Vakardien Saeima uzkrītoši «elegantā» veidā noraidīja Nacionālās apvienības vēlmi kalendārā atkal ierakstīt 16. martu kā piemiņas dienu. Tādā veidā parlamenta tagadējais sasaukums izrādīja sabiedrībai, par cik apsviedīgu un «labi ieeļļotu» politisko mehānismu tas uztrenējies savu pilnvaru gados.
8. martā Saeima pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja priekšlikumu noteikt brīvdienu pareizticīgo Ziemassvētkos 7. janvārī. Sperot šo soli, Latvija ar četrām brīvdienām kļūs par pasaules rekordisti Ziemassvētku svinēšanā. Pašlaik bez Latvijas vēl tikai septiņās valstīs Ziemassvētkus svin trīs dienas. Bez tā Latvija piepulcēsies Baltkrievijai, Ukrainai, Moldovai un Libānai, kurās Ziemassvētku brīvdienas paredzētas gan decembrī pēc pāvesta Gregora ieviestā kalendāra, gan janvārī — pēc Senās Romas diktatora Jūlija Cēzara arhaiskā kalendāra, kas jau 16. gadsimtā no Saules laika bija atpalicis par veselām 10 dienām. Šim novecojušajam kalendāram svinības pakārto gandrīz ceturtā daļa valstu, kurās Ziemassvētkos cilvēki drīkst neiet uz darbu. Un, iespējams, drīz pie Jūlija Cēzara noteikumiem būs jāatgriežas arī mums.
Mēdz teikt, ka cerība mirst pēdējā jeb kamēr dzīvo, tikmēr ceri. Pašlaik, kad neatgriezeniski zudusi cerība, ka Latvija līdzīgi Šveicei varētu kļūt par banku lielvalsti, sabiedrībai kā nekad nepieciešama gaisma tuneļa galā un jauni ideāli, kuru dēļ vērts turpināt eksistenci šajā grēku pasaulē. Diemžēl meklēt mierinājumu kristīgajās vērtībās patlaban šķiet nedaudz riskanti, jo tieši pēdējā laikā vairāki luterāņu garīdznieki, kuru viedoklī iedzīvotāji uzmanīgi ieklausījās, nolikuši amata krustus, liekot aizdomāties, ka no autoritārisma un varaskāres nav pasargāti pat vissvētākie vīri.
Pastāv lietas un darbības mums līdzās, kas visiem liekas pašsaprotamas, ikdienišķas un par kurām mēs tā daudz nekad neaizdomājamies — sauksim tās par formalitātēm, kas pinas pa kājām mūsu steidzīgajā ikdienā.
Pastāv maldīgs priekšstats, ka no pirātiska satura patērēšanas zaudē tikai filmu studijas, mūzikas ierakstu kompānijas vai mākslinieki. Patiesībā ik reizi, kad kāds Latvijas iedzīvotājs lieto nelegālu televīzijas saturu, lielāks zaudētājs nekā «Warner Bros.» vai Leonardo Di Kaprio ir katrs pats un mūsu valsts kopumā. Bez vērienīgajām naudas summām, kas aiziet garām valsts budžetam, augstais pirātisma līmenis Latvijā grauj valsts tēlu un uzticamību arī starptautisko partneru acīs.
Tuvojoties 16. martam — neoficiālajai latviešu karavīru atceres dienai, kļuva zināms, ka valdošās koalīcijas partijas principā paudušās atbalstu iecerei noteikt par oficiālu svētku dienu 11. novembri jeb Lāčplēša dienu, kas tāpat ir diena, kad tiek godināti latviešu karavīri. Par to, vai 16. martam piešķirt vismaz atceres dienas statusu, politiķi savukārt vēl tikai solās runāt.
Man ir tā priekšrocība, ka es savā skolā — Valmieras 2. vidusskolā — varu redzēt ļoti plašu spektru. Gan, ņemot vērā vecumus — no diviem gadiem līdz pat deviņpadsmit, gan arī to spektru — motivētus un nemotivētus. Spektru, kas skar (mācību priekšmetu) olimpiādes un to dalībniekus, kā arī vakarskolu, kas skar tos cilvēkus, kuri varbūt tikai trīsdesmit gados beidzot ir sapratuši, kas viņiem dzīvē nepieciešams.
Ar betona izstrādājumiem mēdz būt dažādi. Ja savulaik tepat Valmieras centrā pie Karātavu kalniņa skvēra lielajām trepēm pamazām cita pēc citas izkusa lielās betona plātnes, atstājot smilšu putriņā vien pamatīgu aprūsējuša stiepļu režģa karkasu, tad izskaidrojums bija vienkāršs — nu, krievu laikos jau katrs zaga, kā vien mācēja...
Februārī Rīgas domes Pilsētas attīstības komiteja atbalstīja un izlemšanai domes sēdē virzīja ieceri Brīvības bulvāra posmu no Zigfrīda Annas Meierovica bulvāra un Aspazijas bulvāra krustojuma līdz Raiņa bulvārim nosaukt par Brīvības laukumu.
Reizēm tā vienkārši gribētos sākt no baltas lapas, bet pagātne pinas pa kājām kā nepabarots kaķis. Arī atmostoties no padomju laika, tantes un onkuļi domāja, ka viss sāksies no jauna, ka sasniegts zināms nulles punkts. Pārliecība, ka turpmāk paši rakstīsim valsts vēsturi, bija sīksta un dzīvelīga.
Satversmes aizsardzības biroja direktora atkalievēlēšana gluži vai radīja izbrīnu par Saeimas saliedētību. Taču, iespējams, daudzi deputāti par viņu balsoja ar pigu kabatā vai sakostiem zobiem. Nedomāju, ka tik pārliecinošu mandātu vadīt valsts galveno specdienestu likumdevēji dotu Jānim Maizītim pirms gada vai, jo īpaši, gadu vēlāk.
Vairākums jeb 69% Latvijas darba ņēmēju ir apmierināti ar savu darba un personīgās dzīves līdzsvaru viņu pašreizējā darba vietā, atklāj pētījumu un konsultāciju kompānijas Kantar TNS veiktā aptauja. Salīdzinoši biežāk apmierināti ar darba un personīgās dzīves līdzsvaru ir tie strādājošie, kuri savu darba slodzi vērtē kā atbilstošu.
Latviskais darba tikums. Tautas dziesmās apdziedāts un daudzkārt pieminēts kā viena no nācijas pamatiezīmēm citu tautu starpā. Bet vai vienmēr ar to lepojamies pamatoti — tāds ir jautājums. Divdesmit žurnālista gaitās pavadītos gados ir gadījies sastapt tiešām apbrīnas vērtus darbarūķus, kas, lieki nelamājot valdību, čakli strādā savā saimniecībā bez atvaļinājuma un tikpat kā bez izejamām dienām, jo vienkārši citādi neprot. Bet arvien vairāk ir tādu, pat gados jaunu cilvēku, kas tā vietā, lai meklētu iespēju nopelnīt, nekautrējoties uzrunā garāmgājējus, pieprasot — iedod eiro, man gribas ēst, kamēr kāds par viņiem iežēlojas un prasīto mīļā miera labad arī iedod. Protams, iemesli, kāpēc cilvēkam nav darba un iztikšanas līdzekļu, var būt dažādi — štatu samazināšana, uzņēmuma bankrots vai slimība. Tāpat arī zināms, ka vairums strādājošo dzīvo gana pieticīgi, lai neteiktu vairāk, skaitot katru centu no algas līdz algai. Taču vēl ne reizi man naudu nav lūguši sirmgalvji, kam pēc komunālo pakalpojumu nomaksas un zāļu iegādes pārtikai diez kas pāri vis nepaliek.
Daudzviet Rietumu pasaulē populāra ir melnā piektdiena, kad, tirgotāju piedāvāto atlaižu uzrunāti, pircēji pie veikaliem veido iespaidīgas rindas, lai tikai pirmie tiktu iekšā, taču, jāteic, Latvijā situācija ir krietni labāka — mums ir «gaidāmā sestdiena», kurā ļoti liela nācijas daļa ir gatava pavadīt stundām rindā (kā «dzīvajā», tā internetā), lai tiktu nevis pie jaunākā IPhone, bet gan pie Dziesmu svētku biļetēm.
Cik tad nu vairs ilgi, un 20. martā pl. 18.15 pavasaris būs klāt! Vēl viena ziema, vēl viens tumšais laiks būs aizvadīts. Vēl jāiztur pavisam maz. Gaisma jau rītos kā modinātājs pamodina un vakaros ļauj ilgāk izbaudīt dienas garuma pieaugšanu. Prieks redzēt, kā pašlaik braucam, ejam, soļojam, nūjojam, slēpojam un slidojam jaunam pavasarim un saulei pretī. Kolēģe kopā ar vīru aizvadītajās saulainajās brīvdienās bija ar auto nobraukuši līdz jūrmalai Tūjā, un viņiem mute no pārsteigumiem palikusi vaļā — tautas tikpat daudz kā peldu sezonā, bijis pat jāpadomā, kur un kā auto novietot. Ledus krāvumi un glāstošie saules stari aicinājuši izbaudīt spirgto, jau pēc pavasara smaržojošo gaisu un skaisto dabas ainavu. Cita kolēģe savukārt brīvdienās pabijusi slēpotāju iecienītajā Ozolkalnā un Žagarkalnā, vēl kāda kopā ar ģimeni devusies uz Sietiņiezi, un visur priekšā bijuši aktīvi cilvēki, kas panākuši soli tuvāk pavasarim.
Vienlaikus ar pilnā spara ritošo banku un baņķieru skandālu Latvijā turpinās arī ikdienišķie politiskie procesi, partijām turpinot gatavošanos rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām.
Mana pārliecība — runājot par daudzām kompleksām lietām un runājot visu uzreiz, mēs patiesībā pazaudējām mazās lietas, no kurās tās lielās, kompleksās, sastāv. Pirms doties uz Pēcpusdienu ar mēru, es pajautāju saviem darbiniekiem, un skaitļi ir patiešām fantastiski — 80% no VALPRO darbiniekiem nav mācījušies to, ko šodien dara! Mums ir cilvēki ar muzikālo, kultūras izglītību, kā tikai mums tur nav... Līdz ar to secinājums, ka mazdrusciņ kaut kas nav kārtībā.
Mēdz teikt, ka svētku nevarot būt par daudz. Sevišķi jau latviešiem, kam tik daudz sēru dienu kalendārā. Un vēl ir dzirdēts teiciens: svinēt var katru dienu — gan jau iemesls atradīsies. Rīt, 8. martā, daļai sabiedrības, kas šad un tad vēl mīl kavēties pagātnes atmiņās, tāds iemesls būs kādreiz vērienīgi svinētā starptautiskā sieviešu diena. Par tās atzīmēšanu vēl joprojām tiek lauzti šķēpi diskusijās starp zvērinātiem antikomunistiem, kas to uzskata par nežēlīgi izskaužamu padomju ideoloģijas palieku, un mūžīgajiem romantiķiem, kas ir pārliecināti, ka sveikt sievas, mātes, māsas, kolēģes šajā dienā ar puķēm un šampanieti ir jauka tradīcija, ko vairums sieviešu atbalsta ar patiesu sajūsmu, jo saņemt dāvanas allaž ir patīkami.
Bērni un jaunieši mūsdienās ir citādi. Ekonomiskās, politiskās un sociālās pārmaiņas ir kardinālas. Tas nozīmē vienu — mainās arī mūsdienu cilvēkam nepieciešamās prasmes un visa izglītības loma. «Pasaules ekonomikas forumā 2017» vēstīja, ka 65% bērnu, kuri tikai sāks skolu, strādās profesijās, kādu pašlaik vēl nav, tāpēc ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē pārskata pašu būtiskāko skolā — ko mācīt un kā mācīt? Valsts izglītības satura centrs (VISC) uzskata, ka pārmaiņām jābūt mācību saturā, mācīšanas pieejā, mācību darba organizēšanā un vērtēšanā. Tāpēc pašlaik tiek strādāts pie tā, lai izstrādātu, aprobētu un pēctecīgi ieviestu tādu vispārējās izglītības saturu un pieeju mācīšanai, lai skolēnos attīstītu 21. gadsimtam svarīgas zināšanas, prasmes un attieksmes.