...
Ar motoru rūkšanu, trimmeru dūkšanu un vīstošas zāles smaržām aizčab laiks, kad Valmierā ne visās pļaviņās un graviņās pie teikšanas bija sakoptība. Nu jau dažviet pat jāsāk domāt, vai netiek pļauts pārāk bieži, jo dažai zālienei jau pietuvojusies izkalšana. Kā jau dziļi nacionāla pilsēta esam tikuši vaļā ( vai vismaz cenšamies sevi par to pārliecināt) no tādas tautiskajiem zālājiem svešas sugas kā latvānis.
Šī vasara neierastāku izjūtu cienītājiem piedāvā ne vienu vien citus gadus nepieejamu iespēju. Piemēram, šobrīd ūdens līmenis Gaujā ir tik sekls, ka var izbrist cauri vai visai pilsētai, pat neizkāpjot no upes. Viendien arī es bridu no Vanšu tilta pret straumi augšup līdz pat Stāvo krastu krācītēm. Ne jau gluži tāpat, bet kaut vai gribētos atrast vizuļus un citus mānekļus, ko pavasara pusē Gaujā spiningojot pie baļķēniem un čakārņiem esmu atstājis. Brienot dažus pat atradu. Gan ne savējos, bet citu pazaudētos...
«Esmu valmieriete visā savā būtībā,» stāsta JOLANTA PINKULE. Ikdienā viņa strādā «Medus veikalā», bet brīvajā laikā nodarbojas gan ar adīšanu, palīdzot dizainerei Baibai Ripai īstenot dažādas idejas, gan arī kopā ar vīru Māri dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā «Savieši».
Viņai piestāv cepures — joprojām arī tagad, cienījamos gados. Domu enerģijas arī gana un vēl pārpārēm, — par fiziskajām kaitēm cenšoties nedomāt, valmieriete DAINA KRĒPAUSE ikdienas gaitās paspēj būt gan pašas dārzā, gan tirgū ar to, kas pļavā, mežā un dārzā. Bet daudziem valmieriešiem, un ne tikai, viņas vārds jau ilgus gadus saistās ar sabiedrisko darbību: Krēpause vada Valmieras politiski represēto biedrību kopš tās dibināšanas 1989. gadā.
Kas jauns it kā nesenajos, tomēr jau tik tālajos un piemirstajos laikos, tā nodomāju un dodos dokumentēto atmiņu klejojumos pa Valmieru padomju laikos. 1977.gads bijis ievērojams ar oktobra revolūcijas 60. gadadienas atzīmēšanu. Protams, daudziem tie bija patiesi svētki, bet ļaužu vairumam tika prieks par pāris brīvdienām un oficiālo daļu noslēdzošajiem sarīkojumiem.
Sveiciens pavasarīgi rudenīgajā jūlijā! Šoreiz atdodu parādu — solītās Valmieras koka darbu meistara Pētera Priedīša cirvja un nazīša bildes. Paldies Pētera mazdēlam Viesturam, kurš man abus šos simtgadīgos, bet ļoti labi saglabājušos vectēva ikdienas darba rīkus (arī nazīti!) atnesa uz fotosesiju!