Lai aizsargātu un attīstītu Latvijas kultūras un dabas vērtības, ar Eiropas Savienības līdzfinansētā projekta "Kultūra, vēsture, arhitektūra Gaujas un laika lokos" atbalstu tiks veiktas nozīmīgas investīcijas deviņos valsts nozīmes kultūras mantojuma objektos septiņu pašvaldību administratīvajās teritorijās, tostarp arī Valmierā.
Valmieras muzeja direktore IVETA BLŪMA 15. gadsimta dižciltīgās dāmas tēlā viduslaiku tērpu skatē šīgada janvārī Kultūras mantojuma dienās. Pūce, kā zināms, ir gudrības simbols, bet viduslaikiem Ivetas mūžā ir liela vieta.
Visos laikos visās vietās bijuši īpaši cilvēki. Dažādi saukti, godināti. Tā, protams, arī Valmierā.
Valmieras būvvaldes informācija par būvniecības procesiem aizvadītajā gadā liecina, ka tie noritējuši līdzīgi kā 2016. gadā. Ekspluatācijā pieņemtas 63 būves, no tām 42 jaunbūves, notikusi 21 pārbūve un būves atjaunošana. Ekspluatācijā pieņemtas arī četras daudzdzīvokļu dzīvojamo māju fasāžu vienkāršotas atjaunošanas.
Vidzemes Augstskolas lektore, ZTC projekta zinātniskā asistente un HESPI zinātniskā asistente ANNA BROKA ir dzīvojusi dažādās Latvijas pilsētās un ārzemēs, taču jau divus gadus Valmieru sauc par mājām.
Mums visiem dienu steigā ir mirkļi, ko gribas apturēt un pie tiem pakavēties. To piedzīvojuši arī mūsu pilsētas Zelta pāri, kas piecdesmit kopdzīves gados sapratuši, ka mīlestība ir gan romantika, gan uzticība un cieņa, gan pašaizliedzība un drošības sajūta, ka viss atkarīgs no mums pašiem.
Šodien stāstām par diviem Zelta pāriem: AIJU UN ANDREJU GRAŠIEM, DZINTRU un VILI SEŅKĀNIEM.
Pat grūti noticēt, ka viņi varētu būt viens no pilsētas Zelta pāriem: DZINTRA un VILIS SENKĀNI joprojām šķiet gandrīz tikpat garā mundri kā, teiksim, pirms gadiem trīsdesmit. Tomēr viņi ir ģimene jau vairāk nekā apaļus piecdesmit, kopš 1967. gada Jāņiem. Viņiem apkārt sakuplojusi dzimta, ko par mazu nenosauksi: trīs bērni, pieci mazbērni. Jaunā paaudze Senkānu dzīves gājumu pērn iemūžinājuši arī perfektā fotoalbumā “50 gadi mīlestības un kopā būšanas”, un siltumu, kas virmo no tā lappusēm, var gluži vai fiziski sajust.
Paveikts daudz!
Sākums parasti noritēja sestdien februāra vidū. Pirmās Zemnieku dienas sākās ar Valmieras baznīcā ar svinīgu dievkalpojumu, kam sekoja gājiens uz norises vietu – netālo Valmieras Latviešu biedrību. Par gadskārtēju tradīciju kļuva arī ikgadējais biedrības goda biedra, Saeimas deputāta un vēlākā valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa uzruna. Ar viņa uzrunu sākas arī 7. Zemnieku dienas, 1928. gada 11. un 12. februārī, viņš uzstājas ar priekšlasījumu „Zemnieks un 1928. gads”.
Miķelis nekad nav piedalījies skrienošajos pasākumos Valmierā, kur pēc fotogrāfijām tiek meklētas dažādas ievērojamas pilsētas vietas. Taču tas neliedz piedāvāt šādai nodarbei interesantus objektus, kuros mazāk vēstures elpas, toties pārpārēm industriālās Valmieras diskrētā šarma...
Tas notika vācu okupācijas laikā 1942. vai 1943. gada vasarā. Uz Rīgu toreiz bez atļaujas varēja braukt no Valmieras diezgan garu ceļu: pa šaursliežu dzelzceļu līdz Puikulei, kur sagaidījām Rūjienas vilcienu (daži pasažieru vagoni un viss vairums tukšu preču vagonu), kurā tad visu nakti kratījāmies uz Rīgu. Bet šie braucieni nelikās netīkami, jo toreiz vēl tautā nebija nospiests veselīgais humors un asprātīgas laikmetiskās dziesmas.
Pilsētas klusajā centrā kādā namiņā gaisma parasti iedegas vēl puskrēslā: trauslā Ilga ir tāds putniņš, kas agri ceļas. Viņas brīvprātīgo darbu pērn novērtēja, titulējot par Goda valmierieti. Tas gan nav darbs, bet hobijs, kaut arī reizēm no septiņiem rītā līdz deviņiem vakarā, Ilga saka.
PILSĒTA ir liela, un pašvaldība daudz dara, lai sakārtotu saimniecību, infrastruktūru, nodrošinātu pakalpojumus, lai viss darbotos kā pulkstenis. Sakārtota vide vairo labsajūtu un rada vēlēšanos uzkavēties, tātad te ir labi dzīvot.
Ceturtdien, 25. janvārī, Valmieras pašvaldības domes deputāti vienprātīgi apstiprinājuši pašvaldības budžetu 2018. gadam.
Ne mazums kāpumu un kritumu 90 gadu ilgajā mūžā ir piedzīvojusi valmieriete INTA MELBĀRDE. Nodzīvot daudzus jo daudzus gadus ar domu, ka karā zaudēts brālis, un tad — Holivudas filmu cienīgs pavērsiens.
Dažādas atskaites un statistikas zinātne nav nekas jauns: jau līdz ar pirmajām sabiedrībām tika veidota pārtikas, cilvēku, ieroču u.c. uzskaite. Statistikas pirmsākumi meklējami jau 17. gadsimtā Anglijā, kad valdība aizsāka iknedēļas dzimušo un mirušo iedzīvotāju skaita publicēšanu. Vēlāk to attīstīja kāds veiksmīgs tirgotājs, izprotot, ka sabiedrības analizēšana var dot priekšrocības tirdzniecībā.
Cik nu Miķelis atceras no jaunāko laiku Valmieras vēstures, pilsētā allaž kaut kādas klapatas bijušas ar lielāku sabiedrisko ēku jumtiem: tecējuši vai vienkārši ar aizdomīgu segumu bijuši gan tie, kas jau gadu vai pat vairākus gadu desmitus līdz tam nokalpojuši, gan pavisam svaigi jumtie. Pilnīgi droša kvalitāte gandrīz vai tikai diviem jaunajiem jumtiem – Svētā Sīmaņa baznīcai un no pirts par mūzikas skolu pārtapušajai ēkai Gaujas krastā. Jumiķus te nav paredzēts reklamēt – paši ziniet, kur šos amatniekus atrast!
Kad visa pasaule dzīvoja liela notikuma gaidās, kāri ķerdama laikrakstos ziņas par Velsas princi, tuvākajā laikā kronējamo Anglijas karali Eduardu VIII, Šanas virsaitis grāfs Miķelis Amālijas dēls Vanags kā jau augsti dzimusi personība arī gribēja piedalīties Lielbritānijas valsts svinībās.
INESE RAMUTE. Kopš 1987. gada Valmieras Drāmas teātra aktrise. No 2001. gada Valmieras Viestura vidusskolā kopā ar skolēnu teātra Sprīdītis māksliniecisko vadītāju veido teātra klašu audzēkņu un Sprīdīša izrādes, runas pedagoģe. Gada valmieriete 2017. Ģimene: vīrs Valmieras teātra aktieris Juris Laviņš, meitas — režisore Elīna Cērpa. Iestudējusi izrādi Lūcis Valmieras teātrī, šobrīd veido izrādi Ģertrūdes ielas teātri Rīgā. Liene Laviņa-Kalnaella, dokumentālās filmas Rūķi par Valmieras aktrisi Rutu Birgeri, ir jaunas ieceres, bet šībŗiža dzives prioritāte ir septiņus mēnešus jaunā meitiņa Rota, un viņas brālis sešgadīgais Vestards.
Sākusies skaitīšana: cik dienu līdz Latvijas simtgadei –– 2018. gada 18. novembrim. Līdz datumam, kurā Rīgas Otrajā (Krievu) teātra ēkā pasludināja Latviju. Namā tagad Latvijas Nacionālais teātris. Tā laika nosaukums krievu valodā redzams plāksnē, ieejot ēkā pa durvīm no kanālmalas. Bet tagadējā Latvijas Nacionālā Operas un baleta teātra namā tajā laikā bija Rīgas Pirmais (Vācu) teātris. Latvijas valsts proklamēšana notika ar Vācijas varas iestāžu svētību. Latvijai tik nozīmīgajā notikumā krievu teātra ēku apsargāja vācu karavīri.
Laikā pēc Ziemassvētkiem un pirms gadu mijas man gribētos padomāt un padalīties ar Valmieras muzeja krājuma materiāliem. Nereti sabiedrības atmiņa ir īsa, ar to domāju, ka aizmirstas procesu priekštecība. Atmiņās pagājušais laiks iegūst citu nokrāsu, bet procesi, kas noris šodien, nereti liekas sveši vai pavisam nesen aizgūti, varbūt kādam nepieņemami vai šķietamai vispāratzītai tradīcijai nepiederoši. Šoreiz neliels vizuāls ieskats jeb epizodes, kā Valmierā tika svinēti Ziemassvētki 20. gs. pirmajā pusē.