Nesen redzēju gadījumu, ka privātmājas pagalmā mamma stāv blakus bērnam, kurš turpat rotaļājas, un mamma vienkārši skatās telefonā un pat acis nepaceļ uz bērnu. Ir bijis arī gadījums, ka jaunietis ir tik ļoti iegrimis telefonā, ejot pa ielu, ka paiet garām gājēju pārejai, uz kuras ir jānogriežas, un, paceļot acis no telefona, konstatē, ka ir jādodas atpakaļ. Jā, es zinu, ka esmu pieskaitāma pie tās paaudzes, kad telefons ir burtiski visur līdzi, tomēr liekas, ka es protu nodalīt laiku, kad «sēžu» telefonā un kad ne. 

Ārā spīd saulīte, gaiss kļūst arvien siltāks. Tomēr šis pavasaris kā daudziem Latvijas cilvēkiem, tā arī uzņēmumiem ir atnācis ar nepatīkamu vīrusa izraisītu ierobežojumu piegaršu. Cilvēkiem jāpaliek mājās,  bet uzņēmumiem nākas atlaist darbiniekus, jo pieprasījums pēc piedāvātās preces krasi samazinās. Izņēmums šajā situācijā nav arī vienīgā porcelāna fabrika Latvijā – Vecpiebalgas novada Inešos esošais «Piebalgas porcelāns».

Šis noteikti ir laiks, kad daudz lietu nenorit savā ierastajā ritmā, tāpat arī Izglītības un kultūras iestāžu skolēnu teātru izrāžu parāde – Latvijas bērnu un jauniešu teātru festivāls «…un es iešu un iešu!».   

Vidzemes Augstskolas Studentu apvienības (ViA SA) Vides virziens aprīļa beigās aicināja studentus un citus interesentus tiešsaistē kopā skatīties filmu «That Sugar Film». Tā ir dokumentāla filma, kas stāsta par to, ka cukurs ir pievienots visdažādākajos produktos, sākot ar tomātu mērci un zemesriekstu sviestu, un kā tas viss ietekmē cilvēka ķermeni. Pēc tam skatītāji kopīgi diskutēja par redzēto.

Laikā, kad cilvēku pulcēšanās ir ierobežota, atcelti festivāli, koncerti un sabiedriski notikumi, cilvēku ierastās uzmanības trūkumu pašlaik jūtami cieš arī iecienītie tūrisma objekti, jo ir ierobežota piekļuve populāriem dabas veidotiem un citiem interesantiem ceļojumu galamērķiem. No tā nav izbēdzis arī slavenais Raunas Staburags – Latvijas mērogā unikāls saldūdens kaļķiežu veidojums Raunas upes senlejā, kas ir vairāk nekā 3 metrus augsts un 17 metrus plats. Kādas ir brīvdienu alternatīvas? Ko Raunā vēl var redzēt?

Pie azartiskiem murķeļu (laikam gan precīzāk – bisīšu) lasītājiem noteikti var pieskaitīt valmieriešus Ingu un Gunāru Geduševus. Viņiem šogad pirmais vākums bijis jau 5. aprīlī, bet 30. aprīlī salasīts pilns ne vien lielais grozs, bet sēņu dabūšanai mājās nācies izmantot pat Gunāra kreklu. Inga piekrita dalīties savas ģimenes murķeļu gudrībās: 

Pagājušajā ceturtdienā par godu 4. maijam Zemessardzes 22. kājnieku bataljona pārstāvji kopā ar 2. Vidzemes brigādes štāba personālu bija ieradušies Valmieras pansionātā, lai  tā iemītniekus apdāvinātu ar Cēsu konditorejā Solo ceptiem kēksiņiem. 

2020. gada 4. maijā paies trīsdesmit gadu, kopš tika pieņemta deklarācija par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu. Šajā laikā uzaugusi jauna paaudze, kurai Latvijas atrašanās Padomju Savienībā ir tikai vēsture. Šajos gados bijuši gan veiksmes stāsti, gan arī piedzīvotas neveiksmes. Katram par šo laiku ir savas pārdomas un savs vērtējums. Tomēr jāatzīst, ka Baltijas valstis ir vienīgās no bijušās «padomijas», kurām izdevies kļūt par demo­krātiskām valstīm ar tirgus ekonomiku. 

Pirms 30 gadiem 4. maijā IVARS BRIEDIS bija viens no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kuri mūsu valstij no jauna iedeva brīvību, balsojot par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Lai gan Latvijas TV intervijā Madarai Līcītei pedagogs, vēsturnieks un ilggadējais Valmieras Viestura vidusskolas direktors atzīst, ka šajos neatkarības gados pieļautas arī kļūdas, kopumā Ivars notikumu gaitu Latvijā sarunā ar Liesmu vērtē pozitīvi, atbalstot pašreizējo valdību un aicinot saglabāt optimismu arī šajā sarežģītajā laikā: 

Tā par 1988. gada 7. oktobra Latvijas tautas Lielo manifestāciju Mežaparkā 1995. gadā izdotajā atmiņu stāstā «Gadījuma karakalps» teicis Atmodas līderis Dainis Īvāns. Vērtīgs izdevums. Lūk, citāts: «Mežaparka manifestācija bija kā starta laukums lidojumam, kas iespējams tikai reizi tūkstošgadē!» Sākoties Latvijas Tautas frontes dibināšanai, brīvības ideju aizstāvji Marina Kosteņecka un Jānis Rukšāns rakstīja: «Tā stunda ir situsi! Šodien vai nekad! Ja palaidīsim garām šo izdevību, cilvēce mums nepiedos, un nebūs jau arī vairs kam piedot!»