Viedokļi

Mūsu valstī latviešu valodas lietošana noteikta ar likumu, tāpēc joprojām, maigi sakot, ar neuzticību tiek uztverta ikviena iespējamā atkāpe no šīs normas. Lai atceramies, kādas pretenzijas pavisam nesen izsauca ietekmīgās Ārvalstu investoru padomes pieprasījums pēc oficiālas angļu valodas izmantošanas valsts pārvaldē. Protams, te fonā ir pamatīgu investīciju (ne)ienākšana vietējā biznesā, taču valsts valoda tomēr ir valsts valoda, ar kuras lietošanu vismaz pagaidām nākas rēķināties. Investoru viedoklis — obligāta latviešu valodas izmantošana viņiem šeit ir «nevajadzīgs procesu pagarinājums laika izteiksmē», un visā pasaulē taču joprojām spēkā aksioma time is money.*

Lai arī sociālistiskā sacensība starp brālīgajām padomju republikām palikusi teju trīs gadu desmitu senā pagātnē, joprojām, bet nu jau brīvajā Eiropā, mīlam samēroties kapitālisma sasniegumos ar kaimiņiem, ka, lūk, Igaunijā algas lielākas, savukārt Lietuvā produkti lētāki, retoriski vēršoties pie valstsvīriem — kāpēc tā vēl nav pie mums.

Oficiālās ES valodas statuss un pilnvērtīga līdzdalība informācijas tehnoloģiju saturā un virtuālajā tīmeklī ir papildus garantijas tam, ka mūsu dzimtajai valodai ir spēcīgas saknes arī šajos laikos, kas pilni ar globalizācijas radītām iespējām, kārdinājumiem un riskiem. Tomēr tā joprojām šķiet tik trausla, tik viegli nomācama, piedrazojama svešās un spēcīgās ietekmēs.

Līdz septembra beigām mūsu uzņēmumā gatavojām dokumentu paketi, kas ir samērā liela un sarežģīta, lai varētu startēt konkursā uz Eiropas Savienības finansējumu. Esam testa režīmā Valmierā izmēģinājuši vairākus jaunus autobusus. Izskatās, ka Valmieras pasažieru pārvadājumu apjomiem, tiem pretī noliekot iespējamās izmaksas un arī infrastruktūru, kas varētu nodrošināt šādu autobusu regulāru pārvietošanos, mēs nevaram atļauties pilsētas maršrutos elektroautobusus. Tie ir pārāk lieli izdevumi. Ja mēs vairākkārt celsim biļetes cenu, neviens taču ar šādu autobusu nebrauks! Šie elektroautobusi brauks tukši, un pie tam par kādu naudu!

Lai gan tagad — putnkopji cāļiem ļauj piedzimt, cik un kurā brīdī vajag, joprojām spēkā — ir teiciens «Cāļus skaita rudenī». Turklāt jau pavisam tuvu ir diena, kad vien — tik cāļu, — cik — saskaitīsim šoruden, drīkstēsim saskaitīt arī nākamā gada 6. oktobrī, kad gluži kā cāļi rindā 13. Saeimas vēlēšanām rindosies politiskās partijas un to apvienības.

Ik pa laikam tiek vētīts un pētīts, kāda ir «zaļā koridora» atdeve. Jāatgādina, ka tā nosauca valsts apmaksātu procesu, kad pacienti, kuru ģimenes ārstam ir aizdomas par iespējamu onkoloģisku saslimšanu, pāris nedēļu laikā tiek uz konsultāciju pie speciālista un tālāku izmeklēšanu Rīgā.

Piedošana nav burvju nūjiņa. Ir gribēšana piedot un varēšanas piedošana: mēs gribam piedot, bet nevaram. Tad, kad mēs to varam, kad galva un sirds beidzot spēj vienoties, vēl paliek atmiņas, šīs sāpīgās lietas, kas uzpeld virspusē, kas satrauc un no jauna iekvēlina naidu. Tā ir atmiņas piedošana. Tā nav viegla. Tā prasa daudz laika.

Šā gada 1. oktobrī Spānijas autonomajā provincē Katalonijā bija paredzēts referendums par iespējamo šīs Spānijas pašas bagātākās provinces neatkarības pasludināšanu. Tieši bija paredzēts, jo izrādās, ka sevi par demokrātijas un visu iespējamo tiesību bastionu dēvējošajā Eiropas Savienībā (ES) nevienu neinteresē fakts, ka Spānijas varas iestādes bez lielām ceremonijām arestē autonomijas līderus, konfiscē referenduma biļetenus, slēdz vēlēšanu iecirkņus, bloķē katalāņu interneta vietnes, draud ar bruņoto spēku ievešanu provincē un īsteno vēl virkni citu līdzīgu pasākumu.

Vairs tikai nedaudz vairāk par gadu palicis līdz Latvijas valsts simtgades svinībām. Šīs svinības nenoliedzami būs nozīmīgs notikums mūsu salīdzinoši joprojām jaunajai valstij, kā arī visiem tās iedzīvotājiem.

Aizvadīts kārtējais Valmieras maratons. Neņemos spriest, kā tā organizatorisko pusi vērtējuši paši skrējēji, toties no vairākiem valmieriešiem nācies dzirdēt viedokli, ka transporta satiksmes organizācija gan bijusi ne tā veiksmīgākā. Nu, varbūt ne tieši organizācija, bet tās izpildījums.

Vai Austrumeiropa tik tiešām ir vecās Eiropas produktu izgāztuve? Vai tas ir iespējams, ka labi pazīstamu zīmolu pārtikas un citas preces var atšķirties pēc garšas un sastāva atkarībā no tā, kur zīmola produkts ražots: Vācijā vai Polijā? Līdz šim uz šiem jautājumiem apstiprinoši atbildēja produktu, kas sagatavoti pēc atšķirīgas receptūras, pircēji, kuri šad un tad lūdza atvest bērnam kvalitatīvāku zobu pastu no Nīderlandes vai veļas pulveri par to pašu cenu, kāda pie mums no Vācijas, taču pašlaik otršķirības fakts atzīts visaugstākajā līmenī: Eiropas Parlamentā no tribīnes EK prezidents Žans Klods Junkers teicis, ka nedrīkst būt tā, ka ir savienībā valstis, kuru pilsoņi pērk produktus, kuru sastāvā ir mazāk zivju, šokolādes, ka ir normas un regulējumi, kas ražotājam jāievēro jau tagad.

Nedēļas nogalē ir vairāki tautas ticējumos un paražās nozīmīgi datumi — 29. septembris jeb Miķeļdiena, kad galvenajiem lauku darbiem jābūt pabeigtiem un ražai savestai klētīs, 30. septembris — veļu laika sākums, kad vairāk nekā citkārt piedomājam par savu aizgājēju dvēselēm, un 1. oktobris — Rudens Māras diena, kad var pavērot arī dzērves: ja tās lido prom, tad sals var iestāties jau pēc divām nedēļām, ja nelido — ziema atnāks vēlu. Tiesa, zinātāji teic, ka pašlaik sārtiem pīlādžiem pārpilnie koki vēstījot — gaidāma barga ziema.

Ļoti nopietns politiskais zemteksts ir ieilgušajam, tehnokrātiskajam un ārēji garlaicīgajam strīdam par Latvijas Mobilā Telefona un Lattelecom ne-/apvienošanu. To apliecina (vienmēr tik flegmatiskā) vides un pašvaldību ministra pēkšņais emociju izvirdums šonedēļ, asi uzbrūkot abu uzņēmumu mazākuma akcionāram Telia.

Lai cik bēdīga un bezperspektīva daļai Latvijas sabiedrības šķiet dzīve mūsu mazajā valstiņā, izrādās, viņi, depresijas māktie un projām braukšanai/lidošanai koferus kravājošie, pamatīgi alojas. Skats no malas rāda Latvijā pavisam citu ainu! Ir tāda interesanta lieta, ko izveidojusi Apvienoto Nāciju Organizācija, pareizāk, tās angažētie Kolumbijas universitātes ekonomisti un kas saucas ne vairāk un ne mazāk kā pasaules laimes indekss.  Tad nu skrupulozie rēķinātāji, visus pasaules galus kopā savelkot pēc 10 ballu sistēmas par apaļiem 10 gadiem, secinājuši, ka mēs, latvieši, savā valstī esam panākuši otro straujāko laimes kāpumu, apsteidzot šajā skrējienā pretī vēl lielākai laimei 153 valstis. Apstājoties uz brīdi skrējienā pēc laimes, varam piefiksēt Latvijas 54. vietu šajā laimes indeksa listē. Tā bija šī gada sākumā — Pasaules laimes dienā 20. martā. Lēciens no pērnā gada uz augšu bija par 14. vietām. Ja ir vēlme salīdzināt ar kaimiņiem Baltijā, tad Lietuvai šogad 52. vieta (pērn 60.) un Igaunijai — 66. vieta (pērn 72.).

Nupat notiek ķeršanās pie pēdējā salmiņa. Pirms vairāk nekā 10 gadiem demogrāfi zvanīja trauksmes zvanus, ka Latvija piedzīvos iedzīvotāju skaita strauju kritumu — uz dzimstības, mirstības negatīvās bilances, uz emigrācijas rēķina.

Viens no pēdējā laika posma aktuālākajiem jautājumiem Latvijas iekšpolitiskajā telpā ir saistīts ar telekomunikācijām — Zviedrijas uzņēmuma Telia vēlmi apvienot vienā kompānijā tādus uzņēmumus kā LMT un Lattelecom, kuru abu līdzīpašniece ir Telia. Lieki piebilst, ka aizjūtas akcionāri tieši sev atvēl galveno lomu (un arī īpašuma tiesības) iespējamajā apvienotajā kompānijā.

Vai nu militāro mācību Latvijas pierobežā Zapad ietekmē, vai kādu citu valstiski svarīgu apsvērumu dēļ pēdējā laikā arvien biežāk dzirdamas runas par obligātā militārā dienesta atjaunošanas nepieciešamību, bet aizvakar, spaidot televizora pulti, nejauši trāpīju uz diskusiju, kurā tika spriests, vai lietderīgāk nebūtu obligāto dienestu aizstāt ar valsts aizsardzības mācības stundām.

Sabiedrības lielā daļā valda satraukums par nabadzības kāpumu, dažādās aptaujās zemu vērtējam Latvijas ekonomiku un iedzīvotāju labklājību salīdzinājumos ar citām valstīm. Taču atbrauc no kungs no Parīzes un mūsu sarūgtinājumiem pārpilnajā tējas glāzē salej medainu sīrupu.

Šoruden, faktiski jau kopš vasaras beigām, Latviju terorizē laika apstākļi. Pa retam gadās kāda saulaināka diena, vēl kāda — tikai ar mākoņiem, pārējās — ar īslaicīgi garlaicīgu lietu... Latgalē jau šo klimatu līdz mielēm izbaudījuši gan lauksaimnieki, gan pārējie iedzīvotāji, kuriem mājās ir savs privātais autotransports, taču saprotamu iemeslu tomēr nav iegādāta vismaz lēta gumijas laiviņa. Ir pat lieli valsts nozīmes autoceļi, kuri vēl vakar funkcionēja bez vainas, bet šorīt jau tos kādā kuslākā vietā izskalojusi trakojoša ūdens straume...

Atļaušos būt nejauks: ne tikai tīra cilvēkmīlestība lika Raimondam Vējonim ar savu likumdošanas iniciatīvu izraisīt valdības koalīcijā nesaskaņas. Protams, ne jau letālas, taču tik un tā nepatīkamas. Prezidentam ir atlicis mazāk par pusi no viņa pilnvaru laika, taču ne īsti veicas paliekoši ierakstīties vēsturē, ne, jo vairāk, kaut cik nodrošināt sev otru termiņu.