Pirms 1600 gadiem romiešu ģenerāļa Flaviusa Vegetiusa, iespējams, jau tad organizētā pretkara aģitācijas kampaņā sauktais sauklis «Ja gribi mieru, gatavojies karam!» (Si vis pacem, para bellum!) daudziem šodienu gudrībās skolotajiem tāds citāts vien šķiet. Tikai nezin kāpēc (laikam atpalicis no modernās domāšanas) to vismaz pāris runās pērn atgādināja Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.
Es neesmu Parīzes ielās un neeju vienotības gājienā. Es nenolieku ziedus, neraudu vai neklusēju. Es domās esmu tur, Parīzē. Es esmu tur, jo Francijā tiek izlemta Eiropas nākotne. Bija tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras, tad sekoja mūsu ēras divi tūkstoši gadu — kristiešu laiks, vai nākamā būs viņu ēra?
Ukrainas krīze turpina uzlādēt saspringto starpvalstu situāciju Eiropas austrumos. Nupat pamatīgus žagariņus šim ugunskuram piemetuši notikumi teju pašā Vakareiropas sirdī Francijā, kur teroristu krīzes rezultātā dzīvību zaudējuši 17 nevainīgi cilvēki. Nemaz nerunājot par tādiem sīkumiem kā dažādu politiķu publiski demarši — uz Krieviju vērsti un no Krievijas nākuši. No sērijas: dots pret dotu. Sava niansīte fona veidošanā arī tādai it kā mazsvarīgai informācijai par to, ka Krievijai pietiktu ar divām Somijai piederošām salām mūsu copmaņu tik iecienītajā Ālandu salu arhipelāgā, lai noteiktu kontroli pār Eiropas Baltijas reģiona gaisa telpu. Šī galu galā, strikti pēc latviešu gramatikas ņemot, ir tikai vēlējuma izteiksme, taču nezin kāpēc tiek pasniegta kā viena no centrālajām ziņām visos galvenajos medijos.
Lai arī neviens Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrs šo daudzo neatkarības gadu laikā tā arī nav noformulējis, kurš tad īsti no visiem daudzajiem nacionālajiem sporta veidiem ir tas Nr. 1, skaidri zinām — tas ir hokejs. Kārtējo reizi tam apliecinājums ir notikums, par kuru izbrīnā acis izpletusi visa hokeja pasaule.
Gads ir iesācies vētraini — turklāt vistiešākajā nozīmē. Pūķošanas sporta (jeb, «latviskāk» izsakoties, kaitborda) entuziasta noslīkšana pie Kolkas raga diemžēl uzskatāmi parāda, cik absurda Latvijā ir attieksme pret cilvēka dzīvību: no sabiedrības un valsts tiek agresīvi paģērēts darīt neiespējamo, lai to censtos izglābt, — kaut pašam dzīvības «īpašniekam» tā bijusi nieka vērtē.
Vairāki valmierieši redakcijai pauda savu neapmierinātību ar pasta darbu gada nogales svētku brīvdienās.
5. janvārī, simboliski vēstot par startu Latvijas prezidentūrai ES Padomē, pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas jeb Gaismas pils svinīgā ceremonijā tika pacelti ES un tās dalībvalstu karogi. Todien tika izspēlēta arī neformāla ES ministru sanāksme. Tajā jaunieši, katrs iejuties kādas valsts vides aizsardzības ministra lomā, sprieda par vides aktualitātēm. Taču gluži kā reālajā dzīvē arī šie nosacītie ministri nespēja vienoties pat par tādu it kā sīku problēmu kā plastmasas maisiņu aizliegumu tirdzniecībā, tos aizstājot ar videi daudz draudzīgākajiem no papīra.
Daudzi lauksaimnieki, sākot jauno gadu un domājot par jauno lauku darbu sezonu, pauž neapmierinātību par aizvadītā gada izskaņā pieņemto Ministru kabineta lēmumu, kas paredz, ka turpmāk lauksaimniecības traktoriem pa laukiem būs jābrauc ar krāsoto dīzeļdegvielu. Zinot, ka jau tagad ir noteikti bezakcīzes dīzeļdegvielas limiti saimniecībām, lēmuma pretinieki uzsver, ka jaunā degvielas marķēšanas kārtība darbosies ne vien kā vēl viens kontroles mehānisms, bet ka tā uzliks arī papildu izmaksas lauksaimniekiem, degvielas tirgotājiem un arī valstij kopumā.
28. janvārī apritēs 80 gadi, kopš Kārlis Ulmanis aicināja sabiedrību atcerēties savu skolu un pateicībā par reiz saņemto gaismu un zināšanām iesaistīties izglītību atbalstošā akcijā. «Latvijas valsts atdzimšanas pirmajos gados, kad tika atjaunota ģimnāzija Cēsīs, pēc piecdesmit aizmirstības gadiem vēsturiskā atmiņa pieteica arī Draudzīgo aicinājumu. Tas kļuva ne tikai par ģimnāzijas idejisko pamatu un nedaudz vēlāk atspoguļojās arī skolas nosaukumā, bet guva atsaucību un izplatījās Cēsu apkaimes skolās, to pieņēma sabiedrība, līdz 1994. gadā Draudzīgā aicinājuma iniciatīva ieguva arī valstisku stiprinājumu,» laikrakstā Vidzemes novadiem «Druva» atgādināja Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktore Dace Eglīte.
Valmieras teātris 2014. gadu beidza ar pagājušās sezonas labāko un veiksmīgāko mākslinieku sumināšanu, pateicību saviem atbalstītājiem un iestudējumu «Balle būs» — izrādi, kurā apliecinājums latvietībai, vēsturei un pilsoniskajai nostājai ar jauna cilvēka — patriota un izcila mākslinieka Reiņa Suhanova — acīm izrādās vajadzīgs mums pašiem. Kā ilgas, sapratne vai noliegums par to, ko mēs saprotam ar vārdu — Latvija. Cik precīzu vai romantisku mēs to redzam, domājam par to un kādu atbildību pret to jūtam. Un kā galu galā mēs saprotam jēdzienu — atbildība un kopīgā vēsture. Katra personīgā un kopējā. Izrāde ir uzruna mūsu uzticamajiem skatītājiem, kuri vienmēr ir ticējuši, ka uz šiem dēļiem var tapt izrādes, kurās teātris spēj iedvesmot — gan tos, kuriem šajā stāstā ir atdzīvojies teātra gars no 1988. gada «Daugavas» laikiem, gan tiem, kas pirmoreiz piedzīvo vai piedzīvos to, ko nozīmē sadoties rokās kopīgas vēstures, kopīgas nākotnes un sapņu dēļ.
Viens no jautājumiem, kas neapšaubāmi uztrauc arī lielu daļu Latvijas iedzīvotāju, ir par starptautisko politiku jaunajā, 2015. gadā. Kas notiks Ukrainā, kādas būs Krievijas un Eiropas ekonomiskās un politiskās attiecības, vai sāksies jauns aukstais karš, vai Eiropai beidzot izdosies pārvarēt ekonomisko krīzi, utt.? No atbildēm lielā mērā ir atkarīgi daudzu cilvēku nākotnes plāni, labklājība un stabilitāte, taču jāatzīst, ka pašmāju politiskā elite izvairās objektīvi atspoguļot situāciju.
Katrs sākums liek domāt par to, kā jauno iespēju izmantosim. Un katrs jauns gads un arī katra jauna diena ir sākums. Brīnišķīga laika bankas piešķirta iespēja, kuru tērējot nav jāmaksā procenti, laiks mums tiek dots avansā, nevis kredītā, taču, kādu pievienoto vērtību dodam nodzīvotajam laikam, tas gan atkarīgs no katra paša.
Raugoties uz 2015. gadu, esmu optimistiski noskaņots — ja vien situācija nepasliktināsies globālā līmenī, tad kopumā attīstība gan valstī, gan arī pašvaldībās, tostarp Kocēnu novadā, noritēs veiksmīgi. «Kocēnu novads ir dzīvošanai, strādāšanai un atpūtai pievilcīgākā vieta Ziemeļvidzemē» — tāda ir Kocēnu novada attīstības programmas vīzija un mērķis, uz ko tiekties. Un to var panākt, racionāli izmantojot esošos resursus, sakārtojot infrastruktūru, veicinot labas pārvaldības modeļa darbību un novada ekonomisko attīstību, kā arī mērķtiecīgi uzlabojot dzīves kvalitāti novada iedzīvotājiem. Šogad turpināsies aktīva darbība dažādās jomās, piemēram, sāksies energoefektivitāti paaugstinoši būvdarbi novada iestādēs — Kocēnu pamatskolā, Rubenes sporta namā un Zilākalna sabiedriskajā ēkā. Tiek domāts par ekonomiskāka apkures veida ieviešanu daudzdzīvokļu ēkās, tādējādi samazinot apkures izmaksas. Turpināsies kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana un popularizēšana — Neikenkalna dabas koncertzālē Dikļos pēc 2014. gadā vērienīgā pasākuma «Dziedāšanas svētkiem — 150» norises plānots organizēt dažādus pasākumus, veicināt Rubenes kultūrvēsturiskā centra attīstību, turpināsies Kokmuižas vēsturisko pētījumu izstrāde. Arī turpmāk sabiedrība tiks iesaistīta kopīgā novada veidošanā, piemēram, arī 2015. gadā norisināsies domes finansētais iedzīvotāju iniciatīvu grupu projektu konkurss.
Jaunais gads vienmēr tiek gaidīts ar jaunām cerībām, sapņiem. Kāds meklē savu veiksmes atslēgu dažādos horoskopos, cits cerībā lej laimes. Jaunais gads ir iespēja noteikt atskaites punktu, lai gaidītu pārmaiņas. Ir skaidrs — lai arī ko un kā gaidītu, tas nenotiks uzreiz ar jaunā gada pirmajām dienām. Zvaigznēm jāsagriežas pareizajā stāvoklī (vai vismaz Zilā koka kazas gadam jāiestājas), un jāiestrādājas jaunajai valdībai, jo arī tai vēl pat 100 dienas nav pagājušas.
Kādas būtiskas un pozitīvas reformas veselības nozari varētu skart 2015. gadā, pagaidām nevaru komentēt. Nav zināms, vai tēmas, kas vairākkārt diskutētas, iegūs pozitīvu virzību. Taču ir pāris pozitīvas pārmaiņas, kas skar tos cilvēkus, kuriem nāksies šajā gadā ārstēties stacionāros. Ir mazināta pacienta iemaksa par vienu gultas dienu, ārstējoties stacionārā. Līdzšinējo 13,50 eiro vietā ir jāmaksā 10 eiro, ir daļēji samazināts arī pacientu līdzmaksājums par veiktu operāciju. Šīs pārmaiņas ir būtiskas, jo katram ģimenes ārstam un speciālistam ir zināmi gadījumi, kad cilvēki nav meklējuši mediķu palīdzību, jo baidījušies, ka nonāks slimnīcā, bet par tur pavadīto laiku un ārstēšanu nespēs samaksāt. Tā diemžēl ir Latvijas realitāte, un tādas ir godprātīgu Latvijas cilvēku bažas.
Ziemassvētki tradicionāli ir miera un klusuma laiks, kad cilvēki cenšas atskatīties uz padarīto, savukārt gadu mija vairāk saistās ar raudzīšanos nākotnē. Katra cilvēka individuālās veiksmes vai neveiksmes, protams, ir viņa personiskā darīšana, taču ir arī visiem Latvijas iedzīvotājiem kopīgi notikumi, kas tieši vai netieši, bet saistās ar personiskajiem motīviem. Runa ir par galvenajiem aizvadītā gada notikumiem valstī, kuri tā vai citādi ir ietekmējuši mūsu ikdienu un ietekmēs mūsu nākotni.
Vīna pazinēji apgalvo, ka pēcgarša ir tikpat svarīga kā garša. Tā ir izjūtu buķete, kas paliek uz mēles, lēnām izgaist un atstāj lietotāju filozofisku pārdomu varā. Ar svētkiem tāpat. Garša ir mirklis, bet pēcgarša iegulst atmiņu failos kā grāmata plauktā.
Jauno gadu sagaidām ar cerībām un apņemšanos kļūt vismaz kaut kādā ziņā labākiem. Konkrētākus plāniņus centīgākie pat uzraksta uz papīra. Taču bieži vien notiek kā tajā visiem zināmajā teicienā — ar labiem nodomiem tiek bruģēts ceļš uz elli...
Kā ierasts, stāvot uz gadu mijas sliekšņa, mēdzam atskatīties uz pagājušo un izvērtēt, kas tajā bijis svarīgs un nozīmīgs, kas pilnīgi negaidīts vai pat traģisks un kas smieklīgi uzjautrinošs. Lai arī katram šie notikumi sarindoti atbilstoši paša pieredzei un dzīves filozofijai, tomēr riskēšu uzbāzties Liesmas lasītājiem ar savām pārdomām, kuras lasīt līdz galam noteikti nav obligāti.
Gads tuvojas izskaņai. Lai varētu virzīties tālāk, nepieciešamas pārdomas. Uz to mēs tikām mudināti klusajā Adventa laikā.