Viedokļi

Man nav kādam jāprasa par Barikāžu laiku. Jo esmu piedzīvojis to pats, arī Rīgā bijis toreiz, pirms apaļiem trīsdesmit gadiem, tieši tajā dienā, kad, manuprāt, izšķīrās Latvijas neatkarības liktenis.

Kopš 1991. gada janvāra barikādēm jau aizsteiguši 30 gadi. Kad šādā distancē to dienu notikumus vērtē un uzdod jautājumus jau vēsturnieki, uz daudziem joprojām vēl atbilžu nav. Visi atzīst, ka barikādes bija viens no izšķirīgākajiem brīžiem, lai varētu turpināties 1990. gada 4. maija Latvijas Augstākās Padomes deputātu vairākuma pieņemtās Neatkarības deklarācijas sāktais ceļš uz valstisko neatkarību.

Šogad mūs ir pārsteigusi īstena ziema ar sniegu un salu pat līdz mīnus divdesmit grādiem. Ko tas nozīmē? Ka tas ir papildu darbs gan ceļu uzturētājiem, gan sētniekiem, kuriem ir jānotīra katra ietve un taciņa. Pēc tam jānokaisa ar granti, sāli – esmu redzējusi šādus variantus. 

Premjera tēvišķs aizrādījums, ka nav īstais laiks diskusijām par grozījumiem Satversmē, tikai uzjunda Nacionālās apvienības entuziasmu sargāt tradicionālo ģimeni no Satversmes tiesas un citiem «liberastiem». Igaunijas notikumi šo dedzību stiprina vēl vairāk.

Jaunais gads, neskatoties uz Covid-19 ierobežojumu negatīvajām sekām, pie daudziem mūsu līdzcilvēkiem atnācis arī ar labu vēsti, jo zinām, ka ar šā gada 1. janvāri Latvijā ir palielināta gan minimālā alga, gan arī mainīta kārtība, kādā tiek noteikts trūcīgās un maznodrošinātās mājsaimniecības statuss un aprēķināts garantētais minimālais ienākumu līmenis un tā pabalsts. 

Otrdien Saeimas Juridiskā komisija uzklausīja trīs cienījamākos valsts kontroliera amata kandidātus. 19. janvārī beigsies likumā atļautais galīgais jeb otrais termiņš amatā pašreizējai valsts kontrolierei Elitai Krūmiņai, un šis amata krēsls tukšs nedrīkst palikt faktiski ne uz dienu.

Beidzot sniega ir sasnidzis diezgan daudz, bet, kā es dzirdu no daudziem apkārtējiem cilvēkiem, viņiem tas i nepatīkot, i traucējot. 

No vienas puses pārsteidzoši, bet no otras – visai prognozējami izrādījušies sabiedriskās domas aptauju uzņēmuma SKDS publiskotā jaunākā pētījuma par valsts augstāko amatpersonu popularitāti rezultāti.

Valdība lems par to, lai tiktu pagarināti esošie uzņēmējdarbības atbalsta mehānismi, kas ir svarīgi tieši šajā Covid-19 krīzes laikā. Svarīgi nozarēm, kuras nevar strādāt krīzes laikā vai ir ierobežotas daļēji, arī šo nozaru darbiniekiem. 

Iespējams, lai daļēji kompensētu bargos aizliegumus, pērn ar grozījumiem «Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likuma» 37. pantā tika atļauts vismaz partiju dibināšanas sapulces sasaukt un noturēt attālināti, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus.

Vakar, kā atgādināja mana kolēģe, bija starptautiskā Paldies diena. Tad nu nolēmu par aktualitāti arī savas domas izteikt. Paldies – tāds mazs vārdiņš. Reizēm izteikts skaļi, reizēm – klusītiņām, gandrīz vai tikai pašam dzirdot. Kādreiz tas izpaužas arī labā darbā, iespējams, pat taustāmā lietā, ko par savu veikumu darītājs saņem pretī.

Ministru prezidents vēl rūgti nožēlos savas reputācijas spēcināšanas centienus, padzenot veselības ministri. Kā parunā teiktu, no Viņķeles bēg, uz Pavļutu krīt – jaunais kabineta loceklis būs cietāks rieksts. Nesakožams.

Svētku salūts vienmēr ir bijusi neatņemama Jaunā gada sagaidīšanas sastāvdaļa. Šogad, lai cilvēki nepulcētos lielā skaitā, pašvaldības uguņošanu nerīkoja, un papildus tam bija arī pieņemta komandantstunda, ka pēc pulksten 22 no savas dzīvesvietas nedrīkst iziet.

Tas, ka mūsu premjeram Krišjānim Kariņam ģitāras saspēle un sadziedāšanās duetā ar Latvijā populāro vācieti Joranu Šteinhaueru padodas krietni labāk nekā saskarsme ar paša vadītā Ministru kabineta vienu no trejmeitiņām – veselības ministri Ilzi Viņķeli, jau kādu laiciņu bija jūtams, taču līdz otrdienai diez vai kāds mūsu valstī varēja iedomāties, ka pašā Covid-19 pandēmijas otrā viļņa karstumā valdības vadītājs varētu pieprasīt veselības ministres demisiju.

Šis būs absurda stāsts par bezpersonisko ierēdniecību, tās rīcības sekām un to, ka kaut kas tāds iespējams tikai pie mums, kad bieži vien sistēmas labā roka nezina, ko dara kreisā.

Lai arī jauna gada iestāšanās būtībā nav nekas vairāk kā skaitļu nomaiņa cilvēku izdomātā kalendārā un attiecīgi tikpat kā neietekmē visdažādākās sabiedriskās, ekonomiskās, politiskās un cita veida tendences, sākoties jaunam kalendārajam gadam, tradicionāli tiek vismaz mēģināts saskatīt tajā ko gaišu un optimistisku.

Savu pirmo prātojumu Jaunajā 2021. gadā rakstu par Covid-19 pandēmijas ēnu, kas faktiski gulēja virs mums visu nu jau aizvadīto gadu. Pēc pavasara satraukumiem it kā viss atkāpās, taču tad – reizē prognozēts, gaidīts un tomēr pēkšņs – nāca kovida otrais vilnis.

Gada slieksnis ir pārkāpts. Ekonomisko norišu vērotāji nu vērtē, kāds bijis aiz sliekšņa palikušais. Daži jau steidz teikt, ka divtūkstošdivdesmitais izrādījies vissliktākais, kādu vispār šai paaudzei nācies piedzīvot.

Runājot par Covid-19 vakcīnām, jāuzsver vismaz divas lietas. Pirmā ir tā, ka cilvēki ir piesardzīgi. Es neteikšu, ka bailīgi, bet piesardzīgi pret kaut ko jaunu un nezināmu. Otrkārt, vakcīnas izstrāde notika ātrā tempā, jo bija ļoti liels politisks un arī cilvēku spiediens uz zinātniekiem, lai pēc iespējas ātrāk mēs varam to lietot. Jo tas būs viens no ieročiem, kas palīdzēs uzvarēt Covid-19 pandēmiju.

Gada nogalē interneta dzīlēs lasīju, ka daudzi radinieki sastrīdējušies, jo ierobežojumu dēļ nav varējuši kopā sagaidīt Jauno 2021. gadu. Arī manā draugu lokā kāda meitene apvainojās uz savu brāli, jo viņš nav vēlējies, lai viņa brauc ciemos.