Pēdējos gados likās, ka Eirovīzijas dziesmu festivāls ņem tādu kā lēnu garu Latvijas auditorijas priekšā. Ne mūs tur saprot, ne mēs viņus: ai, lai tad viņi arī ar savu balagānu mūs netraucē, gan pārdzīvosim. Tāda bija kopējā noskaņa, pirms šogad viss atkal sākās no jauna.
Patlaban Daugavmalas Gaismas pilī notiek pasākums, ko sludina par Latvijas prezidentūras vainagojumu — Austrumu partnerības apspriede. Taču mūsu politiķiem, kuri vēlas būt bijušo PSRS republiku eirointegrācijas krusttēvi, var nākties piedzīvot vilšanos: pasākums riskē kļūt par diplomātisku čiku.
Siguldas Svētku laukumā 24. maijā risināsies gada vērienīgākais vides un veselīgas atpūtas pasākums visai ģimenei — Zaļās jostas Vides festivāls Tīrai Latvijai! Pulcēsies nozīmīgākās Latvijas vides un dabas aizsardzības organizācijas, kā arī zaļi domājoši uzņēmumi un biedrības. Paralēli radošajām darbnīcām, konkursiem un citām aktivitātēm apmeklētājus priecēs Ralfs Eilands, grupa Musiqq un Jānis Lūsēns, kā arī bērnu un jauniešu vokālais ansamblis Kolibri.
Ar necieņu pret skaistām un vēsturiskām telpām Valmierā, Rīgas ielā 13, tā diemžēl sanācis, kad tirdzniecību tur pārtrauca SIA «Gerkens un Partneri» un uzsāka viens no lielākajiem lietoto apģērbu tirgošanas uzņēmumiem Latvijā SIA «Humana Latvia», kuram pašlaik ir 29 veikali visā valstī.
Lai arī visapkārt bagātīgi zied pienenes, zāle zaļa, piena kvotu pārpildes iespējamie sodi pagājuši garām un ziņu virsraksti vēsta, ka Ķīnas tirgus jau ir atvērts Latvijas piena produktiem, tomēr pienkopības saimniecībās joprojām jau kopš pērnā gada augusta turpinās izmisums ar vienu secinājumu: šī piena krīze ir ievērojami smagāka nekā iepriekšējā. Kad man vaicā: «Vai piensaimniekiem saimniekošana pašlaik ir kaut par kripatu vieglāka?» — atbildu: nē!
Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā (ES) ir kā spogulī izgaismojusi veselu virkni aspektu, kas uzskatāmi liecina gan par visas ES problēmām, gan par to, ka daudzos gadījumos mēs pa Eiropas ceļu soļojam pilnīgi šķērsām un brīžiem pat ne tajā virzienā.
Ko dara sievietes, gaidot bērnus no nodarbībām? Nereti pārlapo vienu, otru un trešo žurnālu. Pārlapo plānākus un biezākus. Tādus, kas pirkti par eiro, un tādus, kas gandrīz par trim. Vēl sievietes parasti parunājas, ko tajos žurnālos izlasījušas. Tad viņas pamana interesantu tendenci: nav jēgas ar dažādo nosaukumu medijiem mainīties, jo kā vienā, tā otrā, kā nedēļas, tā mēneša izdevumā nereti dominē tās pašas tēmas, tie paši interviju varoņi. Tad rodas jautājums — kāpēc? Seko pašu izdomāta atbilde, ka uz vāka jau lauku sievietes maz liek, tur spīd tās, kuras pamatoti, bet biežāk nepamatoti mūsu sabiedrībā sauc par zvaigznēm: šovu, kino, reklāmu, ētera spīdekļiem.
Tagad mēs dzīvojam caur vadiem. Nē, arī tā jau ir vakardiena, mēs šodien dzīvojam radioviļņos, bet, ko man darīt, ja mans uztvērējs neuztver Tavu frekvenci?
Neraksti man īsziņas. Paņem cepuri, uzvelc kedas, mēteli un nāc.
Man jāmeklē Tavi vārdi gadsimtu atpakaļ?
Pagājušā nedēļa Latvijā atnāca ar gluži vai zibens spērienu mēreni saulainā dienā no gandrīz bezmākoņu debesīm. Pēc gandrīz septiņiem gadiem, jo tā saukto digitālās TV krimināllietu sāka skatīt 2008. gada 28. augustā, uz apsūdzēto sola sēžoties 19 personām, Rīgas apgabaltiesā tika nolasīts spriedums. 12 no apsūdzētajiem tika atzīti par vainīgiem, 7 kungiem piespriežot reālu cietumsodu, bet 6 — naudas sodus. 5 personas attaisnotas, viena atbrīvota no kriminālatbildības.
Paldies Dievam, ka mums visiem bija saprāts izšķirties par tiem soļiem, kurus mēs spērām pēc 1990. gada — neatkarība, virzība uz Eiropu, virzība uz NATO. Pateicoties mūsu tautas kolektīvajai gribai, mēs to esam sasnieguši. Ņemot vērā gan to, kas notiek šodien, gan to, kad 2008. gadā viss juka un bruka ekonomiskā un finansiālā ziņā, — ja mēs nebūtu bijuši daļa Eiropas Savienības, būtu ļoti grūti tikt pie tāda atbalsta, kā toreiz guvām. Tās nebija dāvanas, naudu mums aizdeva, bet uz tik izdevīgiem procentiem, kādus ārpus šīs savienības diez vai mēs būtu spējuši sev nodrošināt.
Cirks ap prezidenta vēlēšanām ir izvērsies jau tiktāl, ka vairs smiekli nenāk. Jo tuvāk nāk laiks, kad partijām ir jānosauc savi kandidāti valsts augstākajam amatam (19. — 24. maijs), jo valdošā koalīcija «brauc dziļāk auzās». Tāpēc viss velk uz to, ka būs mums ne tikai jauns prezidents, bet arī jauns kabinets.
Rūjienas novada Lodes pagasta zemnieku saimniecības «Kalntontes» Holšteinas šķirnes ganāmpulkā pašlaik ir 200 dzīvnieki, no kuriem 130 — slaucamās govis. Pēc Lauksaimniecības datu centra apkopotajiem un publiskotajiem 2013./2014. pārraudzības gada rādītājiem mūsu saimniecība ar 12204 kg vidējo izslaukumu no govs ierindota Vidzemes ražīgāko ganāmpulku ceturtajā vietā. Man un saimniekam Aigaram žurnālisti bieži vaicā, kas ir brango izslaukumu un augstvērtīgā piena ražošanas pamatā.
Ir darbības, ko negribas saukt īstajos vārdos, runāt par tām visiem saprotamā latviešu valodā. Tā pašlaik, kad Laimdotas Straujumas vadītā valdība secina, ka budžetā neienāk tāds naudas apjoms, kāds bija prognozēts, šo budžetu plānojot un Saeimā apstiprinot, paziņojumos sāk zibēt uzņēmējus, ierēdņus, jebkuru iedzīvotāju biedējošais vārdu savienojums «budžeta konsolidācija». Ar to, tieši un konkrēti nepasakot, ka valdībai sāk pietrūkt naudas, lai pildītu visu solīto, mums liek vien nojaust, ka nekas labs atkal nav gaidāms. Visiem mums ir arī atmiņā, ka pirms sešiem gadiem, kad vēl centāmies kaut cik pie vērtības noturēt latu, šie paši vārdi nozīmēja «jostu savilkšanu» –— nodokļu celšanu un pat algu samazinājumus.
Kamēr daudzu prātus nodarbina domas par reto iespēju savām acīm redzēt pasaulē slavenu gleznotāju darbus un tādēļ pie mākslas izstādes Rīgā pašlaik veidojas garas interesentu rindas, citu sabiedrības daļu uztrauc pavisam kas cits: kā un no kā pagatavot sev vai savai ģimenei kārtējās pusdienas. Studējot un dzīvojot dinamiskā attīstībā esošajā Valmierā, redzu tomēr cilvēkus, kas nepārprotami dzīvo nabadzībā.
Iepriekšējās nedēļas nogalē daudzi Latvijas iedzīvotāji, kurš ar pārsteigumu, kurš ar sašutumu, secināja, ka valstī ar vērienu un bez valsts tiešas līdzdalības tiek atzīmēts 9. maijs. Dienas garumā tikai Rīgā dažādos pasākumos piedalījās ap 220 tūkstošiem cilvēku, bet socioloģiskās aptaujas liecina, ka daļā bijušās PSRS, it īpaši Krievijā, 9. maijā svinēto Uzvaras dienu par saviem svētkiem uzskata 52% rīdzinieku. Puse valsts galvaspilsētas iedzīvotāju. Vēl bija mazāka mēroga pasākumi Liepājā un Daugavpilī, pusoficiālas un neoficiālas sanākšanas daudzviet citur Latvijā utt. Var pieņemt, ka vismaz ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju, galvenokārt nelatvieši, taču ne tikai, pieminēja tieši Uzvaras dienu.
Populārajā dziesmiņā tālāk ir: kas tos dūmus kūpināja? Valsts meža dienests (VMD) to noteikti zina, jo uzrauga un īsteno mežu ugunsdrošību, mežu ugunsgrēku atklāšanu, ierobežošanu un arī likvidēšanu Latvijas teritorijā visos mežos neatkarīgi no īpašuma veida un piederības. Lai īstenotu šo uzdevumu, kā vienu no galvenajām meža ugunsgrēku atklāšanas metodēm VMD izmanto novērojumus no ugunsnovērošanas torņiem, kas izvietoti stratēģiski nozīmīgās vietās.
Šodien Prāgā izšķirsies, būt vai nebūt Latvijas izlasei nākamajā sezonā pasaules hokeja augstākajā sabiedrībā jeb A grupā, kur tā ar dažādām sekmēm cīnījusies kopš 1997. gada. Tolaik Latvijas valstsvienība, kurā spēlēja vēl padomjlaiku Dinamo skolas audzēkņi, pārsteidza pasauli, izcīnot 7. vietu, bet vēl vairāk hokeja speciālisti izbrīnījās, uzzinot, ka valstī darbojas vien pāris mākslīgā ledus halles. Pa šiem gadiem tās uzceltas visās Latvijas lielākajās pilsētās, tostarp arī Valmierā, taču labu hokejistu skaits ir nevis pieaudzis, bet gan sarucis — jebkurš skatītājs, kas seko līdzi šim sporta veidam, pateiks, ka izlases šīgada modelī hokeju A grupas līmenī prot spēlēt vienīgi vārtsargs Edgars Masaļskis un uzbrucēji Lauris Dārziņš ar Kasparu Daugaviņu, bet pārējie, pelnot noraidījumus, galvenokārt rūpējas, lai līdzjutējiem netrūktu asu pārdzīvojumu un Masaļskim — darba.
«Ja nekā netiekat līdz Bitītei, tad jāiegādājas pašiem savs transports» — tādu spārnotu domu kāda četrgadnieka mamma dzirdējusi Valmieras pašvaldības gaiteņos, kad taujājusi, kurš plānojis, domājis un lēmis, ka par tā saukto vasaras bērnudārzu jāizvēlas Valmieras 2. vidusskolas pirmsskolas izglītības grupa. Melns uz balta atskaitēs rakstīts, ka šajā grupā ikdienā pirmsskolas izglītības iegūšanu nodrošina 81 bērnam. Vai tiešām bija pārliecība, ka visi mazie, kas mācās «Buratino», «Ābelītē» un turpinās bērnudārza gaitas vasarā, satilps vienuviet tādā šaurībā?
Pēdējos mēnešus Latvijas pašvaldības seko, kā norisinās sarunas par Finanšu ministrijas izstrādāto pašvaldību finanšu izlīdzināšanas jauno modeli. Tas ir jautājums, par kuru diskutē jau pietiekami sen, un tas savā veidā ir neērts, jo, mainot modeļa principus, mainīsies arī pašvaldību līdz šim saņemtās dotācijas apjoms. Turklāt tas skars gan lielo pilsētu pašvaldības, gan dažāda lieluma novadus.
Ziemeļu kaimiņi sarūpēja sensāciju: turpmāk pašvaldības var vēlēt ikviens 16 gadu vecumu sasniedzis Igaunijas iedzīvotājs. Interesanti, vai dīvainā ierosme atradīs apjūsmotājus un atdarinātājus Latvijā?