Viedokļi

Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā zināms, soli pa solim jau kopš 2017. gada notiek Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) stratēģiskā plāna sagatavošana, kurā šā gada galvenie uzdevumi bija regulu apspriešana, pati plāna izstrāde, nosakot galvenās vajadzības, prioritātes, mērķus, pasākumus un tiem atbilstošas finanses. Nākamgad paredzēta KLP stratēģiskā plāna apstiprināšana, noteikumu sagatavošana un ieviešana, lai jau no 2021. gada varētu sākties visa nolemtā īstenošana. Ir dzirdēts, ka Briselē jauno KLP dēvējot nebūt ne par revolūciju, bet gan par evolūciju. Ko no tās deklarētajiem ekonomikas, vides un sociālajiem mērķiem cer sagaidīt Latvijas lauksaimnieki? Zemkopības ministrijas mājaslapā šovasar notika aptauja, vaicājot, kurš no nākotnes KLP ekonomiskajiem mērķiem (taisnīgi ienākumi, palielināta konkurētspēja un palielināta vara pārtikas ķēdē) jums ir svarīgākais.

Latvijas Bankas pirms nedēļas piesardzīgā optimismā sludinātās valsts ekonomiskās attīstības prognozes kopumā šķiet līdzīgas manis jau aprakstītajam Luminor ekspertu vērtējumam vai citu kredītiestāžu veiktai analīzei. Neviens negrib tīši sašūpot laivu.

Ja bērns, atgriežoties no skolas, saka, ka viņam patīk iet skolā, ka patīk klases audzinātāja, ka bijis interesanti, tad vecākos tobrīd iemājo miers. Ja bērns mācību iestādē jūtas labi, viņš mācīsies. Ja bērns ir arī delveris vai viņam ir grūtības mācību procesā, skaidrs, ka skolotājs, kurš bērnu redz nevis kā apgrūtinājumu, bet kā izaicinājumu gan savai profesionālajai varēšanai, gan cilvēkmīlestības jaudai, strādās un bērns savā varēšanā augs.

Turpina pieņemties spēkā pretestība vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (Attīstībai/Par!) rosinātajai administratīvi teritoriālajai reformai. Tostarp pēc Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) domes slēgtajā sēdē notikuša balsojuma kļuva skaidrs, ka vairākums pašvaldību šo reformu neatbalsta.

Nupat sanāca aprunāties ar kādas ceļu projektēšanas firmas puišiem. No vienas puses – viņiem darba netrūkst, uz galdiem projektu mapītes biezum biezas, lai tās piepildītu, nākas likt lietā gan pašu profesionālās zināšanas un praktiskā darba pieredzi, gan arī izmantot mūsdienu tehnoloģijas. Oficiāli iegādātas projektēšanas programmas, ar kādām strādā sevi un savu pasūtītāju cienoši projektētāji, nav lēts prieks un katrā konkrētā gadījumā, šādu programmu iegādājoties, uzreiz patukšo firmas maciņu vismaz par dažiem tūkstošiem eiro. Tāpat projektēšanas birojā, lai nodrošinātu dokumentācijas kvalitāti, ik pa laikam jāpamaina savu laiku nokalpojušās lielformāta drukas mašīnas, protams, jāatjauno arī datoru bruņojums kopumā.

Laikā, kad Latvijā iestājas vien astronomiskais rudens, bet naktīs termometri jau rāda pat vairākus grādus zem nulles, satraukties par globālo sasilšanu, šķiet, būtu pat nevietā. Taču, kā secinājuši zinātnieki, tieši šādas krasas temperatūras svārstības, līdz šim sen nepieredzēti karstuma viļņi un to pēkšņa,  jau grūti prognozējama nomaiņa ar ļoti aukstām gaisa masām arī ir globālās sasilšanas sekas. Klimatiskie procesi ir zaudējuši stabilitāti. Kaut arī 2016. gada 22. aprīlī ar ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Parīzes nolīgumu valstis apņēmās noturēt vismaz līdz 2050. gadam pasaules vidējās temperatūras pieaugumu divu grādu robežās un šo nolīgumu ratificēja 185 valstis (arī Latvija), siltumnīcefekta gāzu emisijas turpina augt. Tiek vērtēts, ka, pat kopā ņemti, visu nolīgumu parakstījušo valstu pašreizējie plāni gāzu emisijas samazināšanā nespēs noteikto mērķi sasniegt. Turklāt ASV prezidents Donalds Tramps ir paziņojis par viņa valsts izstāšanos no Parīzes nolīguma.

Kā zināms, medicīnas darbinieki mēdz jokot skarbi, jo, gandrīz diendienā sastopoties ar kaulaino, laikam citādi nemaz nevar saglabāt optimismu un možu garu. Piemēram, mana māsīca, kas visu darba mūžu bijusi operāciju māsa, šovasar uz manu jautājumu, kā klājas un vai vēl iet darbā, paziņoja, ka nu jau kādu laiciņu vairs nepraktizējot, jo beidzot devusies pirmsnāves atvaļinājumā.

Jā, labu uzņēmējdarbības ideju var nošpikot, tā attiecīgajā sfērā palielinot konkurenci, bet labā idejā ieguldīto degsmi gan nekad nevar nokopēt 1:1, jo tā ir tikai tava degsme, tava uzdrīkstēšanās un izdoma, tavs zīmols. Tādu pārliecību šovasar dzirdēju vienā no 26 mūsu reģiona «Vidzemes stāstiem». Tas, kā zināms, ir 26 novadu aktīvāko uzņēmēju un viņu uzņēmumu apbalvošanas pasākums, kuru astoto gadu ar izdomu organizē Vidzemes plānošanas reģions.

Municipālpolitiķi jūtas pagalam apmulsuši, piedzīvojot valdības vienaldzību pret viņu vaidiem, protestiem un draudiem. Vēl vairāk, varas partijas dodas uzbrukumā – vietvarām pārmet dumpošanos pret valsti, pārāk treknu dzīvi* un nevajadzīgu kāri būvēt peldbaseinus.

Šķiet, neviens no vecākiem pašlaik necepas par to – būs vai nebūs bērnam skolā brīvpusdienas no nākamā gada 1. janvāra. Ģimenes uzticas pašvaldībām, kas tiešām brīvpusdienas apmaksājušas arī pusaudžiem un jauniešiem un lepojušās, ka var skolu audzēkņus nodrošināt ar pilnvērtīgu ēdienreizi. Ir lauku skoliņas, kurās padomāts arī par siltu ēdienu brokastīs un tiek nodrošināts, jā, varbūt vecāku piemaksāts, pat launags, jo labi taču zinām, ka bieži vien mācību iestādē skolēni pavada lielāko dienas daļu. Pilsētas skolu audzēkņi  interešu izglītību var tvert riņķī un apkārt, bet lauku skolās pulciņš aiz pulciņa mēdz notikt līdz pat vēlai pēcpusdienai. Starp citu, arī šis ir pašvaldību neatsverams devums.

Daudzu pašvaldību prakse, aizņemoties valsts budžeta finansējumu pārlieku lielu, pašvaldības reālajai situācijai un vajadzībām neatbilstošu objektu būvniecībai, liecina par īstermiņa domāšanu un bezatbildīgu attieksmi pret saviem nākotnes izdevumiem. Valsts kontrole 15 pašvaldībās vērtēja šādu infrastruktūras projektu ekonomiskā pamatojuma esamību, kā arī to plānošanu un īstenošanu. Revīzijā atklājās visnotaļ bēdīga nākotnes aina. Lielākā daļa sporta un atpūtas objektu visdrīzāk nekad nevarēs sevi atpelnīt, un no pašvaldībām nepieciešamie uzturēšanas izdevumi ik gadu tikai pieaugs.

Tuvojoties Starptautiskajai senioru dienai, kas tiek atzīmēta 1. oktobrī, labklājības ministre Ramona Petraviča aicinās Saeimu rīkot atvērto durvju dienu Saeimas namā. Šāda prakse ieviesta Vācijas Parlamentā, un šī lieliskā pieredze būtu jāpārņem arī Latvijā.

Uz pārdomām rosināja kādas valmierietes (pat vairāku) ieraksts feisbukā pie ziņas par nupat notikušo Valmieras maratonu. Nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad kādam šis (un tam līdzīgie, kā Valmieras pilsētas svētki, gadatirgi utt.) pasākums slēgto ielu dēļ pabojā tik ierastos ikdienas pārvietošanās plānus ar automašīnu, to starpā piekļuvi bodēm. Izskanēja ieteikums šo pasākumu pārcelt kur tālāk no pilsētas centra – uz memīti, estrādi, Viesturlaukumu.

Vienošanās par 2020. gada budžetu paredz arī kādu ļoti interesantu punktu, lai gan pastāv aizdomas, ka budžeta sastādītāji par to labprātāk klusētu un izvairītos no šā punkta apspriešanas publiskajā telpā. Par 4,4 miljoniem eiro ir paredzēts palielināt izdevumus politisko partiju darbības nodrošināšanai.

Vienmēr priecājos, kad izdodas atrast kādu cilvēku, kurš nodarbojas ar to, kas pašam patīk, un par to varu pastāstīt arī plašākai sabiedrībai. Līdz ar visu sabiedrību par to uzzina arī valsts kontroles iestāžu darbinieki, viņu redzeslokā nonāk stāsta varoņi. Ražotāji un tirgotāji bieži pēc intervijām stāsta, ka ir nācies uzņemt kādu no valsts kontrolējošajām institūcijām.

No nākamā gada bezdarbnieka pabalsts tiks izmaksāts astoņus, nevis deviņus mēnešus, turklāt arī mazākā apmērā, tādējādi ietaupot 12 miljonus eiro, vakar intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā Rīta panorāma paudusi labklājības ministre Ramona Petraviča, kas pārstāv partiju KPV LV, izraisot karstas diskusijas interneta portālos emociju amplitūdā no Pilnīgi pareizi. Jāstrādā, nevis «jāsēž» uz pabalstiem līdz Neieredzu valdību.

Jāsaka paldies pašmāju ekonomikas pētniekiem, kuri cenšas sarūpēt optimistiskas biznesa ziņas. Mums tiešām ir akūti vajadzīga pretinde, lai cīnītos ar globālā saimnieciskā pesimisma ietekmi «vienmēr sliktām ziņām atsaucīgajā» Latvijas sabiedriskajā domā.

Vēl pirms došanās vasaras atvaļinājumā gatavoju publikāciju par ZAAO jauno pakalpojumu privātmāju iedzīvotājiem Valmierā un vēl dažās lielākās apdzīvotās vietās mūspusē. Gan aprunājos telefonā ar cilvēkiem, kuri uzskata par normu pašu atkritumu šķirošanu jau savā saimniecībā, gan paviesojos pie labas paziņas, iepazīstoties ar viņu ģimenes praksi atkritumu šķirošanā. Šie cilvēki gan paši civilizēti risina atkritumu apsaimniekošanas problēmu, gan saprot, ka tas prasa arī zināmus līdzekļus, slēdzot atkritumu apsaimniekošanas līgumu ar šī pakalpojuma sniedzēju, konkrētā gadījumā ZAAO. Protams, te var strīdēties par izcenojumiem, taču paši zinām, ka dzīvē nekas lētāks nekļūst, un katrs izņēmums no šīs tendences tikai apstiprina likumsakarību.

Patiesībā virsrakstā minētie dzīvnieki un lielizmēra vadāms peldlīdzeklis ir tikai alegorija par iztirzājamo tēmu, jo runa galu galā ir par naudu. Kā zināms, naudas Latvijā, vismaz valsts budžetā jau nu noteikti, arvien ir bijis par maz, lai veiktu visām valstij noteiktajām funkcijām nepieciešamos finansējumus. Nelabvēļi, protams, apgalvos, ka patiesībā mūsu valstī finanšu resursu pietiek visam un vēl pāri paliek, ja tikai visu esošo naudu prastu pareizi pārvaldīt un nešķiestos tur, kur tas nav nepieciešams. Citās domās savukārt ir ļaudis, vismaz to vairākums, Saeimā un arī valdībā, tāpēc visu laiku kaut kas tiek optimizēts un optimizēts... Ar jēgu vai bez – tā jau ir cita runa.

Esot Brenguļos, nu jau trešajos Tomātu svētkos, un gatavojot reportāžu par Latvijas labāko tomātu audzētāju – kolekcionāru darba jaunumiem, nejauši sanāca interesanta saruna ar Ķekavas novada saimniecības «Neslinko» pieredzes bagāto saimnieku Aldi Bražūnu. Ierasts, ka mediji arvien cenšas vispirms tikt pie viņa sievas Elgas intervijām, jo tieši viņa ir ne tikai viena no izcilākajām tomātu audzētājām – kolekcionārēm valstī, bet arī ļoti populāra un pieprasīta lektore. Tā kā šoreiz Brenguļos tomātu fani no Elgas neatkāpās ne soli, nolēmu, ka uzrunāšu viņas kungu un sabiedroto, kā izrādās, nu jau 40. gadu! Par saimniecības «Neslinko» tomātu jaunumiem jau rakstīju 3. septembra «Liesmā» publikācijā «Jau trešie Tomātu svētki, bet pārsteigumu netrūkst», taču žurnālistes piezīmju bloknotā jeb, precīzāk, diktofonā palika, manuprāt, tik interesants stāsts par tomātiem Alda mūžā, ka to nevaru paturēt pie sevis.