Valmierietis

SĀKOTIES Otrajam pasaules karam, 3772 ieslodzītos no Latvijas cietumiem aizved uz Krieviju. Viņu liktenis noprotams. Bet Baigais gads turpinās. Padomju drošības iestādes vēl paspēj aizturēt daudzus diversantus un kaitniekus. 1941. gada 27. jūnijā Rīgas Centrālcietuma pagalmā nošauj 62,  28. jūnija naktī vēl 36. Tādu atļauju dod Tautas komisārs Alfons Noviks. Vairums upuru no padomju Latvijas Valsts drošības komisāra Semjona Šustina saraksta ar viņa 1941. gada 26. jūnija rezolūciju: Ņemot vērā sociālo bīstamību, visus nošaut. Viņa paraksts. (Oriģināls Latvijas Okupācijas muzejā.) Nogalinātos aprok cietuma pagalmā. Vairāku vienīgais noziegums: Līgo svētku svinēšana. 1. jūlijā, kad Rīgā ir jau vācu armija, viņus izrok. Tiesu medicīnas ekspertīze konstatē, ka daudzi pirms nogalināšanas spīdzināti. Nošauto tautība: 79 latvieši, 7 krievi, 6 ebreji, 4 vācieši, 1 polis, 1 norvēģis, Vienu atrod vēlāk, tautība nezināma.

LĀSMA MEDNE ir absolvējusi Vidzemes Augstskolu un strādā veikalā-salonā «Kameja» par sabiedrisko attiecību speciālisti, kā arī nodarbojas ar mārketingu. Savus bērnības un skolas gadus pavadījusi Naukšēnu pusē, taču studiju laikā dzīvojusi nedaudz ārpus Valmieras — Lizdēnos. Studiju gados braukājot, viņai neesot sanācis tā pa īstam iepazīt Valmieru, taču nu jau vairākus mēnešus Lāsma sevi uzskata par pilntiesīgu valmierieti un dzīvo pilsētas centrā. Kā viņa pati atzīst, pa šo laiku viņa atklājusi sev daudz jauna par pilsētu un apskatījusi iepriekš nezināmas vietas.

Cildinās Gauju

1930. gads. Rīgas kinoteātra „Splendid Palace” īpašnieks Jemeļjanovs izsludina aktierfilmu scenāriju konkursu. No iesūtītajiem scenārijiem viņu ieinteresē tikai viens – par Gauju. Kinoscenārijs šķiet saistošs ne vien ar tematiku, bet arī daudzsološs finansiālajā ziņā. Trīs gadus vēlāk tiek panākta abpusēja vienošanās, ka filmas uzņemšanā piedalās režisors Kristaps Linde kopā ar Nacionālā teātra aktieriem.

Šīs vasaras dažādās satraukšanās  it sevišķi auto un moto braucējus ir papildinājusi vēl viena — pārvietojamā ātruma mērīšanas fotoradara parādīšanās Valmieras ielu malās. Tāds ne tik viegli pamanāms trijkājis viendien fiksē ātrbraucējus (pieļauju, ka vajadzētu fiksēt arī tos, kas brauc pārāk lēni un bremzē raitu satiksmi visā pilsētā) Rubenes ielā, Beātes ielā, tad jau Stacijas ielā un vēl citur. Pilsētā (ja vien nav īpašas zīmes) transports drīkst pārvietoties vien ar ātrumu 50 km/h, bet garākās un taisnākās ielās ne vienam vien tīk palaist straujāku riksi. Tā tas it īpaši ir ielās, kurās satiksmi regulē luksofori. Piemēram, Stacijas ielā ātrbraucējs, ticis pie zaļās gaismas pāri krustojumam ar Nākotnes ielu, pamana, ka priekšā zaļa uguntiņa vēl ir nākamajā krustojumā ar Brenguļu un Kauguru ielām. Tad nu, neskatoties pat uz to, ka  priekšā ir arī divas apzīmētas gājēju pārejas, tiek spiests pedālis grīdā, lai tikai pagūtu. Līdzīga joņošana, reizēm pat līdz 100 km/h, notiek arī otrā virzienā...

Iepriekšējos “Valmierieša”numuros ANDREJS BIRZGALIS dalījās dzimtu vēstures pētīšanas pieredzē. Šoreiz — konkrētāk par izzināto Birzgaļu senču dzīvesstāstos. 2017. gada 20. novembra “Valmierietī” Andrejs  sāgu aizsāka ar stāstu par sava tēva gaitām Pasaules kara laikā Valmierā. Tēva atmiņas viņš pierakstījis 1978. gadā.

Goda nosaukumu, balvu un titulu horeogrāfei IEVAI ADĀVIČAI ir daudz, tostarp vairāki — ansambļu vadītājas, Deju svētku virsvadītājas un Goda virsvadītājas zīmē, bet skaistākais no tiem ir valsts augstākais apbalvojums Triju Zvaigžņu ordenis. Iespējams, ka, to saņemot, viņa klusībā nodomāja ko līdzīgu mantrai Gods kalpot Latvijai, jo to viņa tiešām darījusi visu mūžu.

Nākamnedēļ Ieva ar savējiem — Valmieras pagasta kultūras nama jauniešu deju kolektīvu “Sadancis”, kurš pavasara skatē atkal ieguva augstāko pakāpi, — būs Dziesmu un Deju svētkos.

Foto no JDK “Sadancis”krājuma

DZIEDĀJIS tajos esmu no 1960. līdz 2013. gadam. Pirmajos svētkos ar Daumanta Gaiļa vadīto Latvijas Universitātes jaukto kori Juventus (tajā no 1957. gada, 1958. gadā arī Otrajos Baltijas studentu Dziesmu svētkos Gaudeamus Rīgā un Siguldā), kopš 1965. gada – ar Valmieras vīru kori Imanta. (Bet pēc Dziesmu svētku biļetēm rindā esmu stāvējis vienu reizi: 2013. gada 6. aprīlī, sestdienas rītā, pie Dailes teātra. Lai dabūtu kaut vienu biļeti uz noslēguma koncertu Mežaparka estrādē. Zinot arī: tie mani pēdējie svētki, tā izlemts).

Pilnīgi oficiāli tam nosaukums visai sarežģīts: Valmieras pilsētas Rietumu industriālās maģistrāles attīstība – Leona Paegles ielas savienojuma ar TEN-T tīklu izbūve. Iepirkuma konkursā par būvniecību piedalījās četri pretendenti, visi četri ar jau bijušu vai šobrīd esošu celtniecības pieredzi kādā no Valmieras pašvaldības objektiem. Izvēlēts tika otrs lētākais piedāvājums – par 3789975,47 eiro maģistrāli būvēs SIA Limbažu ceļi.

MĀRTIŅŠ RUDZĪTIS studiju laikā tā iemīlējis Valmieru, ka tagad to sauc par savām mājām. Iztiku viņš sev nopelna strādājot informācijas tehnoloģiju (IT) nozarē, bet lielu viņa dzīves daļu aizņem Tautas deju ansamblis «Gauja». Tāpēc XXVI Vispārējos Dziesmu un XVI Deju svētkus jaunietis gaida vairāk nekā savu dzimšanās dienu.

Pēdējo divu gadu laikā, pateicoties projektam Explore Hanza un Valmieras pašvaldības atbalstam, man kā Valmieras muzeja darbiniecei ir bijusi iespēja apmeklēt vairākus arhīvus Vācijā, kas devuši jaunas, unikālas ziņas par viduslaiku un jauno laiku Valmieru. Bet ne tikai.

Miķelim nesen Liesmā gadījās palasīt par valsts karogu – mazu, lielāku un patiešām bezjēdzīgi monstrālu Rīgā un vēl dažās svilpes vietās lokālajās pašvaldībās – būšanu Latvijā, kur vēl ierasts vai katrā otrajā kāršanas reizē sarkanbaltsarkanajam siet melno lenti klāt, un sirmajā karaļvalstī Zviedrijā, kur karogi pilda karogu funkciju bez papildus sēru opcijām.

Šķiršanās no kaut kā mīļa uz visiem laikiem ir sāpīga. Cilvēkiem tad mēdz teikt atvadu vārdus. Esmu lasījis arī zirgam, pat sunim uzrakstītu nekrologu. Šoreiz atvadīšanās vārdus gribu teikt diviem Valmierā Beātes un Andreja Upīša ielas stūrī  gadiem augušajiem, bet nu nozāģētajiem  bērziem. Viņus nogāza tajā pašā dienā, kad pirms Andreja Upīša ielas pārbūves dzīve izbeidzās vismaz 30 darbu zonā esošajām   liepiņām.  Pirms tam Valmieras pašvaldības Koku novērtēšanas komisija  bija secinājusi, ka lielākajai šo liepu daļai  pirms gadiem  gauži nepareizi galotnes nozāģētas. Tādēļ stumbros tieši  no galotnēm sākusies trupe, turklāt daudzas liepas bojātas arī  tīri mehāniski, jo  auga pārāk tuvu brauktuvei.

Aktrise un režisore Indra Roga. Pasakot šo vārdu salikumu, pateikts būtu ļoti daudz, ja šo sarunu pamanītu teātra mīļotāji. Katrs no viņiem zina nosaukt kādu Indras spēlētu lomu, kādu iestudētu izrādi. Tās vairākas sezonas iestudētas arī Valmieras teātrī —  «Zojkina kvartira», «Meistars un Margarita» un citas. Pašlaik repertuārā ir «Vidzemnieki». Taču Indras darbu un pienākumu listē jau labu laiku ir vēl citi ieraksti. Viņa strādā Kultūras akadēmijā un skolo jaunos aktierus.  Vēl svarīgāk, ka kopā ar Mihailu Gruzdovu pašlaik audzina Valmieras teātra kursu, un gadu viņa ir Valmieras Drāmas teātra mākslinieciskā vadītāja.

Nekad nesaki nekad, mēdz teikt dzīves pieredzējuši cilvēki, gribēdami iekarsušam solījuma devējam saglabāt atkāpšanās ceļu. Ir kaut kas komisks šajā atziņā, un pašai to nākas atzīt, kad runa ir par kapiem.

2004. gada oktobrī Latvijā tautas aptauja noskaidroja 100 populārākās personības. Interneta portālā Apollo bija 2588 balsotāji, par zināmāko atzīstot tālaika Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Latvijas Avīzes un Mājas Viesa 4315 anketās par populārāko atzīts Latvijas Valsts bijušais prezidents Kārlis Ulmanis. Kopumā  visvairāk balsu (5144) par Dainu tēvu Krišjāni Baronu. Pirmajā desmitā vēl: Kārlis Ulmanis (5080 balsis), rakstnieks Rūdolfs Blaumanis (4990), Latvijas Valsts bijušais prezidents Jānis Čakste (4930), Vaira Vīķe-Freiberga (4852), sabiedriskais darbinieks Krišjānis Valdemārs (4800), militārais darbinieks Oskars Kalpaks (4743), tēlnieks Kārlis Zāle (4591), dzejnieks Rainis (4579), komponists Raimonds Pauls (4566).

Viņu skaistākie sapņi reiz sākās laikā, kad daba plaukst ziedos un reibina smaržās. 1967. gada 27. maijā Skaidrīte un Aivars salika kopā katrs savu, un sākās viens kopējais dzīves sapnis — kopā izjust, kā aust jauna diena, kā gluži vienkārši ir jābūt kopā, lai priecātos par visu, kas uzplaukst Mīlestības dārzā.

ANETE MĪLBERGA ir īstena valmieriete, kas bērnību pavadījusi deviņstāvenēs un spēlējoties Gaujas krastos. Jaunā meitene dalās pārdomās par Valmieru un savu ikdienu.

Tiem valmieriešiem, kuru ikdienas ceļi ved garām bijušajam maizes kombinātam, noteikti nav palikušas nepamanītas šīs vienubrīd galīgi pamestā padomju laika industriālās maizes ceptuves ēku kompleksa pārvērtības. Tām visciešākā saistība ar lielu ražošanas uzņēmumu otrā Gaujas krastā, tāpēc Valmierietim par visu šī procesa anatomiju klāsta SIA VALPRO valdes priekšsēdētājs Aivars Flemings.

Pirms 130 gadiem

1888. gada 9. maijā (j. st.) Kauguru pagastā kalpu pāra Mārča un Marijas Kārkliņu meitai Annai piedzimst ņiprs puišelis, kuram kristībās luterāņu baznīcā ar mācītāja Jāņa Neilanda svētību dod divus vārdus: Kārlis un Voldemārs. Ierakstā par vecākiem norādīts, ka māte ir neprecētā Anna Kārkliņš Kauguru pagasta Iemetējos. Par kūmām aicināti šo māju saimnieks Jānis Briedis ar sievu Mariju un pašas brālis, zēna krusttēvs Kārlis Kārkliņš. Iemetējos bez Annas, kurai tobrīd jau 32, dzīvo jaunākie brāļi — Mārcis un jau minētais Kārlis. Par zēna tēvu nekas nav zināms. Autobiogrāfijā publicists un literatūrzinātnieks Kārlis Kārkliņš rakstīs: „Mana māte bija neikdienišķa sieviete. Viņas dzīvei bija noteikts mērķis. Viņa izvadīja mani skolotāju seminārā un pēc tam aizgāja mūžībā. Māte upurēja dzīvi manā labā. Spēku dzīvot viņa smēla reliģijā. Viņa bija izaugusi hernhūtiešu apvidū. Katru svētdienu gāja baznīcā un uzticīgi kalpoja savam Dievam. No viņas es mantoju dziļu reliģiozitāti un garīgas intereses. Vispirms mācījos Kauguru un Jaunvāles pagasta skolā. [..] Labi es jutos Trikātas draudzes skolā, kurā par pārzini darbojās Jēkabs Mūrnieks. Aizmirsis savu personīgo dzīvi, viņš pilnīgi ziedojās savu skolnieku labā. Viņš bija skolotājs no Dieva žēlastības. Viņš atbalstīja mani materiāli un garīgi. J. Mūrnieks mani ievadīja skolotāja gaitās, no kurām nekad neesmu novērsies.” (Trimdas rakstnieki. 1947.)

Karstā vai vēsā dienā katram ir sava veida atpūšanās. Vieniem tīkama ir ēnā pasēdēšana, citiem desu cepšana ugunskurā. Varētu vien priecājoties nopriecāties, ka gan vieniem, gan otriem nu arī Valmierā Gaujas krasta nostūrī pie Vanšu tilta ir izveidota lieliska atpūtas vieta. Te laikam gan Valmierā šobrīd ir vienīgā it kā oficiālā vieta, kur no akmeņiem izveidotos īpašos laukumos var pie Gaujas arī ugunskuru uzkurināt.