Viedokļi

Iespējams, Valsts kanceleja šos savus kārtējos iepriekš neplānotos tēriņus būtu gribējusi nokārtot pa kluso, taču pati termina iepirkums būtība prasās pēc vismaz teorētiska caurspīdīguma, kas savukārt nes zināmu publicitāti. Šonedēļ uzzinājām par kādu, manuprāt, joprojām kuriozu rīcību — Valsts kanceleja izsludinājusi iepirkumu par pretendentu piesaisti Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amatam. Firmas, kurām gribēšana un varēšana palīdzēt Valsts kancelejai piesaistīt pretendentus un novērtēt viņu kompetenci, iepirkumā var pieteikties līdz 16. jūlijam. Prieks, kur tu rodies: darbiņam, kuru par valsts augstākās kastas ierēdņu algu un tai adekvātu atbildību nāktos darīt pašiem, Valsts kancelejas ierēdņi joprojām meklē (labi) apmaksātu starpnieku!

Aizvien mazāk medijos parādās ziņas par Zolitūdes traģēdiju un skumjajiem notikumiem 2013. gada rudenī. Tagad mēs runājam par lielveikalu ķēdi Maxima, kas trešo gadu ir atzīta par ģimenēm draudzīgu uzņēmumu, piemirstot piecus gadus vecos notikumus.

Ukrainas iedzīvotāju masveida emigrēšana no valsts darba meklējumos ir nostādījusi dilemmas priekšā arī Latvijas politiķus — no vienas puses lēta darbaspēka pieplūdums ir izdevīgs uzņēmējiem, taču no otras — tas samazina darba algas atsevišķās profesijās.

Kad tikko biju sācis žurnālista gaitas, reiz gadījās būt vienā seminārā. Tur kāda zinīga kundze mūs, veselu baru rakstošos mediju pārstāvjus, mācīja pareizās latviešu valodas niansēs. Kad mācību plānā paredzētie jautājumi bija izskatīti, izvērsās diskusija par latviešu valodas vietu pasaulē. No visa toreiz runātā man joprojām prātā palikusi viena gudrās latviešu valodas zinātājas frāze — nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad mēs, latvieši, savā valodā runāsim tikai virtuvē...

Mums vajag lielāku noteiktību, ejot uz mērķi! Jā, mēs gribam, taču mēs Latvijā ne vienmēr izdarām savu mājasdarbu, joprojām mokāmies ar savām mazajām problēmām. Taču mums dažreiz jāatceras, ko savulaik teica slavenais latvietis Krišjānis Valdemārs: Latvji, brauciet jūriņā! Mums ir jāaizbrauc, nedaudz jāapskatās, kas notiek ārpus Latvijas, un pēc tām jāpaskatās uz sevi no malas. Jāsaprot, kas mūsos ir labs un kas varbūt nav tik labs, un ar to labo ir jāiet pasaulē, jāpiedāvā citiem.

Pagājušajā nedēļā, kad Valmierā divas dienas notika, manuprāt, vismaz valsts mēroga pasākums ekonomikas jomā, teātrī nemanīju nevienu lielo mediju žurnālistu ne no preses, ne no televīzijas vai kādiem citiem modernajiem ļaužu prātu locītājiem. Bez Liesmas nenogurusi abas dienas strādāja vien Gunta Matisone ar pašmāju TV operatoriem, piektdien pāris vārdus pārmiju arī ar Druvas žurnālisti Moniku Sproģi. Jā, vēl bija Tija Auziņa — festivāla Bildes rīkotāja un ļoti nopietnas grāmatas par Līviem veidotāja. Un viss...

Vairākus gadus nodarbojos ar skolotāju tālākizglītošanu, vadot mācību nodarbības par dažādiem ar mācību metodiku un stundu efektīvu plānošanu saistītiem jautājumiem. Šo gadu laikā man ir bijusi iespēja tikties ar simtiem skolotāju no daudzām Latvijas un Eiropas skolām, lai kopīgi mācītos un sarunātos par nepieciešamajām pārmaiņām izglītībā. Esmu absolūti pārliecināts, ka jau tagad Latvijas skolās ir neskaitāmi skolotāji, kuri dara, mēģina, kļūdās un mācās no savām kļūdām, lai nodrošinātu skolēniem pēc iespējas labāku un daudzveidīgāku mācīšanās pieredzi. Esmu saticis pārsteidzošus pedagogus ar lielu darba stāžu, kuri savā cienījamajā vecumā ar entuziasmu runā par skolēniem un min konkrētus piemērus no mācību stundām, un varu apliecināt, cik vērts un nozīmīgs viņiem ir skolotāja pienākums. Tāpēc esmu pārliecināts, ka skolotāji Latvijas skolās jau tagad ir zinoši un varoši, lai iesaistītos un sekmīgi īstenotu gaidāmās pārmaiņas.

Baptistu mācītāja Pētera Sproģa politiskā karjera nošvirkstēja visu mūsu acu priekšā kā svētku salūtraķete, atstājot aiz sevis vien neziņas tumsu un vieglu sēra smaku. Šķiet, nupat vēl tik perspektīvais politiķis būs kārtējais latvju Ahillejs, par kura vārīgo vietu zina vien pats un viņa sīvākie ienaidnieki.

Frontes līnija bija tālu, kaut kur vēl krāca Kurzemes katls. Bet skolās Valkas pusē 1944. gada oktobrī sākās mācības. Valdība bija cita, un citi bija skolotāji. Kara briesmās cietusī zeme un cilvēki sāka atgūties. Posts visapkārt bija liels. Nebija pat skolas grāmatu, tās, kas bija pavasarī — no vācu laika, nederēja, tagad bija krievu laiki, cita sistēma. Vakardienas varonis tagad bija drīzāk dzimtenes nodevējs. Un skolēni arī nedroši, bailīgi, nesaprazdami, kas labs, kas slikts. Skolotāji centās, cik spēdami, nomierināt sakarsušos prātus. Sāka ar koriem. Bija balss vai nebija — nācās dziedāt skolas korī. Bet kuras tad nu būs tās pareizās dziesmas? Sākām ar tautasdziesmām «Div' pļaviņas es nopļāvu», «Arājiņi, ecētāji maizi mina kājiņām, cepējiņa, gudra sieva, satin kļavu lapiņās». Un drīz vien sākām mācīties citu himnu — jau trešo trijos skolas gados.

Pirms Jāņiem uz redakciju piezvanīja kāds kungs, kurš bija iegādājies jaunu televizoru, bet nevarēja atbrīvoties no vecā, jo Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijas (ZAAO) laukumā Beātes ielas galā par tā pieņemšanu prasot 4 eiro, kaut gan pēc tirdzniecības noteikumiem šai opcijai esot jābūt bezmaksas. Un tik tiešām — zvanītājam pilnīga taisnība, jo www.zalajosta.lv melns uz balta rakstīts, ka nolietotas elektroiekārtas nododamas jebkurā EKO laukumā ar aicinājumu «sazināties ar nolietotu elektroiekārtu savākšanas uzņēmumiem, kas bez maksas izvedīs nolietotu elektroiekārtu no jūsu dzīvesvietas». Likteņa ironija, bet tieši zvanīšanas dienā Liesmā bija lasāma informācija, ka ZAAO otro gadu pēc kārtas saņēmis zelta novērtējumu Ilgtspējas indeksā, kā arī Labklājības ministrijas novērtējumu Ģimenei draudzīgs komersants. Laikam jau šī draudzība izpaužas tādējādi, ka tiek prasīti vien 4, nevis 7 vai visi 10 eiro. Taču iespējams, ka šis nesenais tarifu pacēlums saistīts ar Konkurences padomes martā uzlikto 36665 eiro sodu par tirgus varas ļaunprātīgu izmantošanu, ko ZAAO, lai nebūtu jātiesājas, arī samaksājis, bet kaut kā taču šī naudiņa jāatgūst.

Viņnedēļ gadījās būt Litenē — nelielā miestiņā pusceļā starp Gulbeni un Balviem. Protams, šai vietai Latvijas vēsturē ir savs īpašs, traģisks stāsts, taču šoreiz ne par to. Par to, kas Litenē ir šodien, un par to, kā rīt vairs nebūs...

Vēlēšanas tuvojas. Valdība steidz rādīt labos darbus. Kopš seniem laikiem zināms, ka vislielākos plusus tā var sasniegt, samazinot cenu alum un zālēm. Spriežot pēc visa, alus cenas valdībai samazināt neizdosies, tādēļ dots stingrs uzstādījums — vismaz uz priekšvēlēšanu laiku samazināt zāļu cenas, grozot 899. Ministru kabineta noteikumus.

Viens no pēdējo dienu apspriestākajiem notikumiem Latvijā ir Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa un ar viņa vadīto partiju KPV LV saistītu ļaužu īslaicīgā aizturēšana Līgo svētku priekšvakarā.

Pirms pāris nedēļām kāda kundze zvanīja uz «Liesmas» redakciju, lai paustu sašutumu: «Kā tas ir iespējams, ka cilvēki var smēķēt pat tur, kur citi ārstējas?»  Vizma no attālāka kaimiņnovada esot pāris stundas pavadījusi Vidzemes slimnīcā, gaidot, kamēr veselības jautājumus sakārtos radinieks, un vērojusi, cik daudzi iziet pie slimnīcas durvīm un ievelk dūmu. Visbiežāk smēķēt dodas pacienti no nodaļām ar un bez kruķiem.

Vispirms jau ir lieliski, ka šis pasākums — Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums — notiek ārpus galvaspilsētas, jo iepriekš tas noticis tikai Rīgā un vēl Austrālijā un Amerikā. Šī būs pirmā reize, kad forums notiks Latvijas reģionā, manuprāt, vispār ir svarīgi, ka līdzīgi pasākumi nenotiek tikai Rīgā vien. Līdz ar to, ja cilvēki atbrauc uz Latviju, un Valmierā šoreiz būs sabraukuši ļaudis no visas pasaules, viņi redzēs, ka kaut kas notiek arī ārpus Rīgas. Manuprāt, ir forši, ka mēs viņiem šādā forumā nodrošinām iespēju doties uz vietējiem uzņēmumiem, lai ciemiņi redzētu, kādi mums ir ražotāji, cik lieliski visi īstenībā strādā un ka tie jau arī šobrīd ir eksporta tirgos! Lai neizskatītos, ka mēs te tādi nabaga bāleliņi...

Pirmsjāņu nedēļa Latvijas politikā sanāca vētraina. Notika atjaunotajā Latvijas Republikā vēl nebijis gadījums — Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu tieši no Jēkaba ielas nama aizveda KNAB vīri. Saeimas deputāts vienkārši tika uz 36 stundām noņemts no trases, izmantojot administratīvo resursu un valsts varu. Kaimiņa kolēģi deputāti nobalsoja par lēmumprojektu, kuru tā īsti nebija pat redzējuši, un Satversmes 29. pants tika pārkāpts bez lielām emocijām. Tāds pats liktenis piemeklēja arī uzņēmēju Viesturu Tamužu, veiksmīgu spēlētāju Latvijā tik ienesīgajā atkritumu biznesā, un vēl vienu ar KPV LV saistītu vīru Ati Zakatistovu. Notika vesela virkne kratīšanu gan pie Kaimiņa, gan pie viņa partijas biedriem un atbalstītājiem.

Pirmssvētku nedēļā Cēsīs notika traģiska autoavārija, kur bojā gāja divi pavisam jauni cilvēki un viens smagi cieta. Jāņu naktī notika mašīnu sadursme Kocēnu novada Rubenē ar diviem bojā gājušajiem un trīs cietušajiem. Avāriju iemesli ir pavisam atšķirīgi, bet sekas ļoti nepatīkamas. Nakts braucienā jaunieši auto vadīja bez tiesībām un, traucoties pa pilsētu, ietriecās kokā. Savukārt Rubenē notikušajā avārijā auto priekšā uz ceļa izskrējis alnis, vadītāja, cenšoties izvairīties no sadursmes, iebrauca pretējā braukšanas joslā, pa kuru brauca smagā mašīna. Arī pirmsjāņu nedēļā gāju garām negadījuma vietai, kur Valkas un Raiņa ielas krustojumā, visticamāk, latvieša vadīta automašīna nebija apstājusies pie «STOP» zīmes un ietriekusies mašīnā ar Igaunijas valsts numurzīmēm.

Reti rakstu. Par šādām lietām vispār nekad nevēlos runāt. Šis pat nav viedoklis, šī ir vienkārši patiesība, neskatoties pat uz pēdējiem notikumiem saistībā ar Latvijas restorāniem un kriminālpoliciju.

Lai arī maijā partija Saskaņa salīdzinājumā ar aprīli SKDS aptaujā piedzīvojusi jūtamu kritumu (ap 5%), tā ar 19,1% atbalstītāju, kas ir zemākais rādītājs pēdējā gada laikā, četrus mēnešus pirms 13. Saeimas vēlēšanām joprojām ir populārākā Latvijas iedzīvotāju vidū.

Latviešiem kapu kultūra, iespējams, izkopta vienā no pašiem augstākajiem līmeņiem pasaulē. Par aizgājējiem rūpējamies, cik nu katram to atļauj rocība, pašu veselība un, kas nav mazsvarīgi, attālums. Taču ir vēl viena ļoti būtiska lieta, bez kuras kapu aprūpe nav iedomājama, un tas ir ūdens. Veldze ziediem, mauriņam vai kādiem citiem stādījumiem, īpaši karstā un sausā vasaras laikā, ir ļoti svarīga. Tāpēc būtiski, cik daudz un kādā veidā kapos ūdens pieejams kapu kopējiem, starp kuriem — un tas laikam loģiski — vairākums cilvēku ir vismaz pusmūžā.