Uzsāk kampaņu #atbalstiValmieru 

AGIJA ROĶE ir Beverīnas novada Kultūras centra vadītāja. Dzimusi zemgaliete, pirms astoņiem gadiem par savu studiju vietu izvēlējās Vidzemes Augstskolu. Pēc augstskolas absolvēšanas izveidojās ģimene un Agija palika uz dzīvi Beverīnas novadā.

Par notiekošo ārkārtas stāvokļa laikā novadā stāsta Beverīnas novada pašvaldības izpilddirektore CILDA PURGALE.

Aizrit pirmās dienas, kad Latvijā visās izglītības iestādēs mācības norit attālināti, kas ir pārbaudījums gan e-klasei, gan skolotājiem, gan skolēniem un viņu vecākiem. Kā būs veicies, mēs varēsim vērtēt pēc nedēļas. Pagaidām ir adaptācijas periods, jo visiem šis ir kas jauns.

Koronavīrusa Covid-19 globālā pandēmija agri vai vēlu taču tiks uzvarēta, tomēr vīrusam jau ir arī citas, politiskas un ģeopolitiskas sekas, kuras ar augstu ticamības pakāpi atstās ievērojami lielāku ietekmi uz mūsu turpmāko dzīvi, izejot tālu aiz medicīnas, epidemioloģijas utt. robežām.

Jau no 23. marta skolēni uzsākuši mācības attālināti. Pedagogiem šajā laikā ir jāspēj ātri pielāgoties, pārstrukturizēt mācību procesu no klātienes uz tiešsaistes mācībām, tai pašā laikā mēģinot nezaudēt zināšanu apguves kvalitāti. Protams, tas ir izaicinājums, tomēr ikvienam ir izvēle – paskatīties uz jauno lietu kārtību kā uz problēmu vai iespēju. Un nav šaubu – mūsdienu tehnoloģiskās iespējas ir auglīga vide, lai realizētu veiksmīgu attālinātās mācīšanās procesu. 

Latvijas Lauksaimniecības datu centra apkopotā informācija par 2018./2019. gada pārraudzības gada produktīvākajiem ganāmpulkiem pēc izslaukuma parāda, ka valsts labāko piena lopkopības saim­niecību top otrajā vietā ir Beverīnas novada Kauguru pagasta zemnieku saimniecība «Vītoliņi», kur saimnieko IEVA un ĢIRTS RUTKOVSKI.

Raunas novada Tūrisma ceļvedī par vietām, kur būt, par Raunas pagasta «Auškāpiem» teikts: «Četrus kilometrus no Raunas atrodas Laimoņa Cepurīša keramikas darbnīca. Tur keramikas trauki tiek apdedzināti Vidzemes tipa malkas ceplī, kas pašlaik ir viens no pēdējiem Latvijā.»

Tu jau mājās? Tā dažkārt tuvinieki pabrīnās. Es cenšos, lai būtu mājās, kā atvainodamās saka skolotāja. Bet viena no viņas daudzajiem bērniem, simpātiskā Emīlija, Zonta kluba atzinības saņemšanas vakarā klusām teica: nezinu, kur es tagad atrastos, ja man nebūtu tevis — kā skolotājas, kā mammas; es nezinu, kā aprakstīt tās sajūtas... es ļoti lepojos ar tevi! Paldies, ka palīdzēji man mācīties!  Tā varētu teikt daudzi bērni, kuriem ceļā uz dzirdīgo un runājošo sabiedrību blakus bijusi skolotāja Uldze Strazdiņa. 

Ar direktori SANITU LOZI runājam piektdienā, kad pie Vindas nama vārtiņiem parādījies uzraksts par centra slēgšanu: koronavīruss. Namā strādā tikai daži darbinieki, nodarbību telpas ir klusas, kārtīgas un skumjas. «Direktore mums ir vajadzīga pozitīva un starojoša... ģimeniska... patriotiska... bezbailīga... trakulīga,» tāds jauks sveiciens, vizuāli papildināts, viņas mazajā kabinetā pie sienas.