Pašlaik, kad par vīrusu jau esmu domājusi un apdomājusi, vajag ķerties klāt brīvā laika aizpildīšanai (lai nesanāk tikai sēdēt pie televizora/datora/grāmatām). Lai ģimenes lokā varētu nedaudz arī pasmieties un izklaidēties, var uzspēlēt spēles – galda, lomu, kāršu. Piemēram, «Mēmo šovu», kura pamatā ir izlozētā vārda parādīšana, izmantojot žestus un aktierspēli, taču nerunājot, neizdodot skaņas un nenorādot uz priekšmetiem telpā.
Jā, tās pašas, ko rīko «mēra laikos». Ārkārtēji apstākļi ne tikai rada ārkārtējas problēmas un to risinājumus, bet dažam – arī ārkārtas iespējas. No tām, normālai dzīvei atjaunojoties, ir pārāk grūti atteikties.
Šī Covid-19 radītā situācija liek citādi paskatīties uz lietām. Vai tev ir kāds mērķis? Vai tu to esi formulējis vai ne, tev tomēr, rupji sakot, jāspēj izdzīvot. Visās šī vārda nozīmēs. Un šo mērķi tu faktiski vari sasniegt divos veidos.
Mazai atslodzei no ikdienas! Atceries, ka tās bija populāras pamatskolas laikā? Es atceros, tikai žēl, ka nav neviena saglabāta. Tur bija tie daudzie jautājumi, piemēram, simpātija; antipātija; mīļākais ēdiens; mīļākā grupa; tava iesauka utt. Kādas atbildes es tagad rakstītu, ja kāds man tādu iedotu aizpildīt?
Lai gan pēc Saeimas deputātu un ministru pēdējo nedēļu rosības var rasties priekšstats, ka šobrīd varasvīru galvenās domas un lemšana saistās vien ar draudiem, nevar neatzīt, ka šī brīža situāciju dažas partijas steidz izmantot arī savu, sen jau deklarēto politisko mērķu sasniegšanai.
«Kāds šajā visā būs cietējs – tas ir skaidrs. Domāju, cietīs dažādas nozares. Ir biznesi, kuri cietīs, bet ir biznesi, kuri varētu uzplaukt, jo šis ir arī iespēju laiks,» tā par šobrīd pasaulē valdošo epidēmiju domā ekspremjers, ceļotājs un uzņēmējs Māris Gailis, izpelnoties visai skarbu kritiku interneta komentāros, lai arī sakarā ar ārkārtas stāvokli bijis spiests atcelt vairākus gan izklaides, gan darījumu ceļojumus.
Šķiet, pirms pāris gadiem kaut kur sanāca lasīt vietējo cilvēku pukošanos par to, ka ārzemēs aizbraukuši tā sauktie ekonomiskie trimdinieki uz Latviju brauc galvenokārt tāpēc, lai ar savām mītnes valstu lepnajām algām par Latvijas lētajiem izcenojumiem labotu un protezētu zobus, izmantotu vēl dažu labu specifisku medicīnas pakalpojumu.
Koronavīrusa Covid-19 globālā pandēmija agri vai vēlu taču tiks uzvarēta, tomēr vīrusam jau ir arī citas, politiskas un ģeopolitiskas sekas, kuras ar augstu ticamības pakāpi atstās ievērojami lielāku ietekmi uz mūsu turpmāko dzīvi, izejot tālu aiz medicīnas, epidemioloģijas utt. robežām.
Jau no 23. marta skolēni uzsākuši mācības attālināti. Pedagogiem šajā laikā ir jāspēj ātri pielāgoties, pārstrukturizēt mācību procesu no klātienes uz tiešsaistes mācībām, tai pašā laikā mēģinot nezaudēt zināšanu apguves kvalitāti. Protams, tas ir izaicinājums, tomēr ikvienam ir izvēle – paskatīties uz jauno lietu kārtību kā uz problēmu vai iespēju. Un nav šaubu – mūsdienu tehnoloģiskās iespējas ir auglīga vide, lai realizētu veiksmīgu attālinātās mācīšanās procesu.
Ja var ticēt oficiālajām ziņām, šobrīd mums Saeimā palikuši 99 vīrusa Covid-19 neskarti deputāti. Simtais, viņu kaimiņš sēžu zālē un arī citādi Kaimiņš vārdā, inficēts un tāpēc Latvijas pārvaldīšanā var piedalīties tikai attālināti. Pats vājnieks savu vīrusa noķeršanas vietu neatklāj un kontaktpersonas arīdzan, tādā veidā ļaujot visplašāko vērienu dažādām spekulācijām, kur, kad un ar ko Kaimiņš bezatbildīgi tusējis valsts vai privātajās lietās attālumā, kas īsāks par šķaudienu...
Saeimas koalīcijas sociālās drošības un īpaši veselības aprūpes politika ir konsekventi taupīga. Pat koronavīrusa pandēmijas laikā mediķiem atsaka palielināt finansējumu.
Šos jēdzienus – pašizolācija un karantīna – cilvēki sarunās mēdz jaukt. Atkārtošu to, kas ir jau zināms. Pašizolācija ir tad, kad cilvēks drīkst atstāt savu mājvietu, bet jāievēro sociālā distancēšanās – 2 metri no citiem cilvēkiem. Tāpat šis cilvēks drīkst doties pastaigāties svaigā gaisā. Karantīna ir tad, kad iedzīvotāji drīkst pamest mājas, vienīgi ja viņiem nepieciešama medicīniskā palīdzība, lai veiktu fiziskos vingrinājumus vai dotos uz darbu uzņēmumos, kas ir atzīti par būtiski svarīgiem, piemēram, uz pārtikas veikaliem vai aptiekām. Latvijā nav izsludināta karantīna, vismaz pagaidām ne.
Ja kaut ko var izmantot politiski, to noteikti izmantos. Par šo likumu spēcīgāks varbūt ir vienīgi Zemes pievilkšanas spēks. Valdība vēlas izmantot pandēmijas izraisīto sabiedrības apjukuma brīdi, lai (kā premjers teica) «agresīvi» veiktu iecerēto nodokļu reformu.
Manuprāt, šodien ne Valmierā, ne Latvijā kopumā nav svarīgākas problēmas par to, kā maksimāli ierobežot Covid-19 vīrusa izplatību. Lai piedots, viss pārējais ir lielākas vai mazākas, bet tikai pupu mizas! Tāpēc atkal cepos par šo tēmu, patiesībā izklāstu savas domas par vakar no Centrālās laboratorijas vadoša vīra dzirdēto par ārkārtas situācijas izpratni divās Kurzemes ostās – pilsētās.
Latviešu nacionālā īpatnība – ar mātes pienu iezīsts pofigisms. Smagākā formā Eiropas Savienībā tas esot vērojams vien pie itāļiem. Te glābt var tikai likuma panti. Tādi Latvijā eksistē, un kas par to, ka tikai šomēnes tos sākam reāli izmantot.
Kad nu mūsu ikdiena Covid-19 vīrusa draudu dēļ publiskās vietās liek citam no cita distancēties, kad esam spiesti strādāt attālināti un kad visapkārt ir tik daudz negāciju, rodas vēlme vairāk domāt labu, atcerēties kaut ko skaistu un neaizmirstamu.
Saprotu, ka pašlaik sakarā ar Latvijā izsludināto ārkārtas situāciju katram ir par ko padomāt un paskatīties uz lietām no cita skatpunkta.
Nupat kaut kā klusi un nemanāmi bez pielaides valsts noslēpumam un līdz ar to arī bez ministra portfeļa palika ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV LV). Šīs pielaides, jāatgādina, izsniedz un atņem tāda iestāde kā Satversmes aizsardzības birojs (SAB), kas nekādus komentārus nesniedz un nevienam neko paskaidrot negrasās.
Vismaz līdz 14. aprīlim saistībā ar vīrusu ārkārtējā situācija Latvijā nu ir izsludināta oficiāli. Likuma «Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli» 4. pants nosaka, ka «ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus».
Latvijā tiek saražots vairāk gaļas nekā patērēts, pusotras reizes vairāk piena, trīsreiz vairāk graudu. Uzņēmums «Dobeles dzirnavnieks» saražo trīs līdz pat četras reizes vairāk makaronu, nekā mēs apēdam.