Veselības ministram Guntim Belēvičam, esot reģionālajā darba vizītē Vidzemē, visvairāk tika taujāts par to, kā pašlaik un, domājot par nākotni, ne tikai pilsētās, bet arī novados un pagastos nodrošinās pacientiem pieejamu primāro veselības aprūpi.
Tuvojoties 16. martam — leģionāru pieminēšanas dienai, kārtējo reizi raisās diskusijas par gājienu pie Brīvības pieminekļa. Visi argumenti par un pret tiek uzskaitīti jau sazin cik gadus pēc kārtas, tamdēļ tāpat ir skaidrs, ka oficiālā vara 16. martā ieslēgs plati «Eiropa mūs nesapratīs», savukārt patriotiskāk (vai nacionālistiskāk, kā nu kuram labāk tīk) noskaņoto sabiedrības daļu pārstāvošie politiķi nosauks varas nostāju par sejas pietuvināšanu Eiropas vietai, kur mugura zaudē savu cēlo nosaukumu, un dosies gājienā, lai ar kādām sankcijām viņiem arī tiktu draudēts. It īpaši tādēļ, ka draudi nav uztverami nopietni, jo draudēt ir kas viens, kamēr reāli vērsties pret politiķiem, kurus atbalsta ievērojama daļa sabiedrības, — pavisam kas cits.
Nesen lasīju kādu aptauju, kurā jaunieši, vidusskolēni joprojām bija atbildējuši, ka, izdarot savu nākotnes profesijas izvēli, raudzīsies tās augstskolas virzienā, kur iegūt jurista, sabiedrisko attiecību speciālista, informācijas tehnoloģiju speciālista izglītību. Jaunieši neieklausās, kuras profesijas ir pieprasītākas darba tirgū. Jo tā vien šķiet, ka iepriekšminētajās jomās ir jauno speciālistu pārprodukcija, un dilemma ir tāda: ja neesi labāks par labu, tad ir maz izredžu krāt visur tik prasīto darba pieredzi, sadarbojoties ar profesijā rūdītajiem.
Profesionālajā izglītībā savulaik valstī bija 85 skolas, tagad ir 32. Jārēķina gan arī apvienošanas procesi, taču vispārizglītojošu skolu jeb vidusskolu skaits palicis gandrīz nemainīgs, tur minimāli kaut kas likvidēts. Tai pašā laikā dažā labā vidusskolā devītajā klasē sēž varbūt tikai kādi seši skolēni... Nesaprotu, ko tas nozīmē un kā nauda mūsu valstī izglītībai tiek tērēta!
Daudzo Latvijas prezidentūras ES Padomē pasākumu drūzmā mazāku ievērību izpelnījusies iepriekšējā piektdienā Briselē notikusī ES Vides ministru padomes sēde, ko vadīja Latvijas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards. Tajā pieņēma būtisku lēmumu — ES līdz 2030. gadam siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināt nu jau vismaz par 40 procentiem salīdzinājumā ar 1990. gadu. (To pieņemts uzskatīt par industrializācijas laika sākumu. Jāatgādina arī, ka vēl spēkā ir 2008. gadā pieņemtie likumdošanas akti, kas prasa šo gāzu emisiju par 20 procentiem samazināt jau līdz 2020. gadam.)
Kā tas laiks skrien! Vēl pašam atmiņā, kad, pirmoreiz piesēdināts uzņēmējdarbības kursos pie datora, baidījos nepareizi nospiest taustiņu, jo šķita, ka viena misēkļa pēc sarežģītā un gan jau arī dārgā uzparikte tūlīt varētu, mazākais, iziet no ierindas uz ilgāku laiku. Tagad darba specifika jau paģēr portatīvā datora taustiņus klabināt i darbā, i mājās. Izrādās, nekas slikts ar datoru nevar gadīties, ja vien sliktie puiši neuzlaiž kādu jaunu un pret vīrusu ķērājprogrammām imūnu datorvīrusu, ja vien pats neuzgāz klavierei virsū (un iekšā) krūzi kafijas vai glāzi dzēriena...
Arī Igaunijā pieredzējušām partijām tomēr neizdodas sadalīt tikai savā starpā vēlētāju simpātijas. Gluži kā 12. Saeimā, blakus četriem politikas smagsvariem 13. Valsts Domē (Riigikogu) iespraucās divi neobligāti debitanti. Kas vēl mums kopīgs, kas atšķirīgs?
Kopš Krievijas Federācijas pārtikas embargo ieviešanas 2014. gada augustā piena ražotāji ir piedzīvojuši strauju iepirkuma cenu kritumu aptuveni par 38,5%. Ievērojama daļa piena ražotāju pagaidām turpina saimniecisko darbību, realizējot saražoto pienu pārstrādes uzņēmumiem zem pašizmaksas, savukārt, kā redzam, piena un piena produktu cenas mazumtirdzniecības veikalos nav būtiski samazinājušās. Rezultātā patērētāji turpina maksāt augstu cenu par produkciju. Biedrība «Zemnieku saeima» aicina tuvākajā laikā ieviest tiesisku regulējumu, lai godīgi tiktu sadalīta piena pārdošanas cena starp lauksaimniekiem, piena pārstrādātājiem un tirgotājiem.
Otrdien Latvijas valdība kārtējo reizi aktualizēja jautājumu, kas ik pa laiciņam tiek izcelts uz galda, sparīgi padiskutēts un... atkal nolikts dziļi atvilktnē. Gāzes tirgus liberalizācija. Iespējams, šoreiz viss patiešām būs pa īstam, jo ministri pieņēmuši lēmumu par dabasgāzes tirgus reformas tālāko attīstību un, pats galvenais, precīzi atrunājuši, kādas darbības tiks īstenotas, lai līdz 2017. gadam nodrošinātu dabasgāzes tirgus liberalizāciju Latvijā.
Pirmdien ar Beverīnas novada deputātu balsojumu par robežu maiņu ar Valmieru noslēdzies strīdu pilns posms jautājumā, kas būtiski var ietekmēt gan pilsētas, gan novada attīstību. Kas iegūts, kas zaudēts, parādīs turpmākā rīcība. Taču jau tagad varam vērtēt vismaz vienu ieguvumu — ilgi nebijušu sabiedrisko aktivitāti. Bija radies iespaids, ka kopš pašvaldības vēlēšanām beverīniešus lēnām pārņem darbīguma apsīkums, pat ideju un redzējumu trūkums novada reālai attīstībai. Tad nu Valmieras pieteikums atdot tai Kauguru pagasta 118 hektārus novada ļaudis burtiski pamodināja. Viņi pieprasīja skaidrot, pārbaudīt un skaidrot vēlreiz.
Iepriekšējās nedēļas nogalē Krievijas galvaspilsētā Maskavā tika nogalināts viens no zināmākajiem Krievijas opozīcijas politiķiem, vētraino 90. gadu cerību simbols Boriss Ņemcovs. Slepkavība izraisīja milzu rezonansi ne tikai Krievijā, radot lielu skaitu dažādu versiju un minējumu, it īpaši tādēļ, ka slepkavību apvij daudz neskaidrību, vēl jo vairāk tādēļ, ka nav atbildes (jācer, ka tikai pagaidām) uz jautājumu, kādi bijuši nozieguma cēloņi.
Tiesībsarga biroja eksperti veica apjomīgu izpēti par bērnu tiesību ievērošanu bērnunamos, monitoringa vizītēs apmeklējot 21 šādu institūciju. Monitoringa mērķis bija noskaidrot faktisko situāciju bērnunamos — cik ilgi bērni tajos uzturas, vai un kādēļ tiek ievietoti psihoneiroloģiskajās klīnikās, kā tiek nodrošināta izglītība un bērna saskarsme ar ģimeni. Skaudrus faktus atklāj arī no internātskolām un psihoneiroloģiskajām slimnīcām iegūtā informācija.
Pagātnes formā par Brīvības ielu Valmierā izsakās tie, kas salīdzina, kāda tā bija pērnvasar un kāda ir pašlaik. Ielai būtībā vairs nav asfalta seguma, jo vienā brauktuves pusē ir kaut kas līdzīgs grantij un oļiem, kas lietū pārvēršas putrā, otrā — tikai un vienīgi bedres. Sākoties salam, tie, kam pa šo ielu jādodas mājup, bieži teica: kaut nu beigtos tā rakšana! Leišu kompānija, kas veica ūdensvada rekonstrukciju, to darīja piecus mēnešus, un puišu ikrīta uzruna «Mi buģem sevodņja tut kapaķ» jau šķita anekdotes vērta.
Kā liecina aģentūras Latvijas fakti svaigākais pētījums, februārī populārākais politiskais spēks bijusi partija Saskaņa ar 18,1 % respondentu atbalstu, bet otrajā, trešajā un ceturtajā vietā aptaujātie ierindojuši attiecīgi Zaļo un Zemnieku savienību (12,7 %), Vienotību (9,8 %) un Nacionālo apvienību (7,7 %). Par Latvijas Reģionu apvienību balsotu 3,6%, par No sirds Latvijai — 3,4 % vēlētāju, savukārt 26,5 % aptaujāto nebija izlēmuši, par ko balsot, un 15,3 % apņēmušies vēlēšanās nepiedalīties.
Kolaboracionismu īsi var skaidrot kā sadarbību ar okupantiem, okupācijas režīmu. Savukārt par lienošo okupāciju lielākoties runājam, ja kāda valsts grib pakļaut otru un izmanto ne armiju, bet politiskas un ekonomiskas sviras. Šādi apzīmē arī Ukrainā notiekošo, tādēļ tas var nozīmēt kādas valsts pakļaušanu, izmantojot militāru ietekmēšanu, bet oficiāli karu nepiesakot.
Kaut pagājuši jau seši gadi, mums visiem vēl labā atmiņā tā laika finanšu ministra Ata Slaktera leģendārā intervija TV kanālam Bloomberg, kurā viņš visiem acīmredzami neapskaužamo realitāti, kādā bija nonākusi Latvija, iestājoties krīzei, nodēvēja par neko īpašu. Būtiski bija arī, kādā formā tas notika. Angļu valodas neprasme bija viņa klupšanas akmens, līdzās savdabīgajai izpratnei par valstī notiekošo tas viss kopā izskatījās pēc traģikomēdijas.
Kaimiņvalsts paziņojums, ka tā uz laiku — pieciem gadiem — atjaunos iesaukumu obligātajā karadienestā, pievērsa Lietuvai plašu Eiropas masu mediju uzmanību. Taču šķiet, ka vispārējas ievērības īsais mirklis būs vienīgais ieguvums valstij no šāda vairāk nekā dīvaina lēmuma pieņemšanas.
Lauku attīstības plānā 2014. — 2020. gadam noteikts līdzfinansēt Latvijas lauku uzņēmumus, dažādām programmām paredzot 2,686 miljardus eiro. Finansēs gan liela mēroga investīciju projektus (nosakot katra pretendenta maksimālo ES atbalsta lielumu visam periodam), gan arī mazos un vidējos lauku uzņēmumus.
Fakts, ka vēsture mēdz atkārtoties, nav nekāds jaunums. Lietuvas ārlietu ministrs Jozs Oleks nesen norādīja, ka «hibrīdkarš mums nav nekas jauns, visas trīs Baltijas valstis savulaik tika okupētas tieši ar šāda kara palīdzību». Proti, notika tas pats, kas Krimā — tika iesūtīti spēki un sarīkotas viltus vēlēšanas.
Viņnedēļ, runājot ar kādas profesionālās izglītības iestādes vadītāju, abi nonācām līdz ļoti sāpīgai tēmai — kadriem. Lai arodskolas beidzējam sava profesija pēc filmās redzētā un varbūt atklāto durvju dienā uz vietas apskatītā pa mācību gadiem tā īsti iepatiktos, šī jaunā censoņa praktiskajam darbaudzinātājam jābūt reizē gan labam pedagogam, gan ļoti profesionāli zinīgam savā jomā. Ideāli, ja pasniedzējs, piemēram, elektrotehnikā, audzēkņos pārlej mācību vielu kopā ar praktiskām lietām nevis no savas divdesmit, trīsdesmit gadus senās personīgās prakses, papildinātu ar svaigi sarakstītā teorijas brošūrā izlasīto, bet stāsta par to, ko pats (un viņa padotie) šodien dara viņa uzņēmumā.