11. janvārī atzīmējām Starptautisko «paldies» dienu. Tā atgādina, cik vienkārši ir pateikt šo mazo vārdiņu, kas sastāv no septiņiem burtiem, un cik silti paliek ap sirdi tā saņēmējam. Šo dienu sāk popularizēt pēc ANO un UNESCO iniciatīvas.
Ik pa brīdim šī ziema mūs aplaimo ar normālu salu un sniegu, kas varbūt citugad neko vairāk par pozitīvām emocijām kalnu un gludās slēpošanas fanu un zemledus makšķernieku vidū nebūtu izraisījis. Taču ne šogad!
Lai piedod Maestro, ka šoreiz tās nebūs veltītas vakardienas gaviļniekam Raimondam Paulam, bet gan Artura Krišjāņa Kariņa valdībai, kurai jau 5. janvārī apritēja 1078 dienas (nu jau ar katru dienu vairāk), kas ir jauns Latvijas rekords, pārspējot Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iepriekšējo sasniegumu.
Valsts prezidents Egils Levits nesen, sniedzot interviju TV24 un atbildot uz jautājumu par daudzu iedzīvotāju neuzticēšanos valsts varas struktūrām, izteicās, ka tā ir «senā padomju domāšana, ka valsts visu nokārtos».
Novada kultūras telpu lielākoties veido pašvaldības kultūras centri, tautas nami, saieta nami, bibliotēkas, muzeji un brīvdabas pasākumu vietas, kā arī valsts, privātā un nevalstiskā sektora uzturēta un apsaimniekota infrastruktūra.
«Bērniem jādzimst ģimenēs tad, kad viņus tajās kāds gaida. Tad, kad ģimene ir gatava mīlēt un aprūpēt savu bērnu, sargāt un lolot, nevis izmisumā veikt abortu, nodot glābējsilītē, piekaut vai nogalināt,» atklātā vēstulē, kas izsūtīta Veselības ministrijai, Labklājības ministrijai un citām ar tematiku saistītām institūcijām un amatpersonām, pauž vecāku organizācijas «Mammamuntetiem.lv» vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.
Lai vai kas un kā ir noticis, vēsturei vienmēr vispirms tīkami bijuši notikumus vai norises precīzi fiksējošie un salīdzināmie skaitļi.
Viņnedēļ bija interesanti noklausīties diskusiju Jāņa Dombura raidījumā Kas notiek Latvijā?, kas bija veltīts, manuprāt, šobrīd arī mūsu valstij pašai aktuālākajai tēmai – cīņai ar pandēmiju.
Vēsture ne vienmēr atkārtojas kā farss. Kādreizējā Valmieras pašvaldības cīņa pret alkohola tirdzniecību naktīs – un uzvara – atbalsojas Ķekavas novada domes vēlmē aizliegt visā tā teritorijā rīkot azartspēles.
Informatīvais ziņojums «Par bērnu stāvokli valstī 2019. un 2020. gadā» izskatīts un pieņemts zināšanai valdības sēdē, teikts Labklājības ministrijas sagatavotajā informācijā.
Liela cerība, ka šajā nedēļā politiķi ļaus atsākt treniņus iekštelpās bērniem, kuriem nav vakcinācijas sertifikāta. Tas pats attiecas arī uz bērniem, kuri izvēlējušies savu dzīvi saistīt ar kultūru.
Nesen mūsu valsts kārtējo reizi dāsni dalīja naudas balvas par izciliem panākumiem sportā. Ne ar pušplēstu vārdu netaisos apšaubīt katra saņēmēja guvumu, jo tas viņam, mazu valsti lielos pasaules sporta forumos pārstāvošam sportistam, arī komandai, ir pārpārēm godam pelnīts.
26. novembris. Cilvēki ir neizprotamā šokā par Valmieras neizgaismotību. Notiek remontdarbi, tiek domāts par tīriem ceļiem, galu galā Valmierai iespējams iegūt Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027 titulu.
Jaunais 2022. gads, «Melnā ūdens tīģera gads», rit pilnā sparā. Daži fakti. Šī gada moto – drosmīgajiem pieder pasaule.
Šīs nedēļas sākumā izskanēja ziņa, ka Valsts enerģētiskās krīzes centrs (ir pie mums arī tāda konsultatīva institūcija, kuru vada ekonomikas ministrs) aicinās Finanšu ministriju (FM) izvērtēt iespējas sniegt aizdevumus tām pašvaldībām, kurām tas ir nepieciešams enerģētisko problēmu risināšanai.
«Esmu ar mazu bērnu, meklēju darbu», «Esam ģimene, kas palikusi bez regulāriem ienākumiem», «Paliku bez darba, tāpēc piedāvāju jums nopirkt pašas gatavotas rotas», un līdzīgs ieraksts, ka, paliekot bez darba, ir beidzot laiks ķerties pie gleznošanas un vēlme arī darbus pārdot, jo vajag naudu.
Kārtējo reizi ziema mūs ir pārsteigusi, jo šoziem snieg. Atceros ziemas ar krietni biezāku sniega segu, bet tik nesakoptu Valmieru un atsevišķas vietas jaunajā novadā gan ne.
Pašreizējais jaunākās modes kliedziens teju vai visās sfērās ir Eiropas Zaļais kurss, kas patiešām ietekmēs ne tikai tos, kuri saimnieko uz zemes – lauksaimniekus, mežsaimniekus, bet arī kokrūpniecību, pārtikas pārstrādi, tai skaitā zivrūpniecību un arī zivju ieguvi, transportu un faktiski visu mūsu dzīvi.
Kad ražošanas apspriedē tieši pirms gadumijas kolēģi man uzticēja rakstīt šīs Jaunā 2022. gada pirmā «Liesmas» izdevuma viedokļu lappuses rindas, nospriedu, ka tas ir visai nepateicīgs uzdevums, jo viss svarīgākais, sākoties jaunam laika ritumam, jau it kā ir pateikts un arī labākie jaunā ceļa gājuma vēlējumi izskanējuši.
Mēs pārkāpjam gadumijas slieksni bez dižas ticības savai gaišākai un pārtikušākai nākotnei. Tikai ar izmisīgu cerību azotē, ka gan jau viss «šitais» kaut kad beigsies.