Viedokļi

Adventa laiks ir priecīgas gatavošanās laiks. Kad gaidām pie sevis ierodamies mīļotu viesi, gatavojamies dzimšanas dienas svinībām, bērniņa ienākšanai pasaulē vai kādam citam nozīmīgam un svinīgam notikumam, mēs to iepriekš plānojam. Mēs priecājamies, jūtam patīkamu satraukumu. Bez gatavošanās svinības var nesanākt. Svētku sajūta ir jārada. Advents un tam sekojošais Ziemsvētku laiks sevi iezīmē kalendārā ar vairākām brīvdienām, gluži kā dāvanām no Dieva. Dāvanas ir jālieto. Kā lietosim brīvdienas?

Adventes laiks ir atnācis, un tā klusumā varbūt vairāk nekā jebkad sirds ar sirdi grib parunāties, pārdomāt aizgājušo gadu, atcerēties nesteidzīgos un varbūt pat savā būtībā maznozīmīgos mirkļus un notikumus, kurus, kā izrādās, vēlamies paņemt līdzi nākamajos gados. Līdzīgi, kā tas nereti ir ar bērnības laimes brīžiem, kas negaist no prāta daudzus jo daudzus gadus. Kā kopā ar vecākiem piedzīvota vētras nakts teltī pie jūras vai kopīgā ekskursija, vai pirmā uzslava par neapzināti siltas, labas bērna sirds izpausmi pret ķibelē nonākušu kaimiņbērnu...

Pirms dažām dienām ar kādu krievvalodīgu rencēnieti, īsinot laiku pie Sedas tilta avota nu jau gluži vai pilienveidīgā (kāpēc tā, ja apakšā esot gluži vai starptautisks pazemes ezers?) ūdens krāna, skaidrā latviešu valodā abi gānījām tos cūkcepures, kuri blakus krūmos joprojām nesodīti iztīra savu auto salonus un bagāžniekus: kā ceļas roka to atļauties pašiem savā valstī!?

Drillēt vienu un to pašu plati, protams, nav labākais, ko lasītājiem var sniegt žurnālists, — to apzinos, bet, ja runa ir par augoni (augļotāju jeb ātro kredītu izskatā), kas joprojām kopš krīzes laikiem turpina plosīt mūsu zemi, tad esmu gatavs atkārtoties kaut līdz nelabumam.

Briselē nesen noslēdzās Eiropas Savienības (ES) Austrumu partnerības samits, kura noslēgumā ir iekļauts punkts par ES atbalstu Lietuvai sakarā ar bažām par Baltkrievijā topošās Astravjecas atomelektrostacijas (AES) drošību. Šis jautājums nav mazsvarīgs arī Latvijai, jo Astravjeca nav pārāk tālu arī no mūsu valsts robežām, tomēr Latvijas amatpersonas par šo tēmu runā izvairīgi, un tam ir savi iemesli.

Saeimā patlaban izskata likumprojektu Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likums. Deputāts Vitālijs Orlovs (sociāldemokrātiskā partija Saskaņa) iesniedzis priekšlikumu, kas noteiktu — turpmāk pircējiem veikalā būs pieejama tikai cenu lapa ar tabakas izstrādājumu nosaukumu un preces nebūs redzamas. Piedāvājuma būtība ir tāda, ka tabakas izstrādājumus drīkstēs pārdot tikai vietās, kam nav atsevišķa ieeja jeb tā saucamajās saliņās, kuras šobrīd dominējošie tirgotāji jau tālredzīgi izveidojuši tirdzniecības centros un kādas būs spējīgs izveidot tikai retais Latvijas tirgotājs savos veikalos.

Veca, bet arvien nenovecojoša tēma. Esam tik dažādi — katrs ar savu individualitāti, inteliģences līmeni, pacietības robežu. Kas vienam ir pieņemams, otram nebūt ne. 

Ministru kabinets šodienas sēdē pat omulīgi var lemt gan par valsts pārvaldes profesionālo pilnveidi labāka tiesiska regulējuma izstrādē mazo un vidējo komersantu atbalsta, korupcijas novēršanas un ēnu ekonomikas mazināšanas jomās, gan grozīt noteikumus par transportējamām spiedieniekārtām, vai arī spriest par dividendēs izmaksājamo «Rīgas cirka» peļņas daļu. Gada galvenais darbs ir padarīts: kabineta izstrādāto 2018. gada valsts budžetu ceturtdien Saeima, 59 deputātiem balsojot «par», 37 — «pret», apstiprināja.

Mūžības diena aizvadīta. Arī Valmieras Pilsētas kapos bija neierasti daudz cilvēku, tādēļ pievakarē, kad sāka krēslot, kapsēta ar neskaitāmām sveču gaismām atkal ieguva to īpatnējo, vienreizējo kopskatu — it kā no lidmašīnas raugoties uz ugunīs mirdzošu pilsētu. Tikai šī — mirušo valstība. Ierasts, ka, aizdedzinot piemiņas gaismu, godu parādām ne tikai konkrētajam zem septiņām pēdām guldītajam, bet arī vēl daudziem citiem konkrētai dzimtai piederīgiem, ar kuriem mums dzīves laikā ir bijusi tā laime satikties un par kuriem joprojām glabājam atmiņas. Žēl tikai, ka tad, kad esam jaunības maksimālisma pilni, tik maz vērības pievēršam tam, ko stāsta mūsu vecvecāki vai kāds cits radinieks. Tad gadās kā nesen manam Rīgas brālēnam.

2016. gada 27. aprīlī Eiropas Parlaments un ES Padome pieņēma jauno Personas datu aizsardzības regulu Nr. 2016/679 (turpmāk — Regula), kas ir piemērojama Eiropas Savienības dalībvalstīs no 2018. gada 25. maija.

Jau «slavenais» skolu tīkla optimizācijas pētījums apliecina, ka valdošās koalīcijas (ne)stabilitāte izpaužas arvien dīvainākos veidos. Atliek cerēt, ka pēc budžeta apstiprināšanas premjers sadūšosies apvaldīt izglītības un zinātnes ministru.

Latvijas augstskolās notiek forumu cikls, aicinot diskutēt par to, kādas ir iespējas cilvēku ar īpašām vajadzībām iesaistīt darba tirgū. Vidzemes Augstskolā bija saruna par sociālo uzņēmējdarbību kā vienu no iespējām.

Laiku pa laikam sabiedrībā uzbango emocijas par ierēdņu armijas apjomiem mūsu valstī un tiem neadekvāto padarītā darba sauso atlikumu. Iespējams, saprotu situāciju pārāk vienkārši, taču jau daudzus gadus mani nepamet doma par kādu salīdzinājumu. Latvijas šodienas iedzīvotāju skaits ir līdzīgs lielas pasaules pilsētas iedzīvotāju skaitam. Pieņemsim, ka te domāta Rietumu pasaule ar salīdzinoši augstākām komforta prasībām, nekā tas būtu Āfrikā vai Āzijā, kur, protams, ir arī pozitīvi piemēri, taču tie tikai apstiprina izņēmuma statusu.

Latvija nedrīkst atļauties iestigt provinciālismā, un tās interesēs ir saglabāt Eiropas un NATO vērtību kursu. Situācijā, kad centriski un eiropeiski orientēto partiju skaits ir liels, to izdarīt kļūst aizvien grūtāk, jo notiek politiskā fragmentācija, kurā galvenais pašmērķis ir 5% vēlēšanu barjeras pārvarēšana, nevis Latvijas izaugsme un attīstība.

Decembris paies Adventa laika noskaņā, kad likumsakarīgi katram gribas pieskarties pasaules labajai daļai un pašam tādam labākam kļūt. Lūgumi pēc atbalsta un ziedošanas labdarības akciju un maratonu laikā būs neskaitāmi. No vienas puses: tāpēc jau mēs cits citam esam blakus, lai palīdzētu, bet reizēm ir tik patīkami dzirdēt, ka eņģeļu bari pārvēršas par skaļiem oponentiem valsts politikai, uzsverot — ja cilvēks ir Latvijas vērtība, tad jāņem vērā, ka nav mums nekā svarīgāka par veselu cilvēku.

Latvijas premjerministrs Māris Kučinskis vakar pauda cerību, ka beidzot varētu vainagoties ar panākumiem kārtējais plāns par reformām valsts pārvaldē, kas paredz pakāpeniski samazināt darbinieku skaitu par 6%. Cerības tiek saistītas ar to, ka darbinieku skaita samazināšana tiks noteikta par vienīgo veidu, kā valsts pārvaldes iestādēs iegūt līdzekļus algu palielināšanai.

Reiz kāds cilvēks esot lielījies, ka nogriezis lauvam — cilvēkēdājam asti ar kabatas nazi. Uz jautājumu, kāpēc viņš nav nogriezis galvu, cilvēks atbildējis, ka to kāds jau esot izdarījis pirms viņa. Morāls gļēvums ir vīrišķības sabrukums, bet drosme ir viena no augstākajām dvēseles vērtībām, tikumiem. Tā ir spēja savam «es gribu» pretim nolikt «tā ir pareizi», tikums, kas ļauj mums rīkoties pareizi, neskatoties uz mūsu bailēm un iespējamiem zaudējumiem.

Daudzkrāsaini izgaismota, parādes maršiem un patriotiskām dziesmām skanot, ir pavadīta Latvijas kārtējā dzimšanas diena, un turpinām rosības pilno ceļu pretī simtgadei. To sagaidot, ir daudzi labi aizsākumi, bet ir arī daudz kas būtisks nepadarīts vai pat aplami darīts.

Šajos valstssvētkos svētku salūts mums nograndēs kā starta šāviens, iesākot Latvijas lielās jubilejas sagaidīšanas gadu. Vēl nupat domājām, ka zīmīgais notikums ir drošā attālumā, tāpēc nevajag lieki par to satraukties — gan simtgade pati nāks un atnāks, garām mums neaizies. Drīz sāks šķist, ka laika ritējums ir uzņēmis pārāk straujus apgriezienus.

Vakar Rīta Panorāmā paklausījos mūsu Saeimas nepareizās partijas Saskaņas deputātu Ivaru Zariņu. Parlamentārietis runāja par aktuālu ekonomisko jautājumu — ko darīt ar obligāto iepirkuma komponenti (OIK)? Pieļauju, ka Zariņa kungs varētu būt ja ne pats profesionālākais, tad noteikti viens no zinīgākajiem enerģētikas ekspertiem starp visiem 100 deputātiem, taču viņā joprojām neviens īsti negrib ieklausīties.