Pilsētās un novados

Arī mūsu reģiona laukos joprojām lielākā rūpe ir par jaunās ražas novākšanu un ziemāju sēju. Vidzemes un Latgales graudaudzētāju kooperatīvās sabiedrības «VAKS» galvenā agronome Zinta Jansone, sazvanīta 21. augusta pusdienlaikā, teica: «Uz kooperatīvās sabiedrības biedru laukiem guļ laba raža, kuras novākšanu pašlaik ir pārtraucis lietus, prognozes liecina, ka piespiedu pauze kulšanā ilgs vismaz četras dienas. Augsnes, šķirnes un laika apstākļu sekas reģionā ir ļoti dažādas, tādēļ arī līdz šim paveiktais ražas novākšanā ir visai atšķirīgs. Kopumā «VAKS» līdz šim ir paspējis pieņemt piekto daļu no šīs sezonas gaidāmās ražas. Tā solās būt laba, tādēļ gaidām atbilstošus laika apstākļus kulšanas turpināšanai.»

Atgriežas vectēva saimniecībā

Kocēnu pagasta bijušās Pūces krejotavas ēku Sietiņieža ceļa malā zina daudzi. Izrādās, ka viens no tās būvētājiem bijis arī Māras Sproģes vectēvs Kārlis Miķelsons. «Atrastie dokumenti liecina, ka vietējie saimnieki sametuši naudu un to uzbūvējuši. 1987. gadā krejotavas ēka kā bezsaimnieka īpašums tika pārdota. Arī man to piedāvāja par 700 rubļiem pirkt, tomēr atteicāmies. Tagad par šo lēmumu priecājamies, jo ceļmalas putekļos nav nekāda jaukā dzīvošana,» stāstīja Māra.

Atpūtas centrā «Ezernieki» Lubānas novadā norisinājās Latvijas un ārzemju latviešu skautu un gaidu vienību (piedalījās arī baltkrievu vienība) nometne «Simtgades ugunskurs», kas sapulcēja 440 dalībniekus. Mūspusi pārstāvēja viena no Latvijas lielākajām un stabilākajām skautu vienībām — Kocēnu 38. skautu vienība. (Arī kocēniešiem draudzīgā Valmieras 4. skautu vienība.)

«Es piederu pie 1930. gados dzimušās paaudzes. Tā bija paaudze, kas pārdzīvoja visas Otrā pasaules kara briesmas. Biju vēl bērns, kad manu ģimeni un daudzas citas ģimenes visā Latvijā izsūtīja uz tālākiem Krievijas apgabaliem. Tajos gados vēl nesapratu, cik smagi pārdzīvojumi bija mūsu tēviem un mātēm, kad vienā dienā zaudēja visu to, ko viņu vecāki bija atstājuši kā mantojumu saviem bērniem. Tā bija viņu, viņu vecāku un viņu senču dzīve. Viņi bija tie, kas veidoja katras dzimtas mājas, iekopa katru zemes stūrīti, audzināja bērnus, mācīja tos strādāt un mīlēt zemi. Sapņoja par jaunas mājas celtniecību, par bērnu skološanu, par labāk nostādītas saimniecības atstāšanu saviem pēctečiem. To, ko vairākas katras dzimtas paaudzes bija sasniegušas, neiznīcināja karš, bet jaunā komunistiskā režīma valdība. Ar vienu spalvas vilcienu bija parakstīts likums par ģimeņu pārsūtīšanu uz Krievijas tālākiem apgabaliem. Latvijai nebija vajadzīgi spēcīgi, saimniekot protošu ģimeņu locekļi. Viņu uzcelto, izaudzēto atstāja jaunajai kolhoza saimniecībai,» to lasām Aīdas Liepiņas grāmatas «Amūras latviešu likteņstāsti» titullapā.

Ar mērķi saglabāt nākamajām paaudzēm atmiņu stāstus par Baltijas ceļu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un citās atmiņas institūciju kolekcijās, gan arī izdevumā «Baltijas ceļa stāsti» atrodamas šī vēsturiskā notikuma liecības. Svinot Baltijas ceļa 20. gadadienu, tos apkopoja UNESCO Latvijas Nacionālā komisija. Aicinām izzināt cilvēku ķēdes dalībnieku personīgos stāstus un atklāt  tautas un indivīdu emocionālo spēku tolaik un tagad.

Sākoties mūsu sarunai, uz galda cita pēc citas uzrodas lelles ar neparasti zilām un zaļām acīm, gaišiem un tumšiem matiem, dažādos tērpos un, pat liekas, — katra ar savu raksturu Uzrunā! Leļļu darinātājai VELTAI BUKAI vaicāju, kā tad sauc viņas skaistules un kā radusies doma kaut ko tādu izgatavot. Velta skaidro:

Skolēnu nodarbinātības programmas mērķis ir radīt iespēju apgūt nepieciešamās darba pamatprasmes un iemaņas, iegūt darba pieredzi, lietderīgi pavadot vasaras brīvlaiku.

1989. gada 23. augustā divi miljoni latviešu, lietuviešu un igauņu nostājās Baltijas ceļā, lai plecu pie pleca 600 km garumā stalti un nesalaužami stāvētu par Baltijas neatkarību.

«Vidzeme ir bagāta. Te ir Latvijas garākā upe Gauja un raudošais milzis Raunas Staburags. Te ir augstākā Latvijas virsotne Gaiziņš un lielākais drumlins Austrumeiropā — Ķoņu kalns. Šeit atrodams senais Burtnieks un vilinošais Alūksnes ezers. Vidzemē atrodama akmenī kaltā skulptūra Cesvaines pils, un šeit joprojām meklē un joprojām neatrod zudušo Beverīnas pili. Bet Vidzemes lielākā bagātība neapšaubāmi ir tās cilvēki,» — tā vakar viesu namā Grundzāles pagasta «Purgaiļos», atklājot Vidzemes plānošanas reģiona dārza svētkus, ar lepnumu sacīja Vidzemes plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētājs Hardijs Vents.

Līdz 15. oktobrim vietnē www.ainavudargumi.lv ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir iespēja elektroniski balsot, izvēloties 10 skaistākās Vidzemes ainavas, tādējādi vienlaikus iesaistoties Latvijas ainavu dārgumu krātuves veidošanā.

Konkursā Burtnieku novada uzņēmēju gada balva 2016 zemnieku saimniecība Čivuļi no Ēveles pagasta tika sumināta par panākumiem bioloģiskajā saimniekošanā, savukārt Čivuļu saimnieka Ivara Karnāta un viņa kundzes Ineses, biedrības Pāvulēni vadītājas, triju bērnu ģimene tika uzteikta arī par savu sakopto lauku sētu — Dziļleju mājām. Šovasar Karnātus no Ēveles pamanījuši arī Latvijas mērogā — Sējēja balvas konkursa vērtētāji. Kāpēc tad lai Dziļlejām brauktu garām Burtnieks? Kādā jaukā jūlija svētdienas vakarā šī saruna ar laucinieku Ivaru un pilsētnieci Inesi, viņi abi savu ģimenes ligzdu Dziļlejās savijuši pasakaini skaistā vietā.

Matīšu kultūras nama pamatakmens likts gandrīz pirms 100 gadiem — 1924. gada jūlijā. Šomēnes sāksies vērienīgi kultūras nama atjaunošanas darbi, tos veiks būvfirma SCO Centrs.

No 1995. līdz 2011. gadam sadzīves atkritumu apsaimnie­košanas infrastruktūras attīstībā un normatīvo aktu prasībām neatbilstošu izgāztuvju rekultivācijā Latvijā ieguldīts 99,1 miljons latu. Ārvalstu finanšu ieguldījums (ieskaitot Eiropas Savienības fondus) šo gadu laikā bija 65,61 miljons latu, valsts budžeta dotācija – 10,08 miljoni latu, projektu īstenotāju ieguldītie līdzekļi – 23,41 miljons latu.

SIA "Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija" ("ZAAO") 1998. gadā dibināja tā laika Cēsu, Limbažu, Valkas un Valmieras rajona 82 pašvaldības. No 2005. gada poligons "Daibe", tagad reģionālais atkritumu apsaimniekošanas centrs, ir vienīgā visa Ziemeļvidzemes reģiona cieto sadzīves atkritumu apstrādes un noglabāšanas vieta.

Latvijas lauksaimnieku prestižākās balvas «Sējējs» laureāta Kocēnu novada Bērzaines pagasta zemnieku saimniecības «Zilūži» vārds kopš 2017. gada 15. augusta pavisam oficiāli ir piederīgs arī Valmierai. Pārgaujā, Stacijas un Nākotnes ielu krustojumā, bijušajā avīžu kioskā nu ir atvērta šīs saimniecības pirmā stacionārā tirdzniecības vieta. Līdz šim Grasbergu ģimenes uzņēmumā pēc senām senču receptēm saražotos piena produktus — pienu, kefīru, sviestu, biezpienu, jogurtus un saldējumu — ar septiņiem busiem regulāri nogādā pircējiem plašā apkaimē vairākos valsts reģionos. Kioska atvēršana Valmierā ir sava veida uzdrīkstēšanās eksperiments, par kuru «Zilūžu» saimniecības vadītājs JĀNIS GRASBERGS «Liesmai» teica:

Valmieras Kultūras centra foajē līdz 31. augustam apskatāma foto stāstu izstāde «Veselā miesā vesels gars». 48 bildēs redzami mirkļi no augusta sākumā notikušās radošo nodarbību nometnes, kurā piedalījās Valmieras pilsētas un apkārtnes jaunieši no sociālā riska grupām vecumā no 15 līdz 19 gadiem.

Pagājušajā ceturtdienā sen jau klusā vecā Cēsu alus brūža pagalmā bariņš cilvēku bija pulcējušies uz nelielu vakarēšanu, kurā galvenais notikums bija šopavasar sāktā projekta — dokumentālas filmas par Cēsu alus darītavu Brūža stāsti — pirmo iestrāžu aplūkošana. Pirms visi devās kinozālē — bijušajā katlumājā, ar nākotnes plāniem iepazīstināja projekta virzītājs, Vides risinājumu institūta līdzīpašnieks GUNDARS SKUDRIŅŠ:

Senajās saimniecībās, to skaitā muižu saimniecībās, nebija nejaušu ēku. Tāpēc, atjaunojot seno Kokmuižu un tās teritoriju, nepieciešams maksimāli saglabāt to, kas kultūrainavā vēl pastāv. Raugoties uz muižu arhitektūras mantojumu Latvijā kopumā, retas ir vietas, kur muižas kompleksā saglabājušās visas ēkas, taču Kokmuiža ir salīdzinoši bagāta gan arhitektoniski, gan ainaviski.

Zemkopības ministrijas (ZM) īstenotās Eiropas Komisijas programmas «Skolas piens» un «Augļi skolai» vairāku gadu laikā iemantojušas lielu popularitāti skolēnu vidū. Programma «Skolas piens» tiek īstenota kopš 2004./2005. mācību gada, bet programma «Augļi skolai» — kopš 2010./2011. mācību gada. Programmā iesaistījušās arī turpat 20 mūspuses pilsētu un novadu skolas.

Pusdienlaikā ņem līdzi interesantas grāmatas, nāc uz Hanzas namiņu pie Valmieras muzeja un iemaini tās pret citu atnestajām grāmatām! Ienāc un uzzini, kā tas viss notiek, — tā aicināja Valmieras bibliotēka viņnedēļ.