Viedokļi

Pēc jaunākajiem aptauju datiem, ja Saeimas vēlēšanas notiktu jau rīt, tajā iekļūtu vien četras no patlaban parlamentā pārstāvētajām sešām partijām — Saskaņa ar 17,8%, Zaļo un Zemnieku savienība ar 17,5%, Nacionālā apvienība ar 9,1% un Vienotība ar 6,3% atbalstu, bet vēl 5,9% savas balsis atdotu par Artusa Kaimiņa jaundibināto KPV LV partiju, aiz 5% robežas atstājot gan Latvijas Reģionu apvienību, gan Gods kalpot Latvijai!, kurām uzticētos attiecīgi nieka 2,1 un 1,9% balsstiesīgo.

Viens no pagājušās nedēļas nogalē aizvadīto Valmieras svētku galvenajiem notikumiem neapšaubāmi bija gājiens Valmiera lepojas, kurā pēc rīkotāju aplēsēm soļoja vairāk nekā 2000 dalībnieku no vismaz 80 darba kolektīviem, izglītības iestādēm, biedrībām, sporta un interešu klubiem. Vērojot krāsaino parādi un sajūsminoties par kolektīvu radošo izdomu, ne vienam vien malā palicējam piezagās doma — ja manis nav tur, manis nav Valmierā — ar apņēmību nākamgad noteikti mobilizēt darbavietas kolēģus, lai pievienotos dzīvajai straumei.

Nupat par sava veida politisko skandālu kļuva ārlietu ministra Edgara Rinkeviča («Vienotība») paziņojums, ka viņa vadītā ministrija, protams, atbalsta praktisko jautājumu kārtošanu ar Krievijas pārstāvjiem, taču amatpersonām jāievēro valdības noteiktā kārtība, kādā notiek valsts amatpersonu tikšanās, līdz ar to ministrija gaida detalizētu informāciju par to, kas pārrunāts starp trīs Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) ministriem un Krievijas vicepremjeru Arkādiju Dvorkoviču.

Vasaras olimpiskās spēles notiek reizi četros gados. Neatkārtojams notikums, kas ilgst vien pāris nedēļas. Ja pašlaik neesi atvaļinājumā, tad vienīgā iespēja ir spēlēm ziedot naktsmieru, vēlas vakara stundas un brīvdienas.

Olimpiskās kaislības Brazīlijā ir drāmas vai trillera scenāriju cienīgas. Cīņa par zeltu nav tikai sportista ambīciju apmierināšanas veids, tā ir cīņa pašam ar sevi, nelabvēlīgiem apstākļiem, konkurentiem. Sports ir darbs, kura rezultātu vērtē pēc ieņemtās vietas un sasniegtā rezultāta. Sportā nav sakarības: 1 procents talanta un 99 procenti darba. Maratonā visu goda pjedestālu aizņem Āfrikas meitenes. Ne jau tāpēc, ka trenējas vairāk, bet tāpēc, ka daba apveltījusi ar izturību. Basketbolistiem vajag slaidus augumus, regbistiem ķermeņa masu, bet peldētājiem garas rokas un lielas plaukstas. Talants un darbs iet roku rokā.

Centralizētajā eksāmenā matemātikā 12. klašu skolēniem šogad vidēji valstī izdevies sasniegt 36,2%, un šis rādītājs ir ļoti zems.

Saceltā jezga ap Koļegovas (ne)iecelšanu VID vadītājas amatā ļauj «Vienotībai» krietni sapelnīt popularitātes punktus. Intrigot šī partija pratīs vienmēr. Premjers valdības sēdē tika pēkšņi pārsteigts un jutās izmuļķots, tāpēc ļāvās dusmām un jūtu uzplūdā sarunāja velnszinko — pats noplicinot savu autoritāti.

Ja tu zini, ka jāgrauž gurķis, jo nav par ko nopirkt gaļu, ir nepatīkami, bet virkne mazāk turīgu cilvēku šo sajūtu pazīst, tāpēc publiski vairs nekreņķējas. Iztiek, savelk galus līdz algas dienai.

Rosības ap VID vadītāja amatu kontekstā LNT raidījumā 900 sekundes Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš vakarrīt stāstīja, kā kaimiņi igauņi kārto lietas, daudzos gadījumos izvairoties no auditiem un tiesvedībām pret nodokļu nemaksātājiem.

Arī Latvijā lielu ažiotāžu ir izraisījušas šā gada 8. novembrī gaidāmās ASV prezidenta vēlēšanas, kuru finālā (izsakoties pašlaik notiekošo olimpisko spēļu terminoloģijā) ir iekļuvuši republikānis Donalds Tramps un demokrāte Hilarija Klintone.

Kādā pagātnes saietā tika rosināts pieņemt rezolūciju ar prasību: Abrenes dāvināšanu Krievijai izšķirt tautas referendumā. No aizmugurējām rindām piecēlās padzīvojis solīds vīrs un žēlabainā balsī izdvesa izvirzīto prasību noliedzošu argumentu: «Tur taču ir tikai krūmi un krievi! Ko mēs ar viņiem darīsim?» Arguments bez diskusijām tika pieņemts.

Tūliņ pēc tam, kad Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju izpelnījusies Eiropas Komisijas (EK) kritiku par patvēruma meklētāju uzņemšanu, jo Briseles vērtējumā Baltijas valstis, vēloties uzņemt ģimenes ar bērniem, cilvēkus ar izglītību, svešvalodu zināšanām un darba pieredzi, ir nepamatoti atteikušās uzņemt bēgļus, izvirzot viņiem nesamērīgas (!?) prasības, ANO Bēgļu aģentūra lēmusi 11. augustā sākt kampaņu Mēs darītu tāpat!, lai veicinātu līdzjūtību un runātu par stereotipiem, kas sabiedrībā ir izveidojušies par bēgļiem.

Protams, Sīmu Kallasu, vienu no kandidātiem Igaunijas prezidenta vēlēšanās, es tikpat labi varētu salīdzināt ar Eināru Repši (vadījis nacionālo banku, bijis premjers un finanšu ministrs, savām vajadzībām nodibinājis joprojām spēcīgu proeiropeisku partiju) vai Andri Piebalgu (arī bijis eirokomisārs Barrozu vadītajās Eiropas Komisijās, turklāt abas reizes ieņēma viceprezidenta amatu). Tomēr pašlaik igauņu valstsvīrs atrodas tādā pašā neziņā, kādu pērnajā pavasarī piedzīvoja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis: vai tautas atmodas varonim tiks vieta prezidenta pilī — vai arī viņš vairs nedrīkst maisīties pa kājām šolaiku dižmaņiem?

Krūtīs jūtu briestam milzu spēku! Tā savās vārsmās vēl pagājušajā gadsimtā teicis kāds latviešu dzejas klasiķis. Sliecos domāt, ka viņš gara acīm redzējis šīs dienas aktualitātes vienā no vitāli svarīgākajiem mūsu valsts dienestiem un ar to spēku domājis konkrēto dienesta vadītāja pretendenti, kura no valdības puses jau visai uzstājīgi nolikta uz sliedēm, lai ripotu pareizajā virzienā. Tāda sajūta, nudien, rodas, klausoties VID ģenerāldirektora amata pretendentes Ingas Koļegovas perfekti pareizajās runās gan par savu motivāciju paļauties šim karjeras izaicinājumam, gan par to, ko viņa darīs, ja... To visu vēl pavada visa procesa krustmātes finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas gādīgais smaids: sak, būs, būs viss kārtībā!

Cilvēkam ir visai grūti mainīt ieradumus. Esmu sevi pieķērusi domājam — kuras ir tirgus dienas, kaut tirgus placis jau gadu gadiem vaļā katru dienu, piedomāju, kura aptieka strādā svētdienā, kaut arī tas ir mainījies un vismaz pa dažām stundām brīvdienās strādā katra. Tas ir stāsts par pirkšanas paradumiem.

Pagājušajā nedēļā Rīgā notikušās konferences Latvieši pasaulē — piederīgi Latvijai. 2016 laikā izskanēja virkne interesantu un pārdomas raisošu faktu, tostarp arī Latvijas Universitātes pētnieku secinātais, ka gandrīz divas trešdaļas (62,7%) no valsts aizbraukušo tautiešu nevēlas atgriezties dzimtenē, jo ir vīlušies Latvijas valstī kā tādā.

Nupat gadījās būt Cesvainē, kur pats galvenais apskates objekts, protams, ir Cesvaines pils. Nemaz tik sen atpakaļ — 2002. gada 5. decembrī — šī valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa simtgadīgo cēlumu krietni vien pabojāja postošs ugunsgrēks, izdarot gana pamatīgas finanšu plūsmu korekcijas novada pašvaldības turpmāko gadu rocībā. Cesvainē ar lieliem skandāliem uzcēla jaunu skolu, nu jau gandrīz pabeigts arī pils remonts vismaz ārpusē. Tieši to, pils ārējo kopskatu, vispirms vērtē ikviens šeit nokļuvušais, un tad nu acīs graužas tie vēl palikušie izdegušā vecā jumta fragmenti, kurus klāj nevis jauni kārniņi, bet gan visai atbaidošs melns ruberoīda pagaidu risinājums...

Nacionālā drošība ir jautājums, kas būs aktuāls vienmēr. Arī tad, ja patlaban nav tiešu draudu Latvijas valstij, tas nenozīmē, ka noteiktās situācijās kāda no varbūtībām nevar kļūt par reālu apdraudējumu, un tas attiecas ne tikai uz teorētiski iespējamo hibrīdkaru vai atklātu agresiju no kādas labi zināmas austrumu lielvalsts puses, bet arī uz terorisma, nekontrolētas imigrācijas u.c. līdzīgiem draudiem. Iekšpolitiskā spriedze, ko var izraisīt jebkurš no šiem apdraudējumiem, ir dāvana mūsu valstij nedraudzīgiem propagandistiem un atvieglo nelabvēļu iespējas atrast attaisnojumus iespējamu hibrīdu vai militāru akciju uzsākšanai ar mērķi atkārtot 1940. gadu.

«Kaut nav mans, bet ļoti pārdzīvoju! Tāds prieks, ka atradās!» tādi ieraksti piektdien ļoti bieži bija lasāmi komentāros informācijai, kuru vairāku stundu garumā gaidīja, atļaušos teikt, lielākā daļa Latvijas. Vecāki uz mirkli novērsušies, un Rūdis kaut kur devies... Bērns pazudis, un paldies Dievam, ka ar šo vārdu salikumu mums pietiek, lai simtiem cilvēku nakts tumsā celtos, ģērbtos un brauktu palīdzēt.

Autoceļos no Valmieras pašlaik vai no visām debess pusēm top lielas, vērienīgas pārmaiņas. Sparīgi strādā ekskavatori, buldozeri, ceļa ruļļi un vēl citi jaudīgi ceļinieku spēkrati. Daudzviet, paplašinot brauktuves un ierīkojot gājēju, velobraucēju celiņus, nocirsti koki un likvidēti arī vai līdz pašam asfaltam bagātīgi saaugušie krūmi. To, īstenojot jaunos ceļu projektus, tagad nav arī pirmajās starppilsētu autobusu pieturās. Tad nu ne viens vien autobraucējs, piestājot tūdaļ aiz pilsētas robežas savā tik ierastajā zaļajā pieturā, iesaucas: «Ak, vai — krūmiņu vairs nav!»