Lai arī jauna gada iestāšanās būtībā nav nekas vairāk kā skaitļu nomaiņa cilvēku izdomātā kalendārā un attiecīgi tikpat kā neietekmē visdažādākās sabiedriskās, ekonomiskās, politiskās un cita veida tendences, sākoties jaunam kalendārajam gadam, tradicionāli tiek vismaz mēģināts saskatīt tajā ko gaišu un optimistisku.
Savu pirmo prātojumu Jaunajā 2021. gadā rakstu par Covid-19 pandēmijas ēnu, kas faktiski gulēja virs mums visu nu jau aizvadīto gadu. Pēc pavasara satraukumiem it kā viss atkāpās, taču tad – reizē prognozēts, gaidīts un tomēr pēkšņs – nāca kovida otrais vilnis.
Gada slieksnis ir pārkāpts. Ekonomisko norišu vērotāji nu vērtē, kāds bijis aiz sliekšņa palikušais. Daži jau steidz teikt, ka divtūkstošdivdesmitais izrādījies vissliktākais, kādu vispār šai paaudzei nācies piedzīvot.
Runājot par Covid-19 vakcīnām, jāuzsver vismaz divas lietas. Pirmā ir tā, ka cilvēki ir piesardzīgi. Es neteikšu, ka bailīgi, bet piesardzīgi pret kaut ko jaunu un nezināmu. Otrkārt, vakcīnas izstrāde notika ātrā tempā, jo bija ļoti liels politisks un arī cilvēku spiediens uz zinātniekiem, lai pēc iespējas ātrāk mēs varam to lietot. Jo tas būs viens no ieročiem, kas palīdzēs uzvarēt Covid-19 pandēmiju.
Gada nogalē interneta dzīlēs lasīju, ka daudzi radinieki sastrīdējušies, jo ierobežojumu dēļ nav varējuši kopā sagaidīt Jauno 2021. gadu. Arī manā draugu lokā kāda meitene apvainojās uz savu brāli, jo viņš nav vēlējies, lai viņa brauc ciemos.
Lai arī aizvadītais, 2020. gads aizritēja koronavīrusa pandēmijas zīmē, tā laikā netrūka arī politisko notikumu, kuri citos apstākļos būtu piesaistījuši ievērojami vairāk uzmanības. Vismaz trim no šiem notikumiem solās būt ievērojamas ilgtermiņa sekas.
Nu jau tālajā 1991. gadā Latvija atguva savu neatkarību, gada beigās sabruka Ronalda Reigana par «ļaunuma impēriju» dēvētā Padomju Savienība. Pagājuši 29 gadi. Nākamajā gadā dažus no šiem notikumiem atcerēsimies valsts mērogā, citus tā – garāmejot. Iespējams, ka Krievijā nākamā gada 31. decembrī plīvos karogi sēru noformējumā.
23. decembrī noslēdzās «Dod pieci! 2020» labdarības maratons – 152 stundu garā tiešraide, kurai daudzi sekoja līdzi un, ja vēlējās, tad ziedoja vismaz piecus eiro par vienu dziesmu.
Ak, kā gribētos šajos Ziemsvētkos nepieļaut kļūdu! Ak, kā gribētos sajust, pieskarties, piedzīvot, saņemt vairāk par svētku sentimentalitāti! Nonākt līdz šo svētku pašai sirdij, būtībai. Dziļi, dziļi ielūkoties un sastapties ar šo svētku patieso iemeslu.
Notikums ir vienkāršs: valdībā, kā tas Latvijā mēdz notikt pietiekami bieži, atkal nomainījies ministrs. Vajadzība pēc tādas maiņas radās, kad pēc šmuces – samelošanās par lūgumu nelikumīgi sagādāt Rīgas domes deputātu autostāvvietu caurlaidi — 12. novembrī no amata nācās atkāpties līdzšinējam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem («Attīstībai/ Par!»).
Valdība ir pieņēmusi lēmumu, ka līdz ar sākumskolas skolēnu atgriešanos mācību iestādēs pēc brīvlaika bērniem būs jāvalkā sejas maskas mācību stundās un ārpus tām, tomēr, vai tā būs, neviens nezina, jo Saeima uzdod valdībai atkārtoti vērtēt prasību lietot sejas maskas sākumskolās.
Vēl tikai Ziemassvētki un dažas dienas «pēcsvētku atpūtai», tad šis gads būs galā. Tāpat arī šī desmitgade un, protams, pirmā divdesmitgade, ko esam nodzīvojuši trešajā gadu tūkstotī.
Esmu gana daudz šajā dzīvē pieredzējis, tostarp arī Latvijai svarīgus emocionālus brīžus. Būts gan uz barikādēm, gan lielajā tautas manifestācijā toreizējā Komjaunatnes krastmalā, kas tagad – mūsu atjaunotajā Latvijā – nes 11. novembra krastmalas vārdu. Tādā veidā mēs pieminam savus varoņus, tos cilvēkus, kuri bija atbildīgi pret toreiz vēl pavisam vāro Latvijas valsti.
Līdz gada beigām atlikušas aptuveni divas nedēļas. Aizgājušais gads katram no mums bijis citāds, veiksmīgāks vai mazāk veiksmīgs, ar laimi, prieku un droši vien arī kādu skumjāku brīdi.
No 3. decembra stājās spēkā Ministru kabineta lēmums par to, ka veikalos un pakalpojumu sniegšanas vietās vienam apmeklētājam jānodrošina 15 kvadrātmetru platība. Mazās telpās apmeklētāji drīkst iet pa vienam.
Ne tikai iepriekšējās nedēļas nogalē Rīgā, bet arī daudzviet citur pasaulē notiekošās aizvien vērienīgākās protesta akcijas, kuras pamatā vērstas pret Covid-19 pandēmijas izraisītajiem ierobežojumu noteikumiem, kā arī daļas cilvēku ne bez iemesla paustajām bažām, ka šie ierobežojumi apdraud viņu personiskās brīvības, uzskatāmi liecina par tendenci, kuru var dēvēt visai interesantā vārdu salikumā – par demokrātiju dedemokratizēšanos.
Katru gadu Ziemassvētkus svinam kopā ar saviem mīļajiem, bet šogad esam aicināti tos sagaidīt vienas mājsaimniecības lokā.
Spītējot Covid-19 dēļ noteiktajiem ierobežojumiem, bezsniega ziemas untumiem, gan lauku sētās, ciematos, gan pilsētās Ziemassvētkus tomēr sagaidīt priecīgus un Jauno gadu daudz cerīgāku mūs aicina krāšņi rotātās egles.
Izvērtējot pašreizējo situāciju ar Covid-19 pandēmiju Latvijā, protams, mēs pašlaik varam analizēt, kur varbūt tika pieļautas kļūdas vai kur nebija pietiekami izlēmīgi iepriekšējos divos trīs mēnešos.
Vakar lsm.lv publicētā informācija liecina, ka Igaunijā slēdz skolas, strādās tikai bērnudārzi, Tallinā pieņemts atsevišķs lēmums, ka mācības turpina 1. – 3. klases skolēni. Tikmēr Latvijā mēs rīkojam piketus un dalāmies ar smieklīgiem foto, kuros adaptēts Valsts prezidenta sacītais kādā intervijā.