Vasarā ikdienas kalendārs aizpildās raitāk nekā ziemā, vismaz man. Vienīgais glābiņš ir darbā, kad nav jāsteidzas uz pasākumiem vai baudīt brīvdienas. Laika paliek mazāk, tas kļūst saspringtāks, jo, ja vēlies paspēt apmeklēt un baudīt kultūras aktivitātes, pat grūti izvēlēties. Daudzi no pasākumiem ir bezmaksas, kas izvēli nepadara vieglāku. Protams, sanāk arī iztērēt naudu, bet ne tik lielu, ja būtu jāsedz arī ieejas maksa.
Mūsdienu modernās apgaismes sistēmas piedāvā plašu priekšrocību klāstu, salīdzinot ar vecajām apgaismes sistēmām ielu apgaismošanai. Daudzi domā, ka efektīvam apgaismojumam pietiek ar LED gaismekļiem, tomēr tā gluži nav, jo mūsdienās tehnoloģijas ir virzījušās uz priekšu, un ir pieejami dažādi apgaismojuma regulēšanas mehānismi jeb viedā apgaismojuma kontrolēšana.
Igaunijā notikušais incidents ar spāņu patruļlidmašīnas izšauto kaujas raķeti bija pavisam muļķīgs un it kā pat neiedomājams pārpratums, bet diemžēl acīmredzami neizbēgams. Jo lielāka ir ieroču koncentrācija, jo sarežģītāki un tehnoloģiski piesātinātāki tie ir – jo lielāku postu spēj nodarīt pavisam cilvēciska kļūme vai nogurums, paļaušanās uz ilgos treniņos iestrādātiem refleksiem.
No 20. augusta līdz 2. septembrim visā Latvijas teritorijā notiks līdz šim lielākās Nacionālo bruņoto spēku organizētās militārās mācības Namejs 2018, kas noslēdz Nacionālo bruņoto spēku četru gadu mācību ciklu un ir arī atskaites punkts Zemessardzes kaujas spēju novērtēšanai.
Nesen «Liesmā» jau rakstījām par šo, ieilgušā sausuma dēļ tik aktuālo tēmu, kā labo piemēru minot Zviedriju, kur pārtikas veikalu ķēde ICA nākusi klajā ar paziņojumu: « Dārgie pircēji! Ņemot vērā pašreizējos klimatiskos apstākļus Zviedrijā, mēs izvēlamies pilnībā apturēt gaļas iepirkumus ārvalstīs. Mēs visi kopā varam palīdzēt atbalstīt mūsu lauksaimniekus».
Ir noslēgusies politisko partiju kandidātu saraksta iesniegšana 13. Saeimas vēlēšanām, uzskatāmi liecinot, ka jaunu censoņu pieplūdums Latvijas politikā nav gaidāms. Dažādu jaunu sarakstu priekšgalā pamatā atrodas ļaudis, kuri tradicionāli ir nodarbojušies ar klejošanu starp partijām un kuru darbi stipri atšķiras no vārdiem.
Šodien beidzas kandidātu sarakstu iesniegšana Centrālajai vēlēšanu komisijai 7. oktobrī paredzētajām 13. Saeimas vēlēšanām. Līdz vakardienas pēcpusdienai to bija paspējušas 13 (kāda sagadīšanās!) partijas, kuras savās listes iekļāvušas 1344 kandidātus vecumā no 21 līdz 84 gadiem, galvenokārt vīriešus (68,2% pret 31,8% sieviešu). Viskuplāk šajā statistikā pārstāvēta Rīga ar 492, Jūrmala ar 57, Daugavpils ar 36, Jelgava ar 35, Liepāja ar 32, bet nekur tālu neatpaliek arī Valmiera ar 21 izvirzīto.
Mājās mani sienas kalendāra rudzu mēneša augusta lapā katru dienu uzmundrinoši uzrunā attēls ar jauku ievārījuma burciņu un tai pievienotais teksts: «Ne katram ir laiks vārīt ievārījumu, un ne katram arī tas sanāk.
Ekonomikas ministrijas aktīvajā virzībā uz Obligātā iepirkuma komponentes (OIK) sistēmas atcelšanu ir svarīgi atšķirt risinājumus pēc būtības no tādiem, kas vienīgi maina subsīdiju izdalīšanas kārtību un draud ar daudz lielākiem riskiem. Piedāvātais risinājums aizstāt OIK ar elektroenerģijas izcelsmes apliecinājumu jeb «zaļo sertifikātu» tirdzniecību faktiski nozīmē risku uzkāpt uz jau zināmiem grābekļiem un radīt sarežģīti administrējamu sistēmu ar nekontrolējamiem cenu svārstību riskiem gan patērētājiem, gan tirgotājiem, gan arī elektroenerģijas ražotājiem. Turklāt šoreiz arī izvēlamies ignorēt paši savu un citu valstu pieredzi, kas tām liek atteikties no «zaļo sertifikātu» sistēmas atjaunojamās enerģijas ražošanas atbalstam.
Ieilgušā sausuma un karstuma negatīvo ietekmi jūt ne tikai lopkopji, lopbarības krājumus gatavojot, vai graudkopji, jauno ražu vācot un par ziemāju sēju vienlaikus domājot, bet Latvijai netipiskos laika apstākļus sāpīgi izjūt arī vietējo dārzāju audzētāji. Nākas dzirdēt, ka daudzviet reģionos esot lauki, kur jau iznīkuši kāposti, selerijas, bietes vai citi laukaugi.
Karstajai vasaras svelmei vēl papildu tvanu piedod 13. Saeimas vēlēšanu tuvums. Pat Valmieras svētku gājienā defilēja vismaz divas politiskās partijas. Viena, ar kaimiņu novadā dzimušo raženā auguma Juri avangardā, gāja palielā pulkā, kurā vērā ņemamus valmieriešus laikam gan spēja atpazīt tikai viņu asinsradinieki, kolēģi un tuvākie kaimiņi, otrā bija konsolidējusies līdz minimālai partijas šūniņai, kurā arī neredzēja atpazīstamus lokālpatriotus un kur pat potenciālais premjera kandidāts Roberts, bailīgi apkārt skatīdamies uz ģimeniskās vērtības augstā godā turošajiem valmieriešiem, lielākai drosmei turējās pie vēl dažu partijas aktīvistu nestā lozunga stūra... Iespējams, kādu partiju prezentēja arī mistiska troika — trīs nenosakāma dzimuma un šaubīga paskata personas aizklātām sejām netīros darba halātos, viena no viņām stiepa līdzi kaut ko šmucspainim līdzīgu...
Aizvadītajā nedēļā bija vērojams pilns mēness aptumsums. Cilvēki uzvedās atšķirīgi nekā ierasti — bija nelaipnāki un vieglāk uzvilkās. To visu var saprast, jo bija pilnmēness, tomēr ne visus tas tā iespaido. Limbažu pusē notika visai nelāga situācija, kad vairāki autobusa pasažieri palika bez iespējas tikt mājās.
Bijusī Saeimas priekšsēdētāja, ekspolitiķe Solvita Āboltiņa nupat tika oficiāli nozīmēta par Latvijas vēstnieci Itālijā. Jāatgādina, ka Āboltiņa kā politiķe izpelnījās pretrunīgus un biežāk tomēr negatīvus sabiedrības vērtējumus, kas vēl nav piemirsušies, tamdēļ pamatā negatīvi tiek vērtēts arī viņas jaunais amats.
Nupat atkal esam atgriezušies tajos laikos, kad zāle bija zaļāka un saule karstāka. Tiesa, par zaļu zāli vietās, kur to nav iespējams papildus aplaistīt, šovasar varētu jūsmot vien zaimotājs, taču saule nu jau pāris nedēļas patiešām silda tā kā sen aizmirstos un daudzu nemaz nezināmos pagājušā gadu simteņa septiņdesmitajos. Iespējams, tas bija agrāk vai vēlāk, taču tie ir mani vidusskolas gadi, kuros piedzīvotais joprojām acu priekšā.
Neierasti karstā un sausā vasara ir kārtējais izaicinājums lauksaimniekiem. Kā sabiedrība var palīdzēt lauksaimniecības izejvielu ražotājiem?
Vārdiem ir spēks. Par šo seno patiesību atgādināja «Latvijas Avīzes» 18. jūlijā publicētais raksts ar skaļo virsrakstu ««Hibrīdkara apstākļos» no integrācijas plāna izsvītro latvisko». Rakstā tika vēstīts par 17. jūlijā Ministru kabinetā apstiprināto informatīvo ziņojumu «Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas īstenošanas plāns 2019.–2020. gadam», kurā neparādoties latviskās kultūrtelpas jēdziens. Apzinoties savu atbildību par šī ziņojuma izstrādi un virzīšanu valdībā, vēlos kliedēt bažas, jo nekas, protams, nemainās: latviskajai kultūrai ir un arī turpmāk būs izšķiroša vieta Latvijas sabiedrības integrācijas politikā. Un citādi nemaz nevarētu būt, jo latviskā kultūrtelpa veido Latvijas nacionālās kultūrtelpas saturu. Taču tieši šī it kā pašsaprotamā simbioze ir raisījusi satraukumu atsevišķos cilvēkos. Lai izvairītos no kara bungu rībināšanas, vēlos izmantot šo pārpratumu un aicināt lasītājus iedziļināties terminos latviskums, nacionāls un nacionāla valsts, kā arī skaidrot, kādēļ integrācijas plānā tiek lietots arī termins Latvijas nacionālā kultūrtelpa.
Tas, ka politiskajā arēnā mums saradīsies arvien vairāk klaunu, nebūt nenozīmē, ka jaunās Saeimas raudzības būtu cirks vai kāds cits balagāns. Taču dažās partijās ir jaušama spēcīga vēlme publikas acīs vēlēšanas pārvērst par ņirdzīgu «ākstu parādi»: balsotāj, smejies, vēderu turēdams — vai nicinājumā novērsies (no urnas)!
13. Saeimas vēlēšanu karuselis nupat tikai sācis pa īstam griezties. Vakar savu listi Vēlēšanu komisijā iesniedza pirmais kandidāts uz kaut kādu vietu skaitu no 100 Latvijas likumdevēja namā Jēkaba ielā. Zīmīgi, ka tā bija Jaunā konservatīvā partija (JKP) — jauns politiskais spēks, kura izredzes tikt Saeimā tiek vērtētas cerīgi, pat labāk nekā reorganizētajai Vienotībai, kurai laikam nāksies balansēt uz būt vai nebūt robežas. Tiesa, ar JKP vadošajām personālijām nav tik vienkārši.
Divpadsmito reizi Salacgrīvā norisinājās lielākais Baltijas mūzikas festivāls «Positivus». Ejot laikam līdzi, organizatori domā, kā piesaistīt skatītājus ar atpazīstamiem māksliniekiem, bet arī kā kļūt «zaļākam» un draudzīgākam tā viesiem.
Vairs nebūt ne aiz kalniem esošo Saeimas vēlēšanu sakarā Latvijas politiskās partijas jau ierasti ir sākušas izspēlēt tā dēvēto sarkano līniju kārti, jau laikus un skaļi paziņojot par savu gaidāmo nesadarbošanos ar tā dēvētajām prokremliskajām partijām, kā arī klusāk — par nesadarbošanos ar dažādiem vietējiem «populistiem».