Košs un raibs jau Lieldienu priekšvakarā visus sagaida Valmieras centrs, kurā atkal sasēduši jau pierastie un mazo valmieriešu ar prieku sagaidītie zaķi (to pulciņš šogad pieaudzis), krāsainās olas, pavasara vēstneši putni un Lieldienām tik neatņemamās šūpoles — tās šoreiz pieejamas ne tikai pilsētas centrā, bet izkārtas arī parkos. Izšūposimies kārtīgi, lai vasarā odi nekož!
Pagājušajā nedēļā uzmanības centrā nonāca Sīrija, kur Han Šeihūnas pilsētā neskaidros apstākļos kārtējo reizi tika lietoti ķīmiskie ieroči. ASV ar savu sabiedroto piekrišanu ieroču lietošanā nekavējoties apsūdzēja Sīrijas prezidentu Bašāru al Asadu un demonstratīvi deva raķešu triecienu pa vienu no Sīrijas valdības spēku otrā ešelona aviācijas bāzēm, iepriekš gan piesardzīgi pabrīdinot Krieviju. Tāpat Rietumos ar jaunu sparu atjaunojās runas par to, ka «al Asadam ir jāaiziet», un kopējam korim pievienojās arī Latvija.
Kad esam atsākuši diskusiju par Valmieras vēl pāri palikušo vēsturisko vietu saglabāšanu vai parādīšanu jaunā veidolā, manuprāt, ir jāatceras arī par jau agrāk izteiktām, pat realizēt solītām iecerēm, kas tā arī nav piepildītas. Sūkstāmies, ka Valmierā atšķirībā no kaimiņpilsētas Cēsīm un pat Limbažiem maz ir palikušas ar vēsturi saistītas vietas, par kurām gidi var stāstīt tūristiem un pilsētas viesiem. Tomēr tādas vietas ir. Daudzas no tām tika arī atklātas un kartēs iezīmētas, pirms vairākiem gadiem pilsētas centrā izdarot arheoloģiskos izrakumus.
Šis pavasaris tāds naidīgs padevies valstī vadošajiem ierēdņiem. Cik tad sen, kad pēc draudzīgas aprunāšanās ar premjeru Māri Kučinski uz sitienu savas pilnvaras nolika un kabineta atslēgas atdeva pats galvenais Latvijas ierēdnis — Valsts kancelejas vadītājs Mārtiņš Krieviņš. Zārks, pardon, kabinets gan ilgi tukšā nestāvēja, pavisam jestri attiecīgie dienesti veica visu potenciālā kandidāta dokumentu caurskati un atļāva virzīt uz šo posteni jauno censoni Jāni Citskovski, kuram gan cienīgs amats līdz šim bijis, gan reputācija neaptraipīta, gan, cerams, arī atvēziens uz reformām valsts pārvaldē līdzvērtīgs Krieviņa pasolītajam. Nu jau Citskovska kungs jaunajā amatā līdz kaklam darbos ieracies!
Līdz ar mūsdienu tehnoloģiju un sociālo tīklu arvien uzbāzīgāko ietekmi nu jau būtu grēks turpināt žēloties par mūsu tautas kalpu atrautību no tautas. Viņi kā vēl nekad ir pietuvojušies saviem vēlētājiem, lai arī dzīvē tos nekad nav redzējuši un neredzēs. Cilvēki viņiem seko, ar viņiem komunicē, spiež sirsniņas un ieteic citiem, arī slānī un zākā — tā rodas tā saite, kas rezultātā atbalsojas vēlēšanu zīmē ar plusiņu vai svītrojumu.
Šī nedēļa aizrit Ukrainas zīmē: tās prezidents Petro Porošenko ieradās Rīgā, bet Māris Kučinskis apciemoja savu Kijevas kolēģi Volodimiru Groismanu. Eiropas parlaments nobalsoja par vīzu atcelšanu Ukrainas pilsoņiem. Tikmēr šīs valsts parlamentā briest dziļa politiskā krīze.
Lai labāk izprastu lauksaimnieku un reģionu uzņēmēju problēmas un izaicinājumus, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) nesen ir izveidojis Klientu konsultatīvo padomi, kurā uz brīvprātības principiem darbosies 30 LLKC klienti un biroju vadītāji no visiem valsts novadiem, pārstāvot augkopību, piena lopkopību, aitkopību, cūkkopību, bioloģisko lauksaimniecību, enerģētiku un vēl citas lauksaimniecības nozares. Klientu padomē ir uzaicināti pieredzējuši saimnieki — LLKC klienti, kuri savā reģionā popularitāti iemantojuši ar sekmīgu lauksaimniecisko ražošanu, kuriem ir uzkrāta pieredze un vienmēr ir savs viedoklis, kas var palīdzēt veidot lauksaimniecības stratēģiju, kas vērsta uz izaugsmi. Izveidotās padomes mērķis ir panākt, lai konsultants un saimnieks būtu ciešā sasaistē, saimniekošanā meklējot inovatīvus risinājumus un piedāvājot neatkarīgus, izvērstus padomus. Jaunās padomes sastāvā no mūsu puses ievēlēts Rūjienas novada Jeru pagasta zemnieku saimniecības «Ceriņi» saimnieks ALDIS KĻAVIŅŠ, kuram, kā zināms, jau gadiem ilgi ir ražīgākais pienkopības ganāmpulks Latvijā. «Liesma» lūdza Alda viedokli par to, kādēļ viņš piekritis strādāt LLKC konsultatīvajā padomē.
Kā atgādinājums par cerību pilno Atmodas laiku atmiņā reizēm ieskanas Edgara Liepiņa dziedājums: Mežā būdiņu tev celšu, kur mums abiem apmesties. Jautri un daudzsološi. Tad ne viens vien spēka vīrs steidza, ja ne gluži meža vidū, vismaz atgūtajā senču zemē ne tikai būdiņu, bet dzīvojamo māju sliet. Pats saviem spēkiem, palīdzību neprasot nedz no fondiem, nedz valsts un pašvaldības.
Tieši tādu pircēji sagaida pārdevēju vai jebkura pakalpojuma sniedzēju. To apliecinājusi arī nacionālā mazumtirdzniecības tīkla «Elvi» nesen veiktā patērētāju aptauja par, viņuprāt, būtiskākajiem faktoriem veikalu izvēlē. Iegūto datu analīze apliecinājusi, ka jebkuras tirdzniecības vietas panākumu atslēga ir tieši attiecīgā veikala darbinieki un viņu darba kvalitāte. «Elvi» informē: 75% aptaujāto atzinuši, ka viens no būtiskākajiem kritērijiem, ko ņem vērā, izvēloties savu iepirkšanās vietu, ir laipns, uzmanīgs un atsaucīgs personāls. Tikai tad seko citi nosacījumi: veikala vai pakalpojuma nodrošinājuma vieta («Tuvāk mājai — tuvāk sirdij!»), izdevīgu cenu un akciju piedāvājums, produktu kvalitāte, vietējās produkcijas, kā arī autostāvvietas pieejamība un vēl citi būtiski kritēriji.
29. martā tika oficiāli sākts Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) jeb tā dēvētais Brexit process. Lai ko arī apgalvotu apvienotās Eiropas visa veida atbalstītāji, šāds lēmums ir apzināta britu izvēle, kas viņiem bija jāizdara jebkurā gadījumā, — savulaik Lielbritānija pievienojās ES ar dažādām izņēmuma tiesībām, bet ES integrācijas procesi sāka nonākt atklātās pretrunās ar šīm tiesībām.
Mana atbilde uz «Latvijas Avīzes» jautājumu «Kā nekļūt par algādžiem savā zemē»
Tuvojoties vienalga kura līmeņa vēlēšanām, daļā sabiedrības allaž virmo tāds kā saspringums, neziņā svārstoties, kuram laimes lācim uzticēties un kuru nežēlīgi atmaskot. Taču arī pašas konkurējošās firmas, lai tautai nenāktos garlaikoties, mēdz piemest priekšvēlēšanu kaislību pavardam pa kādai piepeši atklātas patiesības pagalītei, no malas noskatoties, cik tās gaiši deg.
Ar vakardienu Latvijā formāli īstenots jau pasen lolots pasākums — atvērts dabasgāzes tirgus. Atsevišķs stāsts par to, cik šajā procesā patiešām nacionālo interešu, cik tālredzīgas importētas politiski ekonomiskās stratēģijas. Gala beigās — cik izdevīgs šāds dabasgāzes tirgus katram konkrētam maciņam. Tieši par to, ko, nedaudz pārfrāzējot Raiņa vārsmas, tagad varēs lētāk saņemt katrs viens, vislielākās bažas. Jo — par to ne pušplēsta vārda nav rakstīts Ekonomikas ministrijas sagatavotā priekšrakstā Dabasgāzes tirgus atvēršanas mērķis un ieguvumi. Protams, sadaļā Ieguvumi valstij ir tikai loģiski nevienā no deviņiem punktiem nepieskarties mazajam cilvēkam, arī sadaļā Ieguvumi uzņēmumiem par to ne vārda, tur sešos punktos dominē vārds izvēle.
Sociālā uzņēmējdarbība nevar atrisināt visas ikdienas problēmas, bet tā ir līdzeklis, lai mazinātos dažādu sociālo grupu nevienlīdzība un atstumtība.
Nesen runājos ar kādu pensionāri, kura stāstīja, ka spēj iztikt ar samērā mazu pensiju, ka sanāk gan ēšanai, gan komunālajiem maksājumiem. Zinot, ka kundze visu mūžu bijusi liela mākslas mīļotāja, pajautāju, vai kādreiz atļaujas aiziet uz teātri.
Atvainojos, lasītāj, ka uzbāžos ar stāstu par notikumiem Ogrē — valmieriešiem un apkārtnovadniekiem tā droši vien psiholoģiski atrodas uz Mēness. Tāpat kā ogrēniešiem Valmiera. Tomēr tālā novada domes vicepriekšsēža izvazāšana pa tiesām uzrāda, cik dziļi un melni ūdeņi ir iespējami mūsu municipālpolitikā.
Ar lielu interesi izlasīju «Liesmas» 7. marta numurā cienījamā profesora Jāņa Kalnača rakstu «Akvārijs Valmieras pilsdrupās». Tajā izteiktajām domām piekrītu simtprocentīgi un ceru, ka tas novērsīs vēl vienu kļūmīgu soli, kādi ne viens vien ir sperti, veidojot mūsu Valmieru.
Lai pasargātu lauksaimniecības zemi no spekulatīva rakstura darījumiem, pēc Tautsaimniecības komisijas darba Saeimā pieņemta virkne būtisku grozījumu. Kā jaunums likumā noteikts, ka ikvienam, kurš vēlas iegādāties zemi Latvijā, jāprot latviešu valoda. Regulējumā esam arī nostiprinājuši zemes fonda pilnvaras. Valstij jeb zemes fondam turpmāk būs pirmpirkuma tiesības uz lauksaimniecības zemes darījumiem. Fondam šim mērķim ir pietiekami līdzekļi, lai zeme nenonāktu ārvalstu uzpircēju un starpnieku rokās.
Vidzemes Augstskolai jau bijušas sarunas ar Valmieras un Smiltenes tehnikumiem, ka mēs ejam dziļāk STEM* priekšmetos nedaudz ātrāk. Iesaistām savus cilvēkus, veidojam sagatavojošo kursu tiem, kas vēlas nākt studēt uz augstskolu. Vēl tos, kuri iestājas, piemēram, informācijas tehnoloģijās vai mehatronikā, mēs apmācām fizikā un matemātikā pēc vidējās izglītības kursa. Patiesībā jau tas ir par vēlu, jāsāk agrāk! Aprunājoties ar cilvēkiem tehnikumos, izskanējušas labas idejas. Faktiski jau tad, kad jaunieši tikko iestājušies tehnikumā, viņus uzreiz vajadzētu aizvest uz augstskolu un parādīt, ka tad, kad viņi beigs tehnikumu, viņiem ir iespēja nākt studēt uz augstskolu, taču tad vēl papildus būs nepieciešams tas, tas un tas...
Gan jau katram valmierietim, kas dzīvo daudzstāvu daudzdzīvokļu mājā, ir savs viedoklis par sētnieku, kurš sakopj namam pieguļošo teritoriju. Ilgus gadus mums, Georga Apiņa ielas 16. nama iedzīvotājiem, bija liels prieks par mūsu čaklo sētnieci, taču dažādu apstākļu dēļ viņa pirms kāda gada devās šo darbu turpināt citā pilsētas vietā. Tad bija pārejas periods, kurā par zālienu un trotuāriem pie mūsu nama rūpējās būtne ar mūžīgu cigareti lūpu kaktiņā un sejā skaidri redzamu regulāru brīvā laika aizpildījumu... Paldies Dieviņam, šīs sētnieces gaitas mūspusē beidzās pavisam ātri!