Valmierietis

INESE RAMUTE. Kopš 1987. gada Valmieras Drāmas teātra aktrise. No 2001. gada Valmieras Viestura vidusskolā kopā ar skolēnu teātra Sprīdītis māksliniecisko vadītāju veido teātra klašu audzēkņu un Sprīdīša izrādes, runas pedagoģe. Gada valmieriete 2017. Ģimene: vīrs Valmieras teātra aktieris Juris Laviņš, meitas — režisore Elīna Cērpa. Iestudējusi izrādi Lūcis Valmieras teātrī, šobrīd veido izrādi Ģertrūdes ielas teātri Rīgā. Liene Laviņa-Kalnaella, dokumentālās filmas Rūķi par Valmieras aktrisi Rutu Birgeri, ir jaunas ieceres, bet šībŗiža dzives prioritāte ir septiņus mēnešus jaunā meitiņa Rota, un viņas brālis sešgadīgais Vestards.

Sākusies skaitīšana: cik dienu līdz Latvijas simtgadei –– 2018. gada 18. novembrim. Līdz datumam, kurā Rīgas Otrajā (Krievu) teātra ēkā pasludināja Latviju. Namā tagad Latvijas Nacionālais teātris. Tā laika nosaukums krievu valodā redzams plāksnē, ieejot ēkā pa durvīm no kanālmalas. Bet tagadējā Latvijas Nacionālā Operas un baleta teātra namā tajā laikā bija Rīgas Pirmais (Vācu) teātris. Latvijas valsts proklamēšana notika ar Vācijas varas iestāžu svētību. Latvijai tik nozīmīgajā notikumā krievu teātra  ēku apsargāja vācu karavīri.

Laikā pēc Ziemassvētkiem un pirms gadu mijas man gribētos padomāt un padalīties ar Valmieras muzeja krājuma materiāliem. Nereti sabiedrības atmiņa ir īsa, ar to domāju, ka aizmirstas procesu priekštecība. Atmiņās pagājušais laiks iegūst citu nokrāsu, bet procesi, kas noris šodien, nereti liekas sveši vai pavisam nesen aizgūti, varbūt kādam nepieņemami vai šķietamai vispāratzītai tradīcijai nepiederoši. Šoreiz neliels vizuāls ieskats jeb epizodes, kā Valmierā tika svinēti Ziemassvētki 20. gs. pirmajā pusē.

Vecā gada izskaņā Miķelim tāds apcerīgs noskaņojums... Īsti negribas utis Valmieras vispār jau tīri lepnajā kažokā meklēt, taču tai pat laikā gribas kādu nelielu novēlējumu zem Jaungada eglītes (Miķelim tieši gadu mija joprojām tie paši galvenie svētki!) nolikt – varbūt arī piepildās Latvijas simtgades gaidās!

Aiziet gads, kurā, sākot ar Saeimas deputātiem un beidzot ar dzimtsarakstu nodaļu vadītājiem, bija arī liela satraukšanās par demogrāfisko problēmu risināšanu un šajā sakarā arī par ģimenes saišu stiprināšanu. Kamēr zinātnisku skaidrojumu par arvien vairāk ģimenēm, kas šīs saites vispār nesasien vai arī pārāk ātri tās vaļā raisa, atļaujos apgalvot, ka vismaz Valmierā ģimeņu nestabilitātei pamatā ir jaunlaulāto uz tiltiem piekarināto slēdzeņu  aizliegšana.

Ik reizi, satiekoties ar šādiem cilvēkiem, nodomāju, ka viņi tiešām ir pelnījuši būt laimīgi. Lai arī cik grūti dzīvē gājis, viņi vienmēr viens otram bijuši kā otra sirds pusīte, kā drošs plecs, uz kura balstīties. Visas grūtības pārvarēt un par saticīgu kopā būšanu sešdesmit gadu garumā priecāties spējuši valmierieši PĒTERSONI — ELITA un KĀRLIS, kuri šajā gada nogalē svin dimanta kāzas.

Valmieras bibliotēkas direktores vietniece VITA ZIEDIŅA ar grāmatu kopā ir visu savu apzināto dzīvi, no kuras liela daļa ir saistīta ar mūsu pilsētu. Novembrī skaļi un priecīgi izskanēja pēdējā laika  iedvesmojošākais notikums šajā kolektīvā — mūsu grāmatu krātuves desmitgades svētki.

Marikas Eglītes foto

I  *1702. gadā pilsētu un baznīcu krievi nodedzina. *1706. gadā pils ķieģeļus, arī kamīnus zviedru ķēniņa vietnieks ļauj izlauzt Brenguļu muižas būvēm. *No 1323. gada Valmiera ir pilsēta. *1623. gadā Valmierā novieto 300 somus. *1835. gadā Valmierā pierakstīti 1639 cilvēki. *Gadatirgi: Matīsa –– 21. septembrī; Simjūda (Sīmaņa-Jūda) –– 28., 29., 30. oktobrī. *1965. gada vasarā atklāj koka tiltu pār Gauju, arhitekts Ferdinands Morics Meijers.

24. novembrī Valmierā pirmo reizi notika pasākums «Pēcpusdiena ar mēru», kura laikā uzņēmēji tikās ar Valmieras pilsētas, Kocēnu, Burtnieku un Beverīnas novadu domes priekšsēdētājiem.

Lai atbalstītu uzņēmējdarbību, Valmieras pašvaldība šogad izstrādājusi projektu Leona Paegles un Voldemāra Baloža ielu pārbūvei, kuras rezultātā, divu kilometru garumā pagarinot Leona Paegles ielu un savienojot to ar autoceļu P18 Valmiera-Smiltene, tiks izveidota pilsētas Rietumu industriālā maģistrāle.

Gatavojoties Latvijas valsts simtgadei, Kocēnu novada jauktais koris “Imera” kopā ar Burtnieku novada jauniešu kori “Konsonanse” dāvinās Kocēnu un Burtnieku novada iedzīvotājiem jaunu koncertprogrammu “Dziediet visi vienu dziesmu”, iepazīstinot publiku ar diviem Vidzemes komponistiem – Emīlu Zilbertu un Ingmaru Zemzari.

​Reālskolnieka Jura Birzgaļa stāstu 1978. gadā pierakstījis un papildinājis dēls Andrejs.

Tā parasti ir, ka tikai labu laiciņu pēc kādas jaunas lietas ieviešanas var pilnībā izvērt piedāvātās novitātes plusus un mīnusus. Šoreiz Miķelis nedaudz kājām paiesies pa kopumā ļoti labi projektētājiem sanākušo un arī celtnieku nostrādāto Georga Apiņa ielas rekonstrukcijas posmu starp Beātes un Rubenes ielām. Nu, viss jau būtu pa smuko, ja ne daži sīkumi. Lai būtu skaitā trīs, šai reizei pietiks.

Reizē  ar Gaujas tecēšanu  un nesteidzīgo savas gultnes mainīšanu Valmierā kopš laiku laikiem līdz absolūtai pareizībai nav izdevies atrisināt upes krasta sakārtošanu. Šovasar pie dabas krūts brīvo laiku pavadīt mīlošajiem tāda neliela priecāšanās radās, kad tika saposts, pārsteidzoši skaists iekārtots krasta stūris starp Vanšu tiltu un Kazu krācēm.

Jau par tradīciju kļuvusi Starptautiskā mācību nedēļa Vidzemes Augstskolā (ViA), šogad tā pulcē vieslektorus no Somijas, Moldovas, Baltkrievijas, Zviedrijas, Albānijas un Kirgiztānas.

Kas ir lielākais, ar ko vari lepoties?Skatoties, kurā jomā… Ja par vēsturi, tad — esmu sagatavojis publicēšanai Visvalža Lāča “Latviešu tautas un zemes vēsturi”divos sējumos. Tā tapa ilgā procesā, iespējams, tādēļ kaut kāda kļūda varbūt palikusi neizķerta, tomēr kopējais ieguvums, manuprāt, no tā ir liels. Un, protams, Historia.lv ne mazāk.  Mans projekts no A līdz Z ir Voldemāra Dāvida  Baloža brošūras “Jumeras leja un viņas ievērojamas vietas”atkārtots izdevums ar attēlu pielikumu un komentāriem.

«Salna koda sārtu ziedu, roze vīta pumpurā» tā par  visskaistāko  ziedu nenovēršami īso mūžu teikts kādā senā dziesmā. Bet tad nāca gleznotājs un prata savam visskaistākajam ziedam iedot daudz garāku mūžu. Pēc viņa, nedaudz vēlāk uz ziediem sāka lūkoties arī fotogrāfs. Nav taču pasaulē pacietīgāks pozētājs, modelis par ziedu, kad vien pašam māksliniekam ir vajadzīgā pacietība, lai īpašās gaismās, savā skatījumā sagaidītu uzplaukstoša zieda brīnumu, pat pārsteigumu.

Vēl nesen tikai vēstījām par trim jaunām atpūtas vietām, kas iekārtotas Gaujas krastā līkumā starp Vanšu tiltu un Kazu krācēm. Bet pagājušajā nedēļā un brīvdienās jau varēja vērot, ka visas tās ir ne tikai pamanītas, bet  arī itin mīļi apdzīvotas: vienā nišā uz no akmeņu krāvumiem izveidotām, ar dēļiem segtām sēdvietām lielisku vietu savām sarunām  un mazuļiem sildīšanai rudenīgajā saulē bija atradušas divas jaunās māmiņas.

Maģistra grāds kabatā, palikuši pēdējie soļi līdz solista diplomam Dānijas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā. Valmieriete MADARA PĒTERSONE, Kremerata Baltica vijolniece.

Par  plostošanu un koku pludināšanu Gaujā mūsdienās vairs vien reizēs, kad jāatrod kaut vai kāds iemesls jaunu svētku izgudrošanai, atceras. Bet bija laiki, kad tā  arī daudziem valmieriešiem bija pamatīga padarīšana. It sevišķi, kad kopā nesasaitēti baļķēni  pa upi cauri Valmierai  uz leju tika pludināti.