18. novembrī atzīmēsim 103. Latvijas valsts proklamēšanas gadadienu. Atzīmēsim ar valsts karogiem, svētku pārraidēm, svecēm logos, svētku pusdienām, bet bez karaspēka parādes, svētku salūta. Ārkārtas situācija jau otro gadu ierastajā kārtībā ievieš savas korekcijas.
Latvijas Republikas dibināšanas gadadienu – 18. novembri – mūsu valstij jau otro gadu pēc kārtas nākas atzīmēt klusi un pieticīgi. Rīkot gadskārtas nozīmīgumam atbilstīga mēroga pasākumus neļauj daļēji mūsu pašu – kā amatpersonu, tā daļas iedzīvotāju – rīcības dēļ joprojām neuzvarētā Covid-19 pandēmija, tomēr neko vairāk kā aizēnot svētku sajūtu tā pamatā nav spējīga.
Jau rīt atzīmēsim mūsu Latvijas 103. dzimšanas dienu. Gaidot šos svētkus, daudzi no mums aizdomājas, kas mums ir Latvija un kas mēs esam savai valstij…
Kopš neatkarības atgūšanas, kad atsākām ar piemiņas pasākumiem un parādēm godināt Latvijas vēsturei tik izšķirošo cīņu dalībniekus, kā arī pašas valsts dzimšanas dienu, šis novembris paiet vai kā pats drūmākais.
Mājsēde ir beigusies, bet drošības pasākumi, lai ierobežotu vīrusu, jau nav atcelti. Divu metru distance, konkrēts cilvēku skaits telpās. Noteikti katrs zina vietu, kur šos noteikumus neievēro. Un ir vietas, kur tos nemaz nav iespējams ievērot, jo tad darbs apstāsies.
Uzdodoties par banku darbiniekiem, telefon- un datorblēži šogad (janvāris-septembris), kā sarēķinājušas četras lielākās* Latvijas bankas, jau ir izkrāpuši no to klientu kontiem 8,6 miljonus eiro! Traki bagāti esam...
LIZDA priekšsēdētāja Inga Vanaga aizvadītajā nedēļā tiešsaistē runāja ar Vidzemes izglītības iestāžu arodorganizāciju vadītājiem un pārstāvjiem.
Esmu no tiem cilvēkiem, kam ļoti patīk suņi, tomēr dzīves ritms, kā arī tas, ka dzīvoju dzīvoklī, pagaidām neļauj paņemt pašai savu četrkājaino draugu. Līdz galam arī neesmu izvēlējusies, kādu suņu šķirni es vēlētos – mazu, lielu, garspalvainu, īsspalvainu, aktīvu vai ne tik aktīvu.
Šodien ir mūsu tautai nozīmīgs datums – Lāčplēša diena. Ar 11. novembri iesākas Patriotu nedēļa, kad vēlreiz atsaucam atmiņā 1919. gada notikumus, pieminam un godinām visus, kuri toreiz mums izcīnīja pašiem savu valsti.
Jautājums, kas pēdējās dienās raisījis gandrīz vai ne mazāk kaislību, kā ar cīņu pret Covid-19 pandēmiju saistītie ierobežojumi un mājsēde, ir tā saucamās deputātu kvotas. Jeb valsts līdzekļi, kurus parlamentāriešiem savulaik bija tiesības piešķirt to vai citu mērķu īstenošanai budžeta ietvaros.
Kalendārs vēsta, ka šodien ir Mārtiņu diena, kas ir seni un tautas tradīcijās iezīmīgi svētki.
Gluži vai pēc klimata glābšanas aktīvistu pasūtījuma, vai kā īpaši vēstneši pāri Skotijas pilsētai Glāzgovai, kurā jau otro nedēļu turpinās ANO klimata konference COP26, un pāri visai Eiropai cits aiz cita brāžas siltie Atlantijas cikloni.
Tepat kaimiņu novadā ir kāds dabas objekts, par kura esamību gan jau ir informācija kā globālajā tīmeklī, tā kādos informatīvos bukletos arī drukātā veidā. Kazu grava un Kazu klintis.
Jau trīs desmitgades mums ir pašiem sava – nacionāla, latviska, tautas (patiesajā) dzīvesziņā balstīta – politika. Pa tādu laika sprīdi sen vajadzēja pierast pie tās tradīcijām, metodēm un, jā, arī «ķēķa». Nekā nebija!
Šorīt galvā skan dziesma par vecajām likteņdzirnām, ko izpilda Harijs Spanovskis un Jānis Paukštello.
Ja 13. Saeima, skrāpējot kopā 2022. gada valsts budžetu, kaunu nepratīsies, tad Latvijas valstij nākamgad draud palikšana bez kārtējā 100 gudro galvu iesaukuma. Jo oktobra pēdējās dienās Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) informēja, ka 14. Saeimas vēlēšanu nodrošināšanai papildus nepieciešami vēl vairāk nekā 2,6 miljoni eiro.
Pagājušajā nedēļā ar prognozējamu iznākumu – veselības ministra Daniela Pavļuta (Attīstībai/Par!) palikšanu amatā – noslēdzās Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) pieprasītā ministra demisija, kurai pēc tam pievienojās arī citas mediķu organizācijas.
Pašreizējā saslimstības ar Covid-19 situācija atbilst pirms stingro ierobežojumu jeb tā dēvētā lokdauna ieviešanas izstrādātajiem matemātiskajiem modeļiem. Saslimstība, lai arī pagaidām minimāli, taču samazinās, kā tas arī tika prognozēts pirms mājsēdes uzsākšanas.
Manuprāt, mums apkārt jāvairo labais, ne sliktais! Bet gadās dienas, kad no apkārtējiem cilvēkiem saņemam nevis komplimentu, bet nejauku komentāru.
Rāmu gadu un pat visas dzīves tīkotāju cerības, ka vismaz pavasaros un rudeņos vairs nebūs jāgroza pulksteņi un atbilstoši tiem labu laiciņu jāpieregulē savi bioloģiskie ritmi un miega paradumi, kārtējo reizi tiek aizvējotas kā rudenī no kokiem norautas lapas. Atkal un nu jau trešo dienu arī Latvijā dzīvojam pēc tā sauktā ziemas laika.