Viedokļi

2016. gadā spēkā stājās Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu, kurā viena no prasībām ir valsts gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmas izstrāde, pieņemšana un īstenošana. Lielākā daļa (86% 2015. gadā pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem) no amonjaka emisijām rodas no lauksaimniecības, tādēļ valsts gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmā tik aktuāli ir arī labas lauksaimniecības prakses nosacījumi amonjaka emisiju ierobežošanai augkopības un lopkopības saimniecībām.

Vakar «Rīta Panorāmā» ieklausoties premjerministra Krišjāņa Kariņa atbildēs uz žurnālistu jautājumiem par jaunās valdības pirmajiem darbiem, laikam gan ne vienam vien radās iespaids, ka nu valstī kādu brīdi būs nosacīta stabilitāte. Vismaz kamēr taps šī gada valsts budžets, lai ar tajā paredzētajām summām nu varētu rēķināties gan ministrijas, gan arī pašvaldības. Kā teica premjerministrs, budžeta sastādīšanā lielākais izaicinājums ir, ka valstī vajadzību šobrīd ir krietni vairāk nekā finansiālo iespēju, bet «nauda kokos diemžēl neaug».

Temats šoreiz nebūs veltīts savulaik izteikti zivīgajām ceturtdienām ēdnīcās, drīzāk gribu padalīties emocijās par aizvadītajā svētdienā Vaidavā un Valmierā piedzīvoto. Tēma, protams, veca kā šī pasaule – par mēsliem, kurus atstājam aiz sevis sabiedriskās vietās. It kā neviļus, taču reizēm pat speciāli.

Viens no jaunizveidotās valdības darba plāna punktiem paredz, ka līdz 2021. gadam valstī tiks īstenota jau kārtējā administratīvi teritoriālā reforma un 2021. gada pašvaldību vēlēšanas notiks jau jaunizveidotajās administratīvajās teritorijās. Atbilstoša jauna likuma izstrāde paredzēta līdz šī gada 1. novembrim, savukārt no Saeimas tiek gaidīts, ka tā šo likumu pieņems līdz 2020. gada 1. jūnijam.

Šonedēļ esam uzsākuši gatavošanos tradicionālajai, pēc kārtas jau 22. izstādei Vidzemes Uzņēmēju dienas 2019, kas notiks Valmierā 17. un 18. maijā. Manuprāt, pagājušā gada izstāde ar 250 dalībniekiem, rekordskaitu, un 22 tūkstošiem apmeklētāju mums sanāca laba, to veidojot, apguvām mums jaunu teritoriju Valmieras centrā – izvietojām ekspozīcijas arī pie Hanzas sienas. Šogad esam plānojuši turpināt šo praksi. Ļoti gaidām arī sen solīto Valmieras Kultūras centra rekonstrukciju, varbūt pēc tās tur varētu parādīties arī kādas jaunas izstāžu telpas, jo Vidzemes uzņēmēju dienas sen jau izaugušas no līdzšinējiem Valmieras rāmjiem, izvietot izstādes iekštelpu ekspozīcijā visus saņemtos dalībnieku piedāvājumus mums ar katru nākamo gadu kļūst arvien sarežģītāk. Esam spiesti lielāku vērību veltīt dalībnieku atlasei Kultūras centra iekštelpu ekspozīcijai, daļu no viņiem novirzot arī uz āra ekspozīciju platībām.

Nav noslēpums, ka olimpiskā kustība pasaulē piedzīvo ne tos spožākos laikus. Spēļu drošība, dārdzība, korupcija, dopings – tie ir vieni no galvenajiem faktoriem, kas arvien attur valstis no šādu forumu rīkošanas uzņemšanās. Vienā vārdā to var saukt par krīzi – ja tā turpināsies, drīz vispār nebūs, kas tās organizē. Īpaši izdzīvošanas riskam pakļautas ziemas olimpiskās spēles.

Krišjāņa Kariņa vadītajai valdībai, sastādot valsts budžetu nu jau krietni vien tekošajam 2019. gadam, noteikti nāksies nodarboties ar konsolidāciju. Šo gudro vārdu lieto latviski krietni vien labāk izprotamā teiciena – savilkt jostu – vietā. Ja valsts budžetu nākas sajozt ciešāku, tad loģiski būtu meklēt tās vietas, kur tēriņi līdz šim bijuši pārāk lieli un kur tos iespējams, ja ne pilnīgi nogriezt, tad krietni samazināt gan.

Latvijā parasti ātri izplatās ziņas par kārtējiem vilku uzbrukumiem lauku saimniecību ganāmpulkiem. Tā tas noticis arī šoreiz, kad nelūgtie ciemiņi no meža naktī bija ieradušies kādā Naukšēnu pagasta zemnieku saimniecībā, kur tika nokosts teļš.

Piedod, Liesmas lasītāj, ka ar savu rakstīto uzplēšu brūces Latvijas un Jūsu miesā un dvēselē. Citādi nevaru. Ai, kā gribētos, ka mēs ikviens apjaustu mūsu nelaimes un to cēloņus. Tikai tad mēs varēsim cerēt uz pozitīvām pārmaiņām, ko īpaši gaidām šobrīd, kad darbu uzsākusi jaunā Saeima un valdība. Šī raksta virsraksts ņemts no nesen klajā nākušās manas grāmatas Latvijas Dzīvības Stratēģija, kurā analizēju atjaunotās neatkarības gados pieļautās liktenīgās kļūdas. Un ne jau es viens tās konstatēju un uzrādu. Piemēram, publiciste Anda Līce Latvijas Avīzē ik pa brīdim atgādina – kā reiz 2017. gada rakstā. Citēju: «Vesels gadsimta ceturksnis – trešdaļa mūža mums bija atvēlēts, lai savai valstij ieliktu stiprus pamatus un uzceltu vismaz pirmo stāvu. Patlaban ir sajūta, kā pamestā būvlaukumā stāvot – labie materiāli ir izvazāti, strādnieki sēž pīppauzē, bet priekšnieki nezina, ko darīt ar kļūdaino būvprojektu. Ko mēs esam salaiduši un turpinām laist dēlī – vai tikai ekonomikā? Varbūt cēlonis slēpjas kaut kur pavisam citur.»

Jaunā valdība diez vai pašvaldībās tiek uztverta ar rožainām cerībām. Latvju politikā gluži tradicionāli atkal varas vairākumu veido jaunie politiskie projekti, pat veseli trīs. Pateicoties tautas (ie)gribai, tie pie valsts stūres tika bez nopietna sakņojuma vietvarā.

1. Ir mīts, ka, notiekot globālai sasilšanai, ziemas nav un nebūs. Ziema ir un parasti garāka nekā vasara, kuras aktīvā, atpūtai piemērotā daļa parasti nav garāka par 10 – 12 nedēļām, proti, nepilni trīs mēneši. Toties ziemas aktīvais, ziemas sporta veidiem piemērotais laiks nekad nav bijis mazāks par 10 nedēļām, kā tas bija 2017.-18. gada ziemā, kura uzskatāma par katastrofiski īsu. Šoziem (29.01.19.), izlaižot vienu nedēļu decembrī, Baiļi jau ir nostrādājuši astoņas nedēļas.

Pēdējās dienās Liesmā pāris izcilas kolēģu publikācijas par skolotāju tēmu – labi sanācis gan Antrai lielajā intervijā ar Valmierā pazīstamo skolotāju Inetu Amoliņu no elitārās Valsts ģimnāzijas, gan Elīnai mazajā atmiņu stāstiņā par savu audzinātāju lauku skolā. Skaidrs, ka abas pieminētās patiešām ir Skolotājas ar lielo burtu. Tāpat kā daudzas viņu kolēģes un ne pārāk daudzie, tāda nu ir realitāte mūsu skolās, kolēģi.

Rakstot par erudītu spēli «Zini! Mini! Uzzini!», atmiņā atausa pamatskolas gadi, kad arī savā skolā piedalījāmies šāda tipa pasākumos, ko rīkoja skolotāji. Bieži nācās gaidīt autobusu, tāpēc pedagogi bieži vien domāja, kā izraibināt pēcpusdienas, lai skolas vide neasociētos vien ar nogurdinošām mācībām. Vispār bija ļoti paveicies, bijām saliedēta klase, audzinātāja bija mūsu celmlauzis, kas cienījamā vecumā piekrita ar mums iet pārgājienā uz jūru un gulēt teltī.

Pagājušajā nedēļā Latvija beidzot ieguva jaunu valdību Krišjāņa Kariņa vadībā, kuru atbalstīja 61 parlamentārietis. Valdības tapšanu pavadīja arī skandāls partijā KPV LV, kura izmanījās sašķelties, 11 deputātiem ar Artusu Kaimiņu priekšgalā nobalsojot par, bet pieciem ar uz premjera amatu kandidējušo Aldi Gobzemu vadībā – pret valdības apstiprināšanu.

Baidos, ka liela daļa no «Liesmas» uzticīgajiem lasītājiem par šo kampaņu, kuru aprakstīšu, nebūs neko dzirdējuši – vien tā iemesla dēļ, ka tās izplatīšana lielākoties notikusi interneta vidē. Runa ir par Valsts policijas šomēnes aizsākto informatīvo drošības kampaņu gājējiem senioriem – «Strauja sirds, bet kājas lēnas».

«Kas ir ar to Artusu? Viņš ievelk Saeimā jau otro partiju, uztaisa no nulles un ievelk Saeimā, un pēc tam partija no viņa atbrīvojas,» tā savā vēstulē Liesmai vaicā kāds no iedzīvotājiem, piezīmējot, ka britu parlamentā Artuss būtu paraugskolnieks, kas vecākajiem biedriem vēl niķos jāievada – tik asas un indīgas debates tur bijušas vērojamas. Latvijā šobrīd tādas notiek galvenokārt partijas KPV LV abu līderu – Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema – starpā.

Saeima gada sākumā apstiprināja grozījumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā, kas paredz līdz 2019. gada 1. jūlijam atlikt valsts apmaksāto veselības pakalpojumu dalīšanu divos grozos atbilstoši personas veselības apdrošināšanas statusam. Tādējādi līdz šā gada 1. jūlijam tiek saglabāta līdz šim spēkā esošā veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas kārtība.

Dažas stundas būt blakus tam profesionālim, kura darbs pusaudzim vai jaunietim liekas saistošs, – uz to jau tradicionāli februārī mudina Ēnu diena. Un tā ir lieliska iespēja ieraudzīt sapņu profesijas ikdienu. Vai jaunieši to izmanto?

Par to, cik «elastīga» ir latvju parlamentārā demokrātija, visuzskatāmāk liecina partiju attieksme pret savu vai citu koalīcijas ministru kandidātu (ne)gūtu tautas uzticības mandātu. Par tā (ne)esamību tiek kaismīgi runāts vienīgi līdz tam brīdim, kad partijas konkurē cita ar citu. Pēc tam: lai taču šie meklē savus portfeļnešus kaut vārtrūmē – mums galvenais ir valdību apstiprināt!

13. Saeima ievēlēta. Lielās, ilgās mocībās, dīvainās konvulsijās raustoties, ir arī valdība. Kas nu būs? Vai skaistie solījumi pārtaps brīnumainās pārmaiņās, vai tauta gavilēs? Viss notiekošais liecina par to, ka valsts pārvaldīšanā jau ilgstoši nonāk, īpaši tagad, vāji, nekompetenti cilvēki, kuri arī sabiedrībā ienes neticību un pagurumu.