Viedokļi

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā kļūst aizvien vairāk skaidrs, ka pāri Eiropai atkal nolaižas dzelzs priekškars, bet robežas, kādas izveidosies kara beigās, vienlaikus būs arī robežas, pa kurām šis priekškars sniegsies.

Tā nu ir iegājies, ka Latvijā, salīdzinot vispirms jau ar abām mūsu kaimiņvalstīm, dažkārt procesos un lietās, ar kurām kaut kādu iemeslu pēc esam iepalikuši leišiem un igauņiem aiz muguras, mūsu vietējie risinājumi tiek meklēti apbrīnojami sarežģītos veidos.

«Ukraina ir saliedējusi visus godīgos cilvēkus Latvijā, Eiropā un pasaulē, jo visi godīgie cilvēki ir par Ukrainu.

Vispirms jau kovids, bet tagad arī karš Ukrainā daudzas ierastās lietas salicis pavisam citos plauktiņos, radot apjukumu ne tikai iedzīvotājos, bet arī valdībā un Saeimā. Pēc Ukrainas karoga pacelšanas pie Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolas un ar to saistītā skandāla dažiem pēkšņi atklājies, ka ne visur Latvijā vienādi jūt līdzi ukraiņu tautas ciešanām.

Varētu jau teikt: kāda gan lepnajai Valmierai un tās sapulcētajam dižnovadam vispār daļa par tādu ļoti tālu un visādi necilu lāčukaktu – galvaspilsētu – un tajā uzšūmētām domes intrigām? Diemžēl ir gan.

Ir pavasaris, sniegs ir nokusis, brīžiem arī saulīte silda. Un līdz ar sniega pazušanu parādījušies arī ziemā sniegā iemestie izsmēķi, dzīvnieku un pat cilvēku izkārnījumi. Ne tikai skats ir nepatīkams, bet citreiz uz taciņas pat nav kur kāju spert!

Kopš 24. februāra Ukrainā turpinās karš. Īsts un nežēlīgs karš ar visām iespējamajām karadarbības sekām – nogalinātajiem, ievainotajiem, sagrautām mājām un izpostītām pilsētām, bēgļu miljoniem Eiropā.

Daudzi no mums ir vairāk vai mazāk aktīvi sociālajos tīklos: kādam vajag parādīt visu savu ikdienu un svētkus citiem, ir tādi tīklu lietotāji, kas dalās tikai ar būtisko.

Šīs nedēļas sākumā valdību veidojošo partiju pārstāvji vienojās, ka jau tuvākajā laikā tiks lemts par termiņuzturēšanās atļauju jeb tā sauktu zelta vīzu, kas ļauj brīvi pārvietoties pa Šengenas zonas valstīm, izsniegšanas pārtraukšanu Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem.

Kad pirms nepilna mēneša Valmierā viesojās vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs, cita starpā apvaicājos, ko viņš domā par uzņēmēju kluba Ozols, tostarp piecu novada domes deputātu, parakstīto vēstuli pašvaldībai par atteikšanos no azartspēlēm pilsētā.

Tālredzīgi pieņemti likumi sakārto lietas un uzlabo dzīvi, tāpēc top lēnām, uzklausot visas iesaistītās puses. Taču, nepietiekami ieklausoties, var gadīties šo to arī sabojāt.

Valsts aizsardzības mācība tiek pasniegta jau kopš 2018. gada kā pilotprojekts, tagad no 2020. gada līdz 2024. gadam – kā obligātā piedāvājuma izvēles priekšmets.

Neskatoties uz to, ka jau kopš 2020. gada vasaras vairāk nekā 17689 (šis skaits joprojām aug!) iedzīvotāji platformā www.mana­balss.lv ir pauduši savu viedokli un parakstījuši ierosinājumu par nepieciešamību veikt grozījumu PVN likumā, papildinot 42. pantu ar 17. daļu un nosakot, ka nodokļa samazinātā likme 5% apmērā ir jāpiemēro arī Latvijā ražotai svaigajai gaļai, zivīm, olām un piena produktiem, varas gaiteņos pozitīva risinājuma šai problēmai diemžēl joprojām nav.

Mums, latviešiem, tagad ir dota iespēja nokārtot savas vēsturiskās saistības. Gluži līdzīgas «somu parādam Rietumu civilizācijai», ko piesauca Mannerheims, pateicoties karavīriem par viņu izturību Ziemas karā.

Valsts darba inspekcijas (VDI) informācija liecina, ka aizvadītajā gadā nelaimes gadījumos darbā cietis 2091 nodarbinātais, turklāt 208 guvuši smagus veselības traucējumus, bet vēl 27 diemžēl gājuši bojā. Turklāt šī statistika nevis mazinās, bet ar katru gadu pieaug. Kas jādara citādi darba drošības un aizsardzības jomā, lai negatīvo statistikas līkni salauztu? 

Iespējams, savulaik Ādolfs Hitlers ar savu Trešā reiha ideju, to realizēdams Otrā pasaules kara laikā, neradīja kopumā tik daudz problēmu ekonomikā pārējām Eiropas valstīm, kā to jau izdarījis viņa 21. gadsimta idejiskais klons Kremlī, kura vadīto ordu uzsāktais bezprecedenta civiliedzīvotāju slaktiņš Ukrainā izraisījis nepieredzēti vienotu visas pārējās pasaules pretreakciju ekonomisko san­kciju ziņā.

Karš Ukrainā ir lieliska iespēja mainīt politisko dienaskārtību Krievijā, tostarp arī nomainot pie varas esošo politisko grupu.

Balkānos joprojām nav dvēseles miera. Kara jau nav, bet ir sāpju un nepiedošanas smārds. Kaimiņu tautas, ticības... 

Krievijas iebrukums Ukrainā neapšaubāmi raisa izmaiņas arī Latvijas vēlētāju simpātijās un antipātijās pret politiskajām partijām pirms šā gada rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. 

Pavasaris Latvijā piesaka sevi ar zilām debesīm un spožu sauli. Gaišzilais ar dzelteno. Manuprāt, šobrīd ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī visā pasaulē divas vissvarīgākās krāsas.