Atcerēsimies, ka, sākoties Covid straujai izplatībai, Valmieras Tūrisma informācijas centrs un biedrība «Valmieras Attīstības aģentūra» ļoti operatīvi apkopoja un publiskoja informāciju par uzņēmumiem Valmierā un tās apkārtnē, kas tobrīd piedāvāja savas produkcijas vai pakalpojumu piegādi uz mājām.
Klāt pirmais septembris ar ziediem, satraukumu, tikšanās prieku un skolas gaitu sākumu. Šis mācību gads droši vien ieies vēsturē ar to, ka uz skolu grib iet pat tā skolēnu daļa, kura ar mācībām bijusi uz «jūs». Pagājušā mācību gada attālinātā mācīšanās savu ir padarījusi.
Esmu starp tiem Valmieras iedzīvotājiem, kuri no šīs nedēļas sākuma dzīvo bez siltā ūdens. Kādam tas šķiet nu un?, bet es neesmu to cilvēku skaitā, kam tā ir ikdiena.
Valsts prezidents uzņēmās nepateicīgo trauksmes cēlāja lomu, trešdien brīdinot mūs, ka Latvijai tuvojas «otrais vilnis». Vai tā nebūs saucēja balss tuksnesī?
Kāds rūpnīcas strādnieks Baltkrievijā, protestējot pret negodīgajām prezidenta vēlēšanām un cilvēktiesību pārkāpumiem savā valstī, norādīja: «Kamēr mēs joprojām mācāmies audzēt kartupeļus, pasaule attīstās un iet uz priekšu».
Nevajag jaukt hokeju ar politiku. Runājot par Baltkrieviju, šī spēle patīk arī opozīcijai un tiem cilvēkiem, kuri protestē – tad kāpēc mums būtu jāatņem šiem cilvēkiem hokeja svētki!? Es uzskatu, ka čempionātam, lai vai kā, bet Baltkrievijā ir jānotiek – Dievs dod, lai tur būtu miers, jo tie, kas šobrīd iziet ielās, ir tieši tādi paši hokeja fani, kā tie, kuri ir pretējā pusē.
Smēķēšana ir galvenais nāves cēlonis Eiropas Savienībā. Daļa sabiedrība apzinās, daļa ne – smēķēšanas kaitīgās sekas.
Pagājušās nedēļas nogalē notikušajā partijas Vienotība kongresā Ministru prezidents Krišjānis Kariņš paziņoja, ka Latvija pēc 10 – 15 gadiem attīstībā pārsniegs Eiropas vidējo līmeni.
Tēva dienu Latvijā šogad atzīmēs 13. septembrī. Tēva dienas pastkaršu sūtīšanas akciju Latvijas Pasts rīko jau kopš 2014. gada un pēdējos piecus gadus sadarbojas ar Latvijas vecāku organizāciju Mammamuntetiem.lv, veicinot apziņu un izpratni par tētu lomu ģimenē un bērnu audzināšanā.
Svētdien, Baltijas ceļa 31. gadadienā, vairākās Eiropas valstīs notika līdzīgi pasākumi Baltkrievijas atbalstam — akcija «Baltijas ceļš Brīvību Baltkrievijai». Iespaidīgākais no tiem bija Lietuvā, kur no Viļņas līdz Medininku robežkontroles punktam ar Baltkrieviju cits citam blakus nostājās vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku.
Bieži no vecākiem dzirdu, ka viņu bērni ir izvēlīgi, ēd nelabprāt un tikai konkrētus ēdienus, nepieņem jaunus produktus vai atzīst tikai konkrētās formās sagrieztus burkānus.
Tas mums šķiet gluži pašsaprotami: lai izteiktu atbalstu kaimiņtautai, kas vēlas savā zemē taisnību, latvieši veidos simbolisku dzīvo ķēdi pie abu valstu robežas. Tikpat pašsaprotami mēs, igauņi un lietuvieši pirms 31 gada sadevāmies rokās, pieprasot brīvību sev.
Pārsvarā derīguma termiņam mēs sekojam līdzi pārtikas produktos, jo saprotams, ka neviens nelietos produktus, kuri var būt pat kaitīgi organismam. Tomēr kā ir ar dekoratīvo kosmētiku un smaržām? Vai sekojam, cik derīgi ir produkti, ko uzklājam uz sejas vai lietojam uz lūpām, pie acīm? Derīguma termiņš IR svarīgs arī dekoratīvajai kosmētikai. Produktu var nelietot ikdienā, bet tas nonāk tiešā saskarē ar apkārtējo vidi, ādu, mikrofloru, rezultātā tā bojājas. Arī uzglabāšanas vietai ir svarīga nozīme. Lai gan vannas istaba ir visbiežāk izmantotā telpa, kur notiek ikdienas sejas kopšanas rituāli, diemžēl šī noteikti nav piemērotākā vieta kosmētikas glabāšanai. Šie apstākļi rada labvēlīgu vidi, kurā vairoties dažādiem bīstamiem mikroorganismiem. Tāpat mainās produktu konsistence un ārējais izskats.
Pirms nedēļas publiskajā telpā parādījās ziņa, ka par patriotisko mēnesi sauktajā novembrī būs par vienu svētku dienu vairāk – 22. novembrī savu partiju nolēmis dibināt neviens cits kā pērn no partijas KPV LV izslēgtais Saeimas deputāts Aldis Gobzems, kurš aktīvi atgādina par sevi sociālajos tīklos, apgalvojot, ka tieši viņam ir zināma īstā recepte, kā Latviju pārvērst plaukstošā demokrātiskā valstī, tāpēc jaundibinātā partija būšot spējīga nākamajās Saeimas vēlēšanās iegūt sabiedrības vairākuma atbalstu.
Latvijas kaimiņvalstī Baltkrievijā ir nopietni sašķobījusies vēl pavisam nesen par mūžīgu uzskatītā prezidenta Aleksandra Lukašenko vara. Pretēji bažām, ka Latvijas amatpersonas varētu censties distancēties no kaimiņos notiekošā, oficiālajā līmenī arī mēs esam ieņēmuši aktīvu nostāju un atbalstām protestētājus. Tomēr būtu vēlams jau laikus sākt gatavoties arī gaidāmajam šo protestu un Lukašenko krišanas iznākumam.
Piekritīsiet, ka, mērojot lauku ceļus, to malās arvien vēl vērojami visai atšķirīgi saimniekošanas piemēri un attieksme. Īpaši spilgti tas izpaužas laikā, kad zālājos pļaujama zāle. Ir vietas, kur saimnieki to izdara laikus, lai tikai lopbarība sanāktu pēc iespējas kvalitatīvāka, un, ja arī pēc nopļaušanas prāvos barības ruļļus dažādu apstākļu dēļ uzreiz neizdodas aiztransportēt uz glabāšanas vietām saimniecībā, tad tie ir akurāti sakrauti vienuviet ceļmalā. Un ne tikai – bieži vien tie ir arī pārsegti ar polietilēna plēvēm, lai nebojājas. Tajā pašā laikā laukos dažviet diemžēl nākas redzēt arī pa visai prāvu platību izmētātus rupjās lopbarības ruļļus. Nopļauts ir, savākts arī, bet nākas redzēt, ka tālāk tāda ruļļu armija tā arī uz lauka paliek, kamēr rudens lietavu un pat pirmā sniega ietekmē pārvēršas biedējoši melnās ķīpās. Līdz nākamajai zālāju pļaušanas sezonai jau tās kaut kur tomēr pazūd, bet, kā vasara klāt, tā bēdīgais stāsts atkal un atkal atkārtojas. Atcerieties – kādreiz šādu platību saimniekus pamatoti mēdza dēvēt par dīvāna zemniekiem. To skaitu samazināt izdevās ar dažādu ES atbalstu mehānismiem, kritērijiem un lauku kontrolēm. Ko darīt, ja pa kādai darvas karotei kopējās lauksaimniecības podā vēl atrodas.
Aizvadītajās brīvdienās, ierodoties ciemos ar persikiem auduma maisiņā, ar mājas iemītniekiem nonācām pie interesantas diskusijas – cik bieži jāmazgā mazie auduma maisiņi?
Kamēr arī ražas rūķis atkal kaut cik iepriecina un pāri katra saimniekotāja problēmām sola vēl vienu labu gadu, no Eiropas Savienības (ES) un mūsu pašu valdības mājas izskan laukiem, it sevišķi to nākotnei, ne jau pašas priecīgākās ziņas. Vispirms tas sakāms par valdībā iecerēto īpašumu jaunu kadastrālo vērtību noteikšanu, kas sakarā ar cenu kāpumu tirgū paredz būtisku vērtību pieaugumu arī visai lauksaimniecības zemei. Tas laukos saimniekojošajiem liks rēķināties ar lielākiem nekustamā īpašuma nodokļu maksājumiem. Tie būs jāņem vērā aprēķinos, ko sēt vai stādīt, par cik kāpināt katra hektāra ražību, lai vēlā rudenī, galus savelkot, joprojām izrādītos, ka ir strādāts ar peļņu. Diemžēl pēc nodokļu paaugstināšanās ne viens vien mazais vai pat vidējais zemnieks var arī sarēķināt, ka pie tik labām zemes cenām sev un sievai pārtikušas vecumdienas var arī nodrošināt, nevis arot, sējot un pļaujot, bet gan lielāko daļu no zemes pārdodot (it sevišķi, ja dēliem un meitām lauku darbi nav sirds darbi).
Manā bērnībā diezgan nevēlama, bet nereti sastopama bija «spēle» sūtīt ķēdes vēstules. Domāju, visi zina, kas tie par manipulatīviem sacerējumiem, — lai saņēmējam «uzsmaidītu veiksme», tās jāpārraksta vairākos eksemplāros un jāizdala citiem, ja ne, būšot neveiksmes, nelaimes vai vēl kas šausmīgāks. Parasti tika solīti tādi paši «lāsti», ja saņēmējs vēstuli iznīcinās. Tolaik vēl nebija datoru ēras, šādas vēstules tika rakstītas ar roku. Reiz kāda mana draudzene, saņēmusi šādu vēstuli jau trešoreiz, bija gluži nelaimīga, jo to visu pārrakstīt vairākos eksemplāros rokrakstā tomēr ir diezgan laikietilpīgi un apnicīgi process. Man šī spēlīte pagalam nepatika, izrāvu vēstuli no viņas rokām un teicu, ka es to saplēsīšu, tādējādi viņu tas neskars. Viņa iebilda, ka vēstulē arī rakstīts — to nedrīkst atdot citiem, tad visas solītās nelaimes būs klāt. Atbildēju: tu man vēstuli neiedevi, es tev to atņēmu. Tad, citiem «vēstuļdraugiem» redzot, vēstuli saplēsu un izmetu. Tā arī ķēdes vēstules manā redzeslokā vairs negadījās.
Krasā atšķirībā no Lietuvas, mūsu valdību un diplomātu attieksme – protams, bažīgi paraugoties pār plecu, ko Brisele par to saka! – pret «Eiropas pēdējo diktatūru» līdz šīm bija klaji pragmatiska.