Latvijas Tirgotāju asociācija apsveic Operatīvās vadības grupas (vadītājs Jānis Citskovskis) priekšlikumu valdībai atvērt grāmatnīcas un noņemt sortimenta ierobežojumus jauktajos veikalos (higiēnas un pārtikas).
Kad, no darba mājās nākot, savas daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā kārtējo reizi satieku vienu no kaimiņienēm, tad ar iepirkumu tīklu rokās jūtos... nemoderna.
Jaunās desmitgades pirmais mēnesis Latvijā, kā man šķiet, tika aizvadīts dominējošā Raimonda Paula 85. jubilejas toņkārtā. Kaut arī tai kalendārā un šodienas aktualitātēs it kā bija spēcīgas konkurentes.
Lai arī apziņa par vajadzību krāt ir bijusi vienmēr, nereti nepieciešams īstais risinājums, lai to sāktu darīt. Līgas Andžānes gadījumā tas bija Swedbank Krājrīks.
Virsrakstā pieminētās dziesmiņas no izrādes Šveiks apgrieztā versija, manuprāt, precīzi ataino to situāciju, kāda šobrīd ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē izveidojusies ar jau saražoto un attiecīgo starptautisko veselības aizsardzības institūciju atzīto Covid-19 vakcīnu apjomu nokļūšanu līdz pasūtītājam.
Attālinātās apmācības palielina «kvalitātes plaisu» gan starp skolēniem, kas dzīvo pilsētās un reģionos, gan arī starp turīgāku un ne tik turīgu vecāku bērniem. Jau 2018. gadā OECD PISA pētījums norāda, ka pilsētas skolās skolēnu sociāli ekonomiskais stāvoklis ir augstāks nekā reģionos, kā arī tas ietekmē mācību rezultātus.
Sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS nupat publiskoja aktuālas aptaujas rezultātu – par Latvijas iedzīvotāju gatavību vakcinēties pret Covid-19, kad radīsies šāda iespēja. Īpaši zīmīgs šajā gadījumā ir fakts, ka aptauja liecina nevis par bieži piesaukto ievērojamas daļas sabiedrības Covid-19 disidentismu, bet gan par neuzticēšanos lielā steigā izstrādātajām vakcīnām.
Es esmu pilnībā PAR vakcinēšanos. Ir man tāpat gan ģimenes, gan draugu lokā kādreiz bijusi kāda diskusija – vajag vai nevajag vakcīnas. Bet tādā ziņā es uzticos zinātnei. Vienreiz arī pats internetā atradu rakstus un papētīju to, kā vakcīnas ir ietekmējušas mūsu ikdienu.
Šodien «Liesmā» LLKC 30. gadskārtai veltītajā publikācijā «Jau trīsdesmit gadus kopā ar lauksaimniekiem» LLKC Valmieras un Valkas biroja vadītāja Daiga Siliņa, atskatoties uz savas komandas veikumu, paldies saka arī vairāku mūspusē jau gadiem ilgi pazīstamu piena lopkopības saimniecību īpašniekiem – konsultāciju dienesta pakalpojumu izmantotājiem un uzticamajiem klientiem kopš biroja pirmsākuma līdz šodienai.
Likumu līkumos, partiju un pašvaldību pretrunās ne reizi vien pamatīgi iestigušais administratīvi teritoriālās reformas maratons virzās uz finišu. Iepriekšējā ceturtdienā Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) izsludināja, ka pašvaldību vēlēšanas, kā to paredz likums, notiks 5. jūnijā.
No 2020. gada 1. janvāra visos mājokļos ir jābūt uzstādītiem autonomajiem ugunsgrēka detektoriem jeb dūmu detektoriem. Tas nozīmē, ka jau ir pagājis vairāk nekā gads, kopš šīm ierīcēm ir jābūt uzstādītām mājokļos.
Otrdien ar Latvijas de iure atzīšanas jubileju izskan mūsu valsts simtgades svinības. Diemžēl jārēķinās, ka 26. janvāris tiks sumināts vien Ārlietu ministrijā – tās darbinieku profesionālie svētki! – un citās iestādēs.
Nupat gadījās aprunāties ar kādu allaž sportot čaklu bijušu valmierieti, vīru labākajos gados. Vispirms abi solidarizējāmies ap domu, ka tālmācības sistēma – kaut arī Covid-19 pandēmijas riska šobrīd uzspiesta – pie laba gala izglītībā nevedīs.
Vispirms jālūdz lasītājam piedošana par maniem maldu ceļiem pagājušās ceturtdienas Liesmas komentārā, kurā pirms mūsu sirdsskaidro, viedo un valstiski atbildīgo Saeimas deputātu lēmuma biju atļāvies kronēt par valsts kontrolieri Ilzi Grīnhofu. Nesagaidījis pašmāju politisko akciju tirgus trešdienas pēcpusdienas rezultātus, atļāvos publiskot tobrīd iespējamo loģisko personāliju, kuru bija ieteikusi profesionāli zinīga eksperte – līdzšinējā Valsts kontroles vadītāja.
Ierobežojumi saglabāsies vēl kādu laiku, tostarp arī iepirkšanās ierobežojumi veikalos, un sev vajadzīgās nepārtikas preces, ko šobrīd ir aizliegts pirkt, varam iegādāties tikai tiešsaistē, kas noteikti daudziem sagādā galvassāpes.
Šajās dienās aprit trīsdesmit gadu kopš 1991. gada janvāra notikumiem, kas iegājuši neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanas vēsturē kā barikāžu laiks. Oficiāli šādi tiek dēvēti 1990. gada 4. maijā atjaunotās Latvijas Republikas nevardarbīgās aizsardzības pasākumi, kas tika organizēti no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim, lai gan plašākā nozīmē ar barikāžu laiku bieži vien tiek saprasts periods līdz pat 1991. gada augusta otrajai pusei – PSRS sabrukuma brīdim.
Pastāv tikai viens veids, kā Latvijai, līdzīgi kā citām pasaules valstīm, pārvarēt koronavīrusa SARS-CoV-2 izraisīto Covid-19 pandēmiju un atgriezties pie mums ierastās ikdienas dzīves – iespējami vispārējāka vakcinēšanās.
Man nav kādam jāprasa par Barikāžu laiku. Jo esmu piedzīvojis to pats, arī Rīgā bijis toreiz, pirms apaļiem trīsdesmit gadiem, tieši tajā dienā, kad, manuprāt, izšķīrās Latvijas neatkarības liktenis.
Kopš 1991. gada janvāra barikādēm jau aizsteiguši 30 gadi. Kad šādā distancē to dienu notikumus vērtē un uzdod jautājumus jau vēsturnieki, uz daudziem joprojām vēl atbilžu nav. Visi atzīst, ka barikādes bija viens no izšķirīgākajiem brīžiem, lai varētu turpināties 1990. gada 4. maija Latvijas Augstākās Padomes deputātu vairākuma pieņemtās Neatkarības deklarācijas sāktais ceļš uz valstisko neatkarību.
Šogad mūs ir pārsteigusi īstena ziema ar sniegu un salu pat līdz mīnus divdesmit grādiem. Ko tas nozīmē? Ka tas ir papildu darbs gan ceļu uzturētājiem, gan sētniekiem, kuriem ir jānotīra katra ietve un taciņa. Pēc tam jānokaisa ar granti, sāli – esmu redzējusi šādus variantus.