Vācijas viena no lielākajām federālajām zemēm – Bavārija, ar savu galvaspilsētu Minheni, kas izvietojas Vāczemes dienvidu daļā, skaistās dabas, daudzo vēsturisko vietu un kultūrvēsturiskā mantojuma dēļ ir ļoti pievilcīga ne tikai pašmāju, bet arī citu zemju tūristiem. Šo zemi raksturo Alpu kalnu ainavas, meži, skaisti ezeri, alus zāles un krāšņi svētki.
Divi braši puiši, kuriem blakus māmiņa izskatās maza —ILZI BRICI augusta nogales pēcpusdienā tādu varēja ieraudzīt feisbukā. Bieži jau tā nenotiek, bet tā bija dēla Raimonda 13. dzimšanas diena, un tad varēja samērīties un samīļoties, un draugiem atrādīties. Saziņa tīmeklī Bričiem ir ierasta lieta, jo īsti atbilst Ilzes atvērtajai, kustīgajai un dzīvespriecīgajai būtībai, turklāt viņa ir arī informātikas skolotāja. Tomēr viņu uzrunāju vispirms tādēļ, ka ļoti vēlējos atrast vienu no (cerams, daudziem) mūsu pilsētas pedagogiem, kuru mīl bērni. Pēc dažām dienām Ilze Brice atkal sāks jaunu mācību gadu kā 4. klases audzinātāja.
1919. gada maijā Eduards Brencēns nonāca skarbas izvēles priekšā – nāve vai bēgšana. Cirkulēja baumas, ka centīgie vietējās izpildkomitejas darbinieki izrādījuši pastiprinātu interesi par viņa uzskatiem. Draudēja iespēja nokļūt kara tribunālā un kļūt par lielinieku terora upuri. Pametis likteņa varā savas gleznas nelielajā darbnīcā Aleksandra ielā, netālu no Sv. Sīmaņa baznīcas, mākslinieks kopā ar diriģentu Artūru Bobkovicu paglābās Dikļu mežos. Tur tad arī pārlaiduši Valmieras bombardēšanu un visas kara briesmas. Pārnāca abi briesmīgi iesnaini un tālā ceļa nokusuši, bet lepni un bramanīgi par ģeniālo ideju, rakstījis mūziķis Jānis Cīrulis.
...man nav ne goda diploma, ne paša parastākā Triju Zvaigžņu ordeņa. Kad Džemmu Skulmi ievēlēja ordeņu valdē, viņa gribēja mani ieteikt, bet es pateicu, ka neņemšu, atteikšos, jo visādi slepeni un atklāti Latvijas pretinieki jau bija paspējuši ordeņus sev izplēst. Es nevēlējos būt tajā kompānijā.
Pirms 85 gadiem
1935. gada 16. aprīlī Valmierā notika Meža dienu rīcības komitejas sanāksme, kurā lēma par plānotajiem pasākumiem pilsētas apzaļumošanai. Kā par to dažas dienas vēlāk informēja laikraksts Valmierietis (Nr. 295., 1935.g. 17.04.), – arī par vietējo ugunsdzēsēju dalību pilsētas jaunākā parka tapšanā. Minēto Meža dienu laikā, 1935. gada pavasarī, brašie liesmu savaldītāji patiešām arī uzsāka vērienīgus apzaļumošanas darbus ierādītājā teritorijā. Kad aicināti BUB biedri uz pirmo talku, un kas tieši stādīts, uzzinām no publikācijas „Ugunsdzēsēju parks – Gaujas Stāvajos krastos”: „Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība Meža dienās apstādīs savu jauno parku Gaujas Stāvajos krastos, iedēstot apmēram 2000 kokus no 100 dažādām sugām. Ierīkos atsevišķus dārzu, liepu, rožu un citu koku un krūmu laukumus. Pēc projekta topošais parks savā koku bagātībā pārspēj Skrīveru botānisko dārzu. Jaunā parka apstādīšanas darbus uzsāks 5. maijā. Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valde uzaicina visus ugunsdzēsējus ierasties 5. maijā pulksten 8 no rīta pie depo pilnos formas tērpos. Koku stādīšanas darbā mīļi aicināta Valmieras sabiedrība.” (Valmierietis Nr. 297., 1935.g. 03.05.).
Latvijas un Igaunijas pierobežā dzīvojošiem vēl prātā lielā satraukšanās, pat satrakošanās, kad Igaunijā tika pazemināts akcīzes nodoklis alkoholam (reizē ar to arī cena par visu pirkumu). Sākās klaigāšana, ka igauņi, kuriem pašiem nu krietnie padzērieni būs lētāki, nebrauks to pirkt pāri robežai. Bez igauņu alkohola naudas bankrotēšanas priekšā nonākšot pierobežas pašvaldības un pat valsts budžetā sākšoties pamatīga roba ieciršana. Tad nu sekoja mūsu valdības superātrais lēmums grādīgajiem padzērieniem arī Latvijā vēl akcīzes nodokļus pazemināt. Grūti vēl spriest par igauņu un somu tā sauktajiem alkohola tūristiem, bet nav ko liegties, ka valdības sasteigtais lēmums vispirms ir tīkams arī ikvienam vietējam vidēji mērenas iedzeršanas mīļotājam. Rēķini, cik cītīgi gribi, bet, kad tu kompānijā mēnesī vismaz desmit puslitrus iztukšo, tad brīdī pirms algas dienas, kad parasti naudas makā vairs tikpat kā nav, tagad pēdējais no 10 traukiem taču tiks iedots gluži par velti. (Rēķināšana par bezmaksas pudeli gan būs pareiza tikai tad, ja pirms tam 9 lētākās būsi nopircis.)
Iespējams, ne tikai Miķelis vien šovasar epizodiski Valmierā pamanījis ārzemniekus pa pilsētu dīkā slājam. Lielākoties tādus sportiskus bērnu un jauniešus, taču arī gana lielu pulku svešās mēlēs runājošas publikas. Vienubrīd, kad Māra Štromberga vārdā nosauktajā trasē notika Eiropas BMX čempionāts, Vidzemes industriālajā un arī sporta galvaspilsētā bija saspietojuši 25 dažādu valstu pārstāvji! Lielai daļai tā bija pirmā tikšanās ar Valmieru, tāpēc gan jau tika lielām acīm apkārt lūkots un arīdzan interesantas ainavas iz valmieriešu dzīves piefiksētas i viedtālruņu foto acīs, i parastajos fotoaparātos.
Nākamajā gadā darbu sāks jauna atomelektrostacija (AES) Baltkrievijā – Astravjecas AES. Tā kā minētā AES neatrodas tālu no Baltkrievijas kaimiņvalstu – Lietuvas un arī Latvijas – robežām, it īpaši Lietuvā ļoti aktuāls ir jautājums par AES drošību.
Tāda nu ir redakcijas darba ikdiena: nākas uzklausīt gan laikraksta lasītāju dusmu uzplūdus par kādu neizdarību, globālu vai arī pavisam lokālu problēmu, gan arī pateicību par kādu avīzes slejās aprakstītu tēmu, cilvēku vai notikumu. Tiesa, labo vārdu izskan salīdzinoši mazāk, jo laikam jau tomēr ziemeļu tautām nav raksturīgi publiski teikt komplimentus. Tā kā šoreiz man nācās dzirdēt pozitīvas atsauksmes par vairākām «Liesmas» publikācijām un tajās skartajām tēmām, tad paturēt pie sevis šos lasītāju viedokļus neuzdrošinos.
Patlaban nozīmīgākais Latvijas politiskās dienaskārtības jautājums ir valsts budžeta 2020. gadam sastādīšana, tostarp arī tādēļ, ka līdzekļu pieprasījums tradicionāli pārsniedz budžeta iespējas.