Par Sabiedrības integrācijas fonda direktori nupat «konkursa kārtībā» tika iecelta Zaiga Pūce, kura vienlaikus ir arī pašvaldību lietu ministra Jura Pūces (Attīstībai/Par!) dzīvesbiedre. Pats par sevi šis fakts neko neliecinātu, ja vien nebūtu kāds ļoti būtisks bet.
Ir novembris, kad stipri domājam par Latviju. Par to Latviju, kas tika izcīnīta dvēseļu putenī, par to Latviju, no kuras proklamēšanas brīža palicis tikai viens vēsturiskais foto, par to valsti, kuru burtiskā nozīmē izloloja mūsu senči, lai viņu dzimtai paaudžu paaudzēs būtu vieta uz pasaules, kuru cauri laikiem saukt par savām mājām. Un arī par to Latviju, kurā dzīvojam pašlaik.
Vakar Latvijā – Rīgas rajona tiesā Jūrmalā – sākās līdz šim mūsu valstī bezprecedenta tiesas prāva, kurā uz apsūdzēto sola ir faktiski viena no būtiskākajām katras nacionālas un neatkarīgas valsts amatpersonām – nacionālās bankas prezidents.
Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar Pasaules dabas fondu īsteno informatīvo kampaņu ar mērķi mainīt ieradumus. Kampaņa «Dabā ejot, ko atnesi, to aiznes!» aktīvāk aicina cilvēkus līdzi paņemto iepakojumu un citus atkritumus arī pašiem iznest ārā no dabas teritorijām.
Nākamā gada valsts budžets ir sava veida eksāmens. Taču nevis Krišjāņa Kariņa valdībai, bet gan Latvijas sabiedrībai. Politiķi cenšas noskaidrot mūsu pilsoniskās pasivitātes līmeni un acīmredzami jūtas apmierināti ar izrādīto rezultātu.
Iespējams, neesmu pietiekami sociāli aktīvs, līdz šim vēl ne reizi neesmu piedalījies līdzdalības platformas Manabalss.lv aktivitātēs. Gan tāpēc, ka ne visas līdz šim tur virzītās iniciatīvas atbalstu kā šīs valsts pilsonis un, kā pašam šķiet, visnotaļ pragmatiski un loģiski domājošs indivīds, gan tāpēc, ka man ir tā ekskluzīvā iespēja savu viedokli tiražēt, darīt zināmu daudziem tūkstošiem cilvēku caur laikrakstu, kurā strādāju nu jau ceturtā gadu desmita sākumu. Ļoti ceru, ka manu viedokli cilvēki lasa, zinu, ka ne visam piekrīt, taču tas jau ir lielākais žurnālista prieks – ja tavs raksts cilvēku neatstāj vienaldzīgu! Piemēram, nesen zvanīja kāds kungs cienījamos gados no Rūjienas puses, pēc komentāra Kaķu lobija ēnā bija satraucies par to, vai viņa kaķītim par potenciālo iespēju nobendēt kādu putniņu netikšot uzlikts kāds nodoklis. Forši parunājāmies gan par kaķiem, gan par putniem, gan par zaļām un arī pseidozaļām idejām šajā valstī, kuru abi netaisāmies pamest. Līdz politikai netikām.
Svētdien pārdzīvojām tādu stiprāku vēju. Atbilstoši terminoloģijai var droši teikt, ka vēja brāzmas vietām atbilda stipras vētras spēkam. Salīdzinot ar 1969. gada orkānu, kad vēja ātrums sasniedza 44 metrus sekundē, tagad tāds nieks vien bija. Piedevām daba apžēlojās – kokiem lapas bija nobirušas, sniegs nesniga. Bet pietika jau tāpat. Lūza koki, bija īsāki vai ilgāki pārtraukumi elektrības piegādē.
Kaut kredītiestādes publiski pauž atbalstu līdzdalībai lauksaimniecības projektu kreditēšanā, reāli sagaidāma vēl lielāka piesardzība un neizdevīgāki nosacījumi.
Runā, ka drīzumā privāto auto varēs atļauties tikai ļoti turīgo iedzīvotāju slānis, jo ministrijās tiekot gatavots pamatojums esošo nodokļu palielināšanai degvielai, transportam un vēl pilnīgi jauna nodokļa ieviešana, kas pamatota ar rūpēm par klimatu, globālās sasilšanas draudiem, lai sabiedrība mazāk izmantotu transporta līdzekļus, kurus darbina fosilā enerģija, un pievērstos zaļākam dzīvesveidam, pārvietojoties ar velosipēdiem un skrejriteņiem.
Nupat publiskotas SKDS veiktas aptaujas rezultāti liecina, ka pārliecinošs vairākums Latvijas iedzīvotāju uzskata – viņi nekādi nespēj ietekmēt Saeimas un valdības darbu. Šādam apgalvojumam pilnībā piekrīt 45%, bet daļēji – 29% aptaujāto. Par to, ka viņiem ir iespējams ietekmēt Saeimas un valdības darbu, pilnībā pārliecināti ir tikai 6% aptaujāto, kamēr vēl 14% uzskata, ka viņiem šādas iespējas ir daļēji.
Šis jautājums patiesībā ir par kultūru, tradīcijām, paražām un visu pārējo. Es pats sev vienmēr uzdodu jautājumu – vai mēs esam vesela sabiedrība? Darbā vienmēr saņemu atbildi, ka tas ir jautājums par kultūras maiņu vai paradigmu maiņu. Ja mēs varam pamainīt kopumā sabiedrības domāšanas veidu un kultūru, tad varam pamainīt arī slimo un veselo attiecību!
Kad dienas kļūst manāmi īsākas un tumšākas, bet vakari nepielūdzami garāki, ir īstais brīdis iedegt sveci, lai klusībā padomātu un pieminētu, un varbūt pat mums nezināmajā Dvēseļu dārzā atkal satiktos ar dvēseļu radiniekiem. Katram taču tādi ir! Ne jau vienmēr tie ir mūsu asinsradinieki, visbiežāk gan dzīves laikā satikti, iepazīti un patiesi iemīļoti cilvēki, kuri ar savu personību ir iemantojuši mūsu uzticību, atstājuši neizdzēšamas pēdas mūsu raksturā, dzīves uztverē un esībā.
Administratīvi teritoriālās reformas ieviesēji sola, ka palielinātos novados augs ekonomiskā aktivitāte. Pēc dažiem gadiem to apliecinās pieaudzis (vai tomēr ne) darba vietu un jaunu uzņēmumu skaits, tajos ieguldītā kapitāla apjoms. Taču kur šodien sakņojas šāda valdības un VARAM ierēdņu pārliecība?
Šodienas «Liesmas» pielikumā «Globālais un lokālais» rakstu par to, cik lieli patērētāji esam, cik esam gatavi pirkt par lielu vai mazu naudu, lai pildītu savu drēbju skapi, un cik grūti mums, izrādās, ir no labām, bet vairs nevajadzīgām lietām šķirties.
Vakar ar lielu pompu visai valstij tika paziņots, ka Saeimā iesniegts izskatīšanai valdības, faktiski VARAM, sagatavotais Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumprojekts, tautas valodā sakot, reģionālās reformas projekts. Nezinu, vai citur tas tika pieminēts, bet savā auto radio Skonto ēterā skaidri sadzirdēju arī ļoti būtisku piebildi – likumprojekts nav saskaņots ar Pašvaldību savienību un Lielo pilsētu apvienību.
Vakar Saeimas likumdošanas procesa «dzirnavās» tika ielaists valdības iecerētās pašvaldību reformas pamatdokuments – projekts grozījumiem Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā, paredzot no 119 tagadējām izveidot 39 vietvaras. Vai tomēr, kas nu jau kļuvis daudz ticamāk, vēl vairāk.
Kašķis starp meža izstrādātājiem un zaļajiem Latvijā nav vakar radies. Vieniem tas ir bizness, pietiekami caurspīdīgs un regulēts no valsts puses, otriem – cīņa par savu ideju, kas reizēm pieņem arī visai absurdus veidolus. Sevišķi lieli strīdi ir par putnu ligzdošanas vietām un to ekskluzīvo statusu mežu masīvos. No vienas puses te ir zemju īpašnieki, no otras – vides aktīvisti. Abu pušu viedokļi radikāli atšķiras, ļoti reti izdodas atrast saprātīgu kompromisu, kaut arī nevar noliegt, ka tiek veikti pētījumi un vākta statistika otras puses pārliecināšanai. Taču reizēm to vienkārši neņem vērā!
Lai arī fotoradari kopš to uzstādīšanas valsts budžetā ienesuši daudz lielāku summu – pērn vien vairāk nekā 9 miljonus eiro – par to, cik tie izmaksājuši, tomēr sakarā ar to, ka šoferi sākuši braukt uzmanīgāk, iekasētā nauda izrādījusies mazāka, nekā sākotnēji plānots. Būtu jāpriecājas, ka braucēji kļuvuši disciplinētāki, ka augusi satiksmes drošība uz ceļiem, taču tā vietā jādzird sūkstīšanās, ka pārāk apzinīgo šoferīšu dēļ vairs nevarēs apkalpot jau esošos 100 stacionāros un 14 pārvietojamos radarus, kur nu vēl gādāt jaunus klāt. Tālab tagad īpaša vērība no radaru puses tikšot veltīta apdrošināšanas un tehniskās apskates termiņiem. Apsveicami un ļoti pareizi, jautājums tikai – kāpēc to nevarēja darīt jau līdz šim?
Kārtējā administratīvi teritoriālā reforma (process, kas tiek saukts par reformu) solās padarīt par vēsturi tādu politikas procesa sastāvdaļu kā vēlētāju apvienības. Savukārt pārmaiņas politisko partiju finansēšanas modelī nopietni apdraud vietējo un reģionālo partiju tālāko pastāvēšanu.
Kā zināms, jau piecus gadus Rīgā savu mājvietu radusi Krievijā populārā ziņu portāla «Meduza» redakcija. Nupat «Meduza» sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru īstenoja kopēju projektu redakcijas darbiniekiem, tas ir pārsvarā Krievijas pilsoņiem, atbildot uz jautājumiem par to, kā ir dzīvot un strādāt Latvijā. Kopumā rezultāts, vismaz man, izskatījās nedaudz izpušķots, lai gan dažviet izteiktās atziņas bija visai interesantas.